Kultūra
Māksla

Atmiņu mirāža 0


Personālizstādē “Mirāža” Sandra Krastiņa ļoti niansēti pieskaras jautājumam par varoņa tēlu un reāla cilvēka likteni.
Personālizstādē “Mirāža” Sandra Krastiņa ļoti niansēti pieskaras jautājumam par varoņa tēlu un reāla cilvēka likteni.
Foto – Timurs Subhankulovs

Galerijā “Noass” līdz 21. jūlijam apskatāma Sandras Krastiņas personālizstāde “Mirāža”.

Tā nu iznācis, ka, atzīmējot Latvijas simtgadi, visu laiku neizbēgami jāatgriežas pie Pirmā pasaules kara tēmas, jo no šajā vājprātīgajā slaktiņā izlietajām asinīm piedzima ne tikai mūsu valsts, bet faktiski arī viss divdesmitais gadsimts. Vistraģiskākais un vienlaikus pārsteidzošākais ir tas, cik daudz jaunu cilvēku, pat vēl skolas vecumā, ar degošām acīm dažādās valstīs ar entuziasmu “posās” uz karu, lai drīzumā kļūtu par savu un nereti arī pilnīgi svešu zemju mēslojumu. Kā mēs zinām no Hemingveja vai, piemēram, Remarka darbiem, daudzi no tiem, kas izdzīvoja šajā gaļas mašīnā, vēlāk kļuva par tā saukto zaudēto paaudzi, ar grūtībām no jauna mācoties dzīvot miera apstākļos. Tomēr Latvijas karavīriem ar Pasaules karu vēl nekas nebija beidzies, jo Brīvības cīņu laiks un savas jaunās valsts aizstāvēšana atkal prasīja, lai cilvēks no iedzīvotāja pārvērstos par varoni. Šādiem varoņiem un tam, kā mēs viņus uztveram šodien, arī veltīta izmēros nelielā, bet vēstījumā plašā San­dras Krastiņas izstāde “Mirāža” peldošajā mākslas centrā “Noass”.

Zem kuģa klāja, tumšās kravas tilpņu telpās ir īstā vieta klaustrofobijai un vientulīgām pārdomām. Vājā gaisma no mazajiem iluminatoriem, aiz kuriem tajā drūmajā dienā šļakstījās Daugavas melnie viļņi, krita uz betona sienām, spējot izkarot vien dažus kvadrātmetrus permanentās tumsas. Tāpēc vēl jo vairāk kā glābšanas riņķis izskatījās izgaismotā telpa kuģa dziļumā, kurā uzreiz gribējās patverties. Tur viss ir drošs un pazīstams – diožu sterilā dienasgaisma laistās balti flīzētās sienās, viss ir tīrs un neitrāls kā dzeramais ūdens bez krāsas, garšas un smaržas. Un šajā ikdienišķajā telpā negaidīti un nerespektējot sterilo kārtību un flīžu rūtaino mieru paradās melnais gleznojums – kā traips, kā darva, kā Daugavas ūdens aiz iluminatora. Tajā brīdī skatītājam pazūd sienas, pārvēršoties tikai par fonu neskaidriem tēliem, no kuriem pamazām iezīmējas latviešu strēlnieka siluets. Kā no vecas fotogrāfijas viņš skatās uz mums un smaida.

Latviešu strēlniekiem ar latviešu vizuālo mākslu ir senas un ļoti ciešas attiecības. Strēlnieki pēc būtības ir vienaudži un radinieki klasiskajam modernismam ne tikai tāpēc, ka starp karavīriem bija daudzi progresīvi gleznotāji (kādu profesiju pārstāvju tur tikai nebija), bet arī tāpēc, ka galvenais pirmskara modernists Jāzeps Grosvalds savu pieredzi armijā transformēja tādā vispārinātā formā, no kuras izauga ne tikai strēlnieku tēma, bet gandrīz visa latviešu modernisma vizuālā estētika. Pēc Otrā pasaules kara zem padomju ideoloģijas vāka strēlnieku tēma turpināja pastāvēt, saaugot ar Ļeņina un Lielā Oktobra tēliem. Šie “sociālistiskās revolūcijas un padomju iekārtas aizstāvji” padomju mitoloģijas ietvaros miruši un uzvarējuši ar “dziesmu uz lūpām un ar internacionāla humānisma mērķiem sirdī”. Bet ne vienmēr tādus mēs viņus sastopam Induļa Zariņa vai Džemmas Skulmes darbos, kur “Ļeņina gvardes” vietā biežāk varēja saskatīt neatkarīgas Latvijas un brīvības simbolu. Tikpat ideoloģizēti, tikai šobrīd kā balti un šķīsti bruņinieki bez bailēm un bez vainas strēlnieki parādās arī mūsdienu kultūrā, bet pagaidām vairāk kino mākslā. Gleznotāji pārsvarā izvēlas nepieskarties šai tēmai – vai nu tāpēc, ka grib saglabāt distanci no šī savulaik angažētā sižeta, vai vispār nav ieinteresēti vēsturē kā tādā. Viens no retajiem māksliniekiem, kurš nesen uzdrošinājās piedāvāt savu skatījumu latviešu strēlnieku tēmai, bija Kristiāns Brekte. Protams, Brektes vizuālā interpretācija nevarēja izvairīties no viņa mākslai raksturīgās nekrofilās piegaršas, bet viņa strēlniekiem, iespējams, pirmo reizi Latvijas mākslā parādījās īsta cilvēka dvēsele.

To pašu var attiecināt arī uz Sandras Krastiņas izstādi, kas nekādā ziņā nav simtgades konjunktūras atbalss, bet turpinājums mākslinieces pārdomām par varoņu tēmu, kas 2016. gadā iesākta ar lielu personālizstādi “Civilisti” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” un 2017. gadā papildināta ar personālizstādi “#dienasvaronis” sadarbībā ar aktieru Vili Daudziņu. Izstādē “Mirāža” māksliniece, neskatoties uz brutālu glezniecisku manieri, ļoti niansēti pieskaras jautājumam par varoņa tēlu un reāla cilvēka likteni. Un kā gan varētu citādi, kad no fotogrāfijas uz tevi smaidīdams raugās padsmitgadīgs puika, bravūrīgi piespraudis asteru pušķus pie krūtīm, gaidot, kad fotogrāfs iemūžinās viņu kā karavīru un jaunpiedzimušo varoni? Par ko viņš domāja tajā brīdī? Varbūt šis puika jutās kā vislaimīgākais cilvēks pasaulē un, skatoties asteres zieda dziļumos, redzēja sevī visu pasauli, nenojaušot, ka zieds tik ļoti atgādina bumbas liktenīgu sprādzienu? Tomēr šo sprādzienu ieraudzīja San­dra Krastiņa, kura nešaubās, ka cilvēks, kurš nolēma riskēt ar savu dzīvību citu cilvēku vai kādu ideālu dēļ, jau a priori ir varonis. Protams, katrs var turpināt uzdot sev jautājumus, vai varonis obligāti ir arī labs cilvēks vai varbūt karš un civilā dzīve ir pārāk atšķirīgas sfēras, lai vispār būtu iespējams atrast kādus kopējus dzīves un uzvedības principus. Ko mēs redzam caur laika un vēstures prizmu, skatoties uz 20. gs. sākuma notikumiem, – vai tie ir reāli cilvēki vai tikai mūsu domu projekcijas un ne vairāk kā mirāža? Bet, kamēr mēs un mākslinieki gribam par to domāt, nav šaubu, ka trausli un izplūduši tēli uz mūsdienu atmiņas glancētās virsmas – kā mazi fragmenti no kādreiz krāšņas, bet tagad lielas, laika zoba sagrauztas mozaīkas par latviešu karavīru varonību – būs pasargāti no nogrimšanas aizmirstības tumsā.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv