Vija Beinerte: Atmiņas par nebijušo 3
– Viņa pārraksta pagātni. Vai tu spēj to aptvert? Viņa. Pārraksta. Pagātni. – Drauga balss skan gandrīz mierīgi, tikai karotīte, kad viņš mēģina izmaisīt cukuru, pa vairāki lāgi nodevīgi iešķindas pret tasītes malu.
Iepretim skvēriņā līksmi gavilē bērni. Brūns zvirbulēns, uzlasījis drupačas no blakusgaldiņa, uzspurdz uz mūsējā, saķer ar knābi zeltainu kruasāna plēksnīti, uzmet man šķelmīgu mirkli un – prom ir.
– Vairums cilvēku redz, ko grib redzēt, un atceras, ko grib atcerēties, reizēm pat to, kas nav noticis, – es saku.
Drauga uzacis savelkas. Viņš ir vēsturnieks, viņš zina, kā tas darbojas, taču šoreiz nav runa par valstīm, aliansēm un politiku. Brūk viņa ģimene. Tas, ko viņš mēdza saukt par bāzes nometni kalnā kāpējam, ir pārvērties par kara lauku. Un viņš nav drošs, vai zem sagrauto ilūziju drupām apraktā mīlestība spēs sagaidīt rītausmu.
– Kāpēc viņa ir tik nežēlīga, kāpēc… – Balss apdziest, un jautājums paliek karājamies gaisā.
– Viņa baidās. Baidās ieraudzīt patiesību. Patiesība var sāpināt. Tāpēc viņa meklē vainīgo, nevis cēloņus un risinājumu.
Kā lai pasaku, ka sieviete, ko mans draugs ir dievinājis, iemīlējās nevis viņā, bet viņa jūsmā un statusā, tajā, ko viņš varēja dot? Dzimusi no auksta klēpja, uzaugusi rēķinvežu ģimenē, viņa nav iemācījusies mīlēt. Viņa vienkārši nespēj mīlēt. Ne manu draugu, ne viņu bērnus, nedz sevi pašu. Un nu, vientuļa un nogurusi izlikties, viņa saprot tikai to, ka mans draugs nav attaisnojis viņas cerības uz laimi.
– Realitāte reizēm ir kā vēstule, ko saņēmējs, negribēdams lasīt uzreiz, iemet rakstāmgalda atvilktnē, taču vēlāk izrādās, ka tā ir pazudusi, aizkritusi aiz pārpildītās atvilktnes malas un tagad, lai tiktu tai klāt, būtu jāizvelk gan šī, gan varbūt arī citas atvilktnes. Un nevar zināt, kas tik vēl neatrastos galda tumšajās dzīlēs. Lai nosauktu savus patiesos dzenuļus vārdā, ir nepieciešama drosme. Viņa tam nav gatava. Bet tu?
*
Lasi vēl
Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos
