Atmiņas ir īsta vēsture 1
Arī es esmu no tiem, kuri pieraksta cilvēku atmiņas par aizgājušiem laikiem, par notikumiem, kas veidoja katra atsevišķa cilvēka, pagasta un visas valsts dzīvi.
Pēc Feldmaņa kunga domām (sk. interviju “LA” 15. februārī), tās ir nenozīmīgas un ir tikai subjektīva patiesība. Esmu pārsvarā pierakstījusi atmiņas par dzīvi 20. gs. 20. un 30. gados kādreizējā Valmieras apriņķa Augstrozes, Umurgas un Vainižu pagastā, neprasot par to valsts līdzekļus, tikai tērējot personīgo laiku un izmantojot personīgo transportu. Diemžēl līdz avīzē pēdiņās liktajiem kolhoznieku atmiņu stāstiņiem vēl neesmu tikusi. Nožēloju, ka nesāku atmiņu stāstus vākt daudz agrāk, jo vairs jau maz cilvēku, kuri ir to gadu aculiecinieki.
Domāju, ka atmiņas ir īstā vēsture, īstā dzīve, tā, kādai tika pakļauti zemnieki pēc 1944. gada. Nesamērīgas nodevas, pēc kuru izpildes klētīs vairs nepalika gandrīz ne sēklas labība, ne graudi maizei. Nesamaksājami nodokļi, par kuru nenokārtošanu tika piespiesti gadi cietumā. Meža ciršanas un izvešanas normas, tādi kubikmetri, kas būtu pa spēkam kārtīgiem vīriem, bet saimniecībā palikusi tikai viena veca tantiņa uz daudziem hektāriem zemes. Pagastu un apriņķu izpildkomiteju lēmumi par nosaukumu “tautas ienaidnieks” piešķiršanu… Kā jutās tie cilvēki, kuri nevienu nebija ne šāvuši, ne kāruši?
Tāds bija stāvoklis Latvijas laukos pirms kolhozu dibināšanas. Masveida kolhozu nodibināšanās pēc 1949. gada 25. marta. Cik daudzus šos kolhozus vadīja cilvēki, kuriem bija pareizais idejiskais virziens, bet nekādas saprašanas saimniekošanā!
Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka tā bija cilvēku dzīve – vienreizēja, neatkārtojama, tā bija jādzīvo pašiem, jāaudzina un jāskolo bērni. Cilvēku, kuri ar asarām acīs aizveda uz kopējo kūti gan gotiņu, gan paša audzēto zirgu.
Pamazām laukos sāka strādāt izglītoti lauksaimniecības speciālisti, arī augšās nāca kāda saprašana par lauksaimniecību, stāvoklis pamazām uzlabojās. Uz izstrādes dienām vismaz gada beigās bija ko saņemt – graudus un arī naudu.
Domāju, ka minētie kungi par “kolhoznieku atmiņu stāstiņiem” var nesatraukties, jo maz palicis cilvēku, kuri vēl var pastāstīt par dzīvi tajos gados. Par spīti tam, ko domājat jūs, uzskatu, ka tos notikumus tā vienkārši nedrīkst aizlaist nebūtībā, tie ir jādokumentē.
Un man nozīmīgāk ir, ko par katra atsevišķa cilvēka un reizē arī par Latvijas lauku dzīvi aizvadītajos gados atceras lauku cilvēki un ko dažs labs vairs negrib pat pieminēt, nevis neatkarīgās Latvijas nīdēja sociāldemokrāta Friča Mendera atmiņas.
