Atminēts 19. gadsimta skandalozākās gleznas noslēpums 0
1866. gadā tobrīd jau pazīstamais franču gleznotājs reālists Gistavs Kurbē uzgleznoja patiesi skandalozu darbu – “Pasaules radīšana” (“L’Origine du monde”), kas mūsdienās pazīstama kā “vagīnu Mona Lisa”. Franču vēsturnieks uzskata, ka atklājis īsto gleznas modeli, raksta “The Guardian”.
Jāatzīst gan, izaicinošais akts nebija paredzēts publiskai apskatei, – Kurbē to pasūtināja osmaņu impērijas diplomāts Halils Šerifs Pašā jeb Halils Bejs savai privātajai erotisko darbu kolekcijai. Taču augstmaņa aizraušanās ar azartspēlēm viņu galu galā izputināja, un mākslas kolekcija nonāca izsolēs. Arī “Pasaules radīšana” gāja no rokām rokās.
Pēdējais privātais “Pasaules radīšanas” īpašnieks bija slavenais psihoanalītiķis Žaks Lakāns; pēc viņa nāves 1981. gadā ģimene panāca vienošanos, ka glezna tika uzdāvināta Orsē muzejam (tam pašam, kurā šogad notika Baltijas simbolistu izstāde) kā mantojuma nodokļu ekvivalents.
Glezna provocējusi daudzus māksliniekus darbiem – komentāriem par Kurbē gleznojumu, tā tikusi cenzēta (vēl 2011. gadā sociālais tīkls Facebook slēdza franču skolotāja Frederika Dirāna profilu, kurā tas bija ievietojis šo Kurbē gleznu) un atdarināta (2014. gadā Luksemburgas performanču māksliniece Debora de Robertisa izraisīja policijas iejaukšanos, zem gleznas Orsē muzejā atklājot apskatei savas ģenitālijas).
Taču jautājums, kas nodarbinājis mākslas vēsturniekus jau vairāk nekā 150 gadus, ir: kas īsti bija nekautrā gleznas modele?
Aizdomas vienmēr kritušas uz Kurbē iecienīto modeli Džoannu Hifernanu, taču – viņa bija dabiska rudmate, bet gleznā redzamais kaunuma matu ērkulis nepārprotami pieder tumšmatei.
Franču vēsturnieks Klods Šops uzskata, ka atradis atbildi rakstnieka Aleksandra Dimā (dēla) sarakstē ar kolēģi Žoržu Sandu. Proti, vasarā, kad Halils Bejs pasūtināja Kurbē gleznu, viņam bija mīļākā – agrākā Parīzes operas dejotāja Konstance Kvenjē. Kādā Dimā vēstulē lasāms teikums: “Nevar taču gleznot visdelikātāko un skanīgāko operas Kvenjē jaunkundzes interviju.” Pārsteigts par dīvaino apgalvojumu, Šops uzmeklējis vēstules oriģinālu, atklājot, ka “intervijas” vietā jābūt vārdam “interjers”.
“Parasti es saviem atklājumiem veltu veselu lērumu laika,” sacīja vēsturnieks, kura grāmata par atklājumu nāks klajā šonedēļ. “Te tas gluži vienkārši notika. Tas šķiet netaisni,” Šops pajokoja.
Savu versiju Šops izklāstīja Francijas Nacionālās bibliotēkas iespieddarbu vadītājai Silvijai Obenē, un viņa arī piekrita, ka īstā skandalozās gleznas modele varētu būt tieši Kvenjē, kurai, pēc laikabiedru atmiņām, bijuši brīnumskaisti tumši mati un uzacis. Turklāt pēc Kvenjē nāves starp viņai piederošajām lietām tika atrasta Kurbē glezna – kamēlijas ar vienu pavedinoši sārtu, pilnībā uzplaukušu ziedu centrā.
Kamēlijas 19. gadsimta otrajā pusē saistījās ar kurtizānēm, pateicoties Dimā romānam “Kamēliju dāma”, kas pārtapa Verdi operā “Traviata”.
“Vai Konstancei varētu būt vēl labāka dāvana no mākslinieka un patrona?” – jautā Obenē.
