Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. jūlijs, 2013
Drukāt

Atmiņu vējos Sibīrijā 
- I daļa

Foto-Dace KokarevičaFoto-Dace Kokareviča

Rakstnieces Melānijas Vanagas izsūtījuma vietā Tjuhtetā 
represēto kapus kopj skolēni 


 

“Paldies izsūtītajiem, ka viņu darbs cēla mūsu ekonomiku. Paldies jums, ka esat atbraukuši tik tālu, lai godinātu viņu piemiņu,” tā mums, fonda “Sibīrijas bērni” rīkotā brauciena dalībniekiem, sacīja novadpētniecības muzejos Tjuhtetā, Biriļusos, Suhobuzimā un citur. Kā ik vasaru uz deportēto piemiņas vietām fonds aizveda piemiņas plāksnes Sibīrijā bojāgājušajiem Latvijas bērniem. Nu jau tādu zīmju Krasnojarskas, Tomskas un citos apgabalos ir kopskaitā septiņpadsmit. Kā arvien no ekspedīcijā dokumentētā režisore Dzintra Geka veidos filmas. “Kur palika tēvi” – tā sauksies viena no topošajām filmām. Ceļabiedri šajā ekspedīcijā bija cilvēki, kas 1941. un 1949. gadā kā bērni izsūtīti no Latvijas, kā arī jau Sibīrijā un Magadanā dzimušie bērni un viņu tuvinieki, kā arī luterāņu mācītāji Guntis Kalme un Kārlis Žols, kuri vadīja piemiņas svētbrīžus.

Austrālijas latvietis Ojārs Greste, kurš “Sibīrijas bērnu” grupai pievienojās ar mērķi apmeklēt vietu, kur Sibīrijā dzimusi viņa māte, brauciena beigās secināja, ka šī bijusi unikāla pieredze, un domāja, kā par ceļojumu stāstīs draugiem un paziņām. Jo tiem, kas izbaudījuši tikai tūrisma firmu rīkotas ekskursijas, būšot grūti izprast, ka trīsdesmit cilvēki var nobraukt desmit vai vairāk stundas dienā ar mērķi sameklēt kapus, kur atdusas personīgi nepazīti, jau pirms gadu desmitiem apbedīti cilvēki.

Tāpat grūti izstāstāms tas emocionālais saviļņojums, kas pārņem, pie tautiešu atdusas vietām lūdzot Dievu par viņu dvēselēm un piemiņas vietās noliekot tuvējā pļavā saplūktus sarkanā āboliņa, pelašķu, vīgriežu vai margrietiņu pušķus.

 

Rožu ziedlapiņas 
no dzimtenes

Tomskas apgabala Tjuhteta no Latvijas atrodas piectūkstoš kilometru tālu. Šī vieta ir pazīstama ne tikai tiem latviešiem, kuru ģimenes cieta represijās, bet arī visiem, kuri ir lasījuši rakstnieces Melānijas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā”. Tās pirmais izdevums laists klajā 1991. gadā. Vēlāk tas iznācis atkārtoti kā grāmatu sērijas “Dvēseļu pulcēšana” pēdējā – septītā grāmata. Trešais “Veļupes krastā” izdevums laists klajā šogad, un to Liveta Sprūde uzdāvināja Tjuhtetas novadpētniecības muzejam. “Veļupe” ir kļuvusi par simbolisku tēlu, kas apzīmē mūsu tautas ciešanas izsūtījumā, un dokumentālā romāna autore ir cilvēks, ar kuras paveikto patiesi lepojamies, taču varbūt viņas diženumu vēl neesam pilnībā apjautuši. “Melānija Vanaga pārvar latviešiem tik kultivēto upura lomu, transformējot savas ciešanas gara izdzīvošanas brīnumā,” akcentē Režisors Viesturs Kairišs, kas sācis darbu pie filmas “Melānijas hronika”. Arī viņš šogad bija “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas dalībnieks, lai savām acīm skatītu tās vietas, kur kādreiz Sibīrijas odžu apdzīvotajā taigā atradušās deportēto latviešu zemnīcas, izsūtīto kapus, tāpat upi Tjuhtetku, kuras atvarā Melānija slīkusi un no kura viņu aiz bizēm izrāvis ārā glābējs, kas tieši tobrīd braucis gar upi. “Zagotskota” (tulkojumā – gaļaslopu sagatavošanas) bāzes, kur strādājusi Melānija, tagad vairs nav, un tās vietā tagad plešas pļava.

sibirija1_DK_9Staļinisma represiju upura 1941. gada jūlijā Tjuhtetā apglabātā Kārļa Eglīša mūžs bija ildzis tikai trīs mēnešus. Viņa vecākie brāļi – toreiz piecgadīgais Andris un divgadīgais Guntis – izdzīvoja un vēlāk atgriezās Latvijā. Jau atmodas laikā 1989. gadā viņi aizbrauca uz bijušo izsūtījuma vietu un nolika kapos piemiņas plāksni Kārlītim un vēl sešiem tur apbedītiem latviešu bērniem. Kapa vieta sazīmējama pēc mātes iestādītajām eglītēm. Bet šogad Eglīšu dzimta bija iedevusi līdzi mācītājam Guntim Kalmem rožu ziedlapiņas, un pēc kapu iesvētīšanas svētbrīža viņš tās izkaisa pār septiņu bērnu mūžīgo atdusas vietu. Nodziedam emocionālo, dvēseli augšupceļošo baznīcas melodiju “Augšā aiz zvaigznēm”. Guntis savā uzrunā dalās pārdomās par to, cik dārgi esam spējuši maksāt par savām lielajām vērtībām – par brīvību, neatkarību, savu valsti  –, un viņam aizžņaudzas balss, jo šie bērni ir bijusi ļoti liela maksa. Domāju: ja Kārlim Eglītim bijusi iespēja dzīvot, viņš tagad jau būtu septiņdesmitgadīgs sirmgalvis ar bērnu un mazbērnu pulciņu un atskatītos uz krietnajiem mūžā paveiktajiem darbiem. Tāpat kā tie seši viņa līdzaudži, kas atdusas Tjuhtetā. Tāpat kā 11 mēnešus vecais Ivars Ziemiņš, kura piemiņai veltījām svētbrīdi Tomskas apgabala Mitrofanovkas sādžā. Tāpat kā daudzi citi, kuri mūžam paliks stipru latviešu dzimtu kokos kā svešas varas nežēlīgi nolauzti zari.

Tjuhtetas vidusskolas pensionētā ģeogrāfijas skolotāja un rajona novadpētniecības muzeja vadītāja Valentīna Ložkina stāsta, ka vietējie skolēni divreiz gadā nāk kopt kapus. Mirušajiem bērniem nesot konfektītes. Valentīna savus audzēkņus rosina domāt, ka “te daudzi bērni dus mūža miegā, tālu prom no dzimtās zemes, un šī svētā vieta jākopj”.

Nez kā Valentīna politkorekti atbild uz audzēkņu jautāto, kāpēc šie kapi ir šeit? Varbūt vispirms norunā tekstu, ko izlasu Tjuhtetas novadpētniecības muzeja ekspozīcijā: “Pirmajā Lielā Tēvijas kara gadā no valsts rietumu rajoniem komandantūras kontrolē uz mūsu rajonu tika evakuētas dažādu nacionalitāšu ģimenes, kopskaitā 185 – grieķi, vācieši, kalmiki, latvieši, somi, igauņi un karēļi.” Bet pēc tam stāsta pati savas bērnības atmiņas – kā atvestie latvieši Sibīrijā raka zemnīcas, vāca čiekurus kurināšanai, kā latvietes vietējām sievām iemācīja adīt rakstainus cimdus un siltas zeķes, kā vēlāk pie mājiņām stādīja puķes?

 

Latviešu dzimtu vēsture Sibīrijā

Muzeja vadītāja pusstundas laikā uzbur tēlainas rajona vēstures ainas par laiku no deviņpadsmitā gadsimta beigām. Toreiz Dzalbi, Matusāni, Mozuļi un Tukiši no Vitebskas guberņas (tās sastāvā cara laikā ietilpa Latgale) ieradušies iekopt Sibīrijas zemi taigas vidū, kur līdz tam bija tikai lāču un lūšu takas. Dzalbs_sibirija5_DK_9“Arī Tjuhtetas rajona vadītājs Genadijs Dzalbs (attēlā) ir latgaliešu diasporas pārstāvis mūsu Sibīrijas zemē,” saka V. Ložkina un turpina, ka šeit atbraukušie poļi savus ciemus nosaukuši par Čenstohovku un Varšavku; pēdējā bijušas arī 16 latgaļu sētas. Latvieši savam ciemam 1892. gadā devuši Berjozovkas vārdu, bet 1910. gadā to pārsaukuši par Dvinsku.

Kad pilsoņkara gados nodegušas baltkrievu mājas, latgalieši ziemā devuši viņiem pajumti un ēdienu.

Valentīna aizgūtnēm stāsta Otrā pasaules kara gadu epizodes – kā bijušie taigas mednieki kļuvuši par sarkanarmijas strēlniekiem; kā Matusāna vadītajai Dvinskas slēpju fabrikai uzdots sagatavot armijai 2000 slēpju pāru un 5000 kastu munīcijai. Tjuhtetiešiem arī 800 velteņu pāru bijis jānosūta armijas vajadzībām, jāģērē ādas, no kā šūti kažoki, un sievietes visus smagos darbus paveikušas kvalitatīvi.

Noslēgumā Valentīna bilst: mēs esam vienkārši ļaudis, nevērtējam, kas pagātnē bijis pareizi vai nepareizi, taču zinām, ka tajos gados tika traumētas pārāk daudzu cilvēku dvēseles. Tjuhtetas rajona galva Genādijs Dzalbs piemetina: “Pagātnes bēdas mūs vairāk vieno nekā šķir.”

Turpinājums nākamajos “Latvijas Avīzes” 
numuros

 

Pievienot komentāru

Rietumu sabiedrībās populisma sezona, notikušo Itālijā komentē eksperts (1)Pašlaik nevajadzētu pārspīlēt ar prognozēm par Itālijā notikušā referenduma sekām, jo Rietumu sabiedrības ir nonākušas “salīdzinoši lielā populisma sezonā”.
Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+