Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
2. augusts, 2013
Drukāt

Atmiņu vējos Sibīrijā – II
 daļa

Foto-Dace KokarevičaFoto-Dace Kokareviča

Austrālijas latvietis Ojārs Greste meklē dzimtas saknes Suhobuzimā
. “Ja ņe govorju po russki” (“es nerunāju krieviski”) un “daiķe, mņe, požaluista, butilku piva (“dodiet man, lūdzu, pudeli alus”) ir vienīgie teikumi, ko Sidnejā dzīvojošais Ojārs prot pateikt krieviski. Vēl viņš prot nodziedāt pirmo romu dziesmas pantiņu “Moi kostjor v tumaņe sveķit…”, ko latvieši pazīst kā “Ugunskurs nakts tumsā kvēlo”.

Tiekoties ar sibīriešiem, Ojārs (attēlā) šīs pieticīgās krievu valodas zināšanas nodemonstrē. Bet Krasnojarskas rajona Suhobuzimas pilsētiņas lauksaimniecības avīzes korespondente vēlas plašāku interviju, tāpēc tulkoju krieviski Ojāra dzīvesgājumu un to, ka viņa nodarbošanās Austrālijā bija mācīt celtniekiem Suhobuzima3_DK_12datorprogrammu izmantošanu projektēšanā. Grestem tiek dāvināts avīzes “Seļskaja žižņ” pagājušā gada numurs, kurā aprakstīta viņa arī Austrālijā dzīvojošā brāļa Jura viesošanās Suhobuzimā, un toreiz laikam kādas valodiskas nesaprašanās dēļ ierakstīts, ka Suhobuzimā pabijis Juris Greste no Japānas. Nu, Austrālija vai Japāna – ģeogrāfiski uz to pašu pusi ir. …

Pasaule ir maza, un latvietī ir stiprs izdzīvotāja gēns, nodomāju, uzzinot Grestes dzimtas stāstu. Vecmāmiņa bijusi sibīriete, vectēvs – baltkrievs. Reiz vectēva laiva Baikāla ezerā apgāzusies; viņš gan izpeldējis, taču saslimis ar plaušu karsoni un nomiris. Tad vecmamma apprecējusies otrreiz, un vīrs – no cara armijas atvaļināts latvietis Kalniņš viņu ņēmis līdzi uz savu dzimteni. Tā Ojāra mamma Olga uz Latviju aizvesta trīs gadiņu vecumā. Bet Otrā pasaules laikā ģimene devās bēgļu gaitās, tāpēc Ojārs pats uzaudzis Austrālijā, un tā ir jau gan viņa dēla Edgara, gan divgadīgā mazdēla Tāļa dzimtene.

“Es jūtu, ka manas saknes ir šajā pasaules daļā arī, jo viena ceturtā daļa man ir sibīrieša asiņu!” saka Ojārs, fotografējoties pie Sibīrijas lauka. “Un, kopš 35 gadu vecumā uzzināju, ka mātes dzimtene ir Sibīrija, esmu kādreiz iedomājies: varēja taču notikt tā, ka es saimniekotu kā fermeris Krievijā.” Viņu ļoti aizkustināja sirsnība un viesmīlība, ko cilvēki izrādīja mūsu grupai, kad ieradāmies ciemā Ozjornij. Tajā dvīņubrāļi Veismaņi bija pavadījuši bērnību, jo piedzimuši vecākiem pēc viņu izsūtīšanas uz Sibīriju. Jau pēc brauciena Ojārs atminas: “Man saskrēja asaras acīs, un izjutu saikni ar šo zemi.”

Suhobuzima5_DK_12Par divām vēstulēm – astoņi gadi

Ļoti sirsnīga ir arī mūsu tikšanās ar Suhobuzimas novadpētniecēm un žurnālistēm. “Represiju mašinērija gāja pāri visiem, un Krievija ir ļoti vainīga jūsu priekšā,” teic Olga Vavilencko (attēlā). Novada vēstures pētniece uzsver, ka izsūtītie ļaudis attīstīja Krievijas ekonomiku, un joprojām Suhobuzimas rajonā atrodas viņu celtās ēkas, un vīra radu mājās tiekot lietots kāda izsūtītā lietuvieša darināts galds. Olgai ir līdzi saraksts ar represēto latviešu un lietuviešu vārdiem, un tos viņa mums nolasa, iepriekš atvainodamās, ka pārrakstot no rokrakstiem, varbūt pieļauta kāda kļūda. Suhobuzimas rajonā dzīvojuši: Laima Ungurs, Gunārs Gaisiņš, Alīda Noriņš, Alma Ozols, Augustīna Dulnis, Marija Vampiņš, Ervīns Neiburgs, Ruta Pope, Alfrēds Bergs, Eduards Riekstiņš, Rasma Zonnenbergs, Biruta Duškaite, Vanda Čerņevskaite, Lilija Gaze, Tīrmanis, Vaitkjavičus, Maigonis Vanags, Bāliņš, Milda Balode, Kārlis Upenieks, Emīlija Buķele, Elza Hildebrante, Tennes ģimene….

Vēl Olga stāsta traģisku epizodi, kas risinājusies 1957. gadā. Tad lielākā daļa no četrdesmitajos gados represētajiem jau tika atbrīvota un varēja atgriezties mājās. Taču lietuvietis Stasis Vaišvilis, kurš slepus klausījies “Amerikas balsi”, toreiz uzrakstījis divas anonīmas vēstules par izsūtīto baltiešu dzīvi Sibīrijā un mēģinājis tās nosūtīt uz ASV. Taču pasta darbinieki par to paziņojuši “kam vajag”, Stasis atrasts, arestēts, un šīs divas vēstules uzskatītas par noziegumu, par kuru 
Stasis notiesāts uz astoņiem gadiem ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju.

To klausoties, atceros Sibīrijas ekspedīcijas ceļabiedra, ASV dzīvojošā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāja Kārļa Žola stāstīto, ka sarunās par vēsturi amerikāņiem grūti izskaidrot PSRS represiju noziedzīgumu un nežēlīgumu. Jo amerikānis pavaicā: “Bet kāpēc tad, kad izsūtītāji ieradās viņiem pakaļ, tie cilvēki nezvanīja policijai?”

Sibīrijā novadpētniecības muzejos ir dažādi materiāli. Piemēram, vienā Staļina bilde ievietota varoņu foto galerijā; bet citur ekspozīcijas daļā, kas atspoguļo četrdesmito gadu represijas, ieraugu šā bendes parakstīta dokumenta kopiju.

Ar Staļina parakstu tikusi dota “pirmās kategorijas atļauja”, kas attiecināma uz vēl 6600 Krasnojarskas apgabala cilvēkiem, un šī atļauja nozīmēja, ka papildus “plānam” jānošauj vēl 6600 cilvēki, savējie.

Ekspozīciju apskatot, atminos, ko šogad 28. jūnijā Rīgā mediju kluba “Formāts A3” rīkotā pasākumā viesis – Krievijas sabiedriskās domas pētīšanas centra direktors, Krievijas sociologu savienības viceprezidents Valerijs Fjodorovs – atbildēja uz jautājumu par viņa tautiešu attieksmi pret Staļinu. Proti, ka Staļina laikā, no divdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem, tikusi uzcelta Krievijas valsts un ka stingrība un iešana uz mērķi, neapstājoties nekādu upuru priekšā, tiek uzskatīta par pozitīvu īpašību. Ļaužu nostāja esot tāda: “Vari būt tirāns un pat bende, bet, ja esi mūsējais, tev daudz ko piedod.”

 

Kā dzīvo sibīrieši

Gar ceļmalām vīd pļavas ar leknām violetrozā ugunspuķēm un balti ziedošām vīgriezēm, ik pa laikam redzami brūnraibu govju ganāmpulki un apstrādāti lauki. Par to, kā šodien dzīvo sibīrieši, stāsta Tjuhtetas rajona galva Genādijs Dzalbs: “Tjuhteta ir rajona centrs, kur dzīvo pieci tūkstoši cilvēku, rajonā kopumā – desmit tūkstoši. Agrāk bijis vairāk, bet jaunieši aizbrauc uz pilsētām, kur saskata izaugsmi. “Cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību – gan labību audzē, gan lopus kopj. Viens kolhozs vēl rajonā saglabājies, bet visas pārējās ir fermeru saimniecības, no kurām daža apsaimnieko četrus tūkstošus hektāru un nodarbina 30 – 40 cilvēkus. Bet galvenā ir mežrūpsaimniecība. “Mūsu rajons dzīvo uz krāsaino metālu un naftas un gāzes ieguves rēķina, uz meža pārstrādes rēķina. Agrāk te bija seši kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumi, bet mežs jau ātri beidzas,” stāsta pašvaldības vadītājs. Vēl piemin, ka Tjuhtetas rajons iztiek no paša nopelnītās naudas, no kuras daļu vēl aizskaita uz Maskavu visas federācijas vajadzībām – tātad ir naudas devējs jeb donors valsts mērogā. Bet G. Dzalbu uztrauc paradokss, ka “šādi donorrajoni tagad dzīvo sliktāk nekā dotētie, tas ir, tie, kuriem dod naudu Maskava. Jo mēs esam atkarīgi no ekonomikas – ja zeltam cena nokrītas, tas atspoguļojas mūsu budžetā; ja naftai cena pazeminās – to jūtam. Bet dotāciju saņemošajiem rajoniem naudas plūsma paliek tā pati.”

Vēl rajona iedzīvotāji pārtiek no meža velšu vākšanas – lasa sēnes, ogas, kā arī nodarbojas ar dravniecību. Padomju laikos vietējais biškopis ticis pie PSRS darba varoņa nosaukuma, jo medus bijis tik daudz, ka ar parastajiem traukiem nepieticis, vajadzējis liet piena cisternās.

Suhobuzima6_DK_12G. Dzalbam pieder 12 hektāri zemes, ko viņš iznomā citam un par ko pats maksā zemes nodokli. Tas ir neliels – 800 rubļu gadā (100 rubļi ir apmēram 1,7 lati, tātad nodoklis – 13,4 lati. Salīdzinājumam – porcija zupas ceļmalas ēstuvē maksā 65 – 80 rubļus, bet kārtīgas pusdienas restorānā Baikāla krastā – 550 rubļus jeb apmēram deviņus latus).

Genādijs stāsta, ka daudziem rajona iedzīvotājiem pienākas sociālā palīdzība, bet tā cilvēkus izlutinot: “Viņi pielāgojas – ja mēnesī pabalstos saņem piecus sešus tūkstošus rubļu (85 – 100 latus), tad oficiāli strādāt vairs negrib, un tā ir problēma, jo tagad pat lopu ganu grūti atrast.” Bet tie, kas strādā, nopelnot labi – pedagogu vidējā alga mēnesī rajonā ir 28 000 rubļu (apmēram 470 lati), ārstam – 52 000 rubļu.

Pilsētā vienistabas dzīvoklis maksā divus miljonus rubļu (34 000 latu), bet mājas lauku ciematos dažādi – ja vietai attīstības perspektīvas ir, tad cena lielāka, bet, ja nav, tad, kā saka Genādijs, “kapeikas”.

 

“Slāvu svētā jūra – Baikāls”

Aizbraucām arī līdz Baikāla ezeram (attēlā – tūristu mājiņa pie Baikāla), kas savulaik izrādījies tik liktenīgs Ojāra vectēvam. Bet atkal paradokss: tūristus uz Baikālu aicinošajā interneta vietnē tiek reklamēts – ūdens esot tik tīrs, ka to droši var dzert, taču vietā, kurp mūs aizved Irkutskas tūrisma firmas gide, viņa neiesaka pat peldēties. Jo no atpūtnieku apdzīvotām vietām kanalizācijas ūdeņi tiekot laisti ezerā bez attīrīšanas, un ezeru piesārņojot arī celulozes kombināts. Tajā ražošanas process regulāri tiekot apturēts, bet pēc tam atkal iedarbināts, jo izgatavo augstvērtīgu produkciju, ko eksportē uz Ķīnu.

 

Turpinājums “Latvijas Avīzē” nākamnedēļ

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+