Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. augusts, 2013
Drukāt

Atmiņu vējos Sibīrijā – III daļa

Foto-Ojārs GresteFoto-Ojārs Greste

Poļevojes jeb “Gaudu lauka” vecajā kapsētā – krusts no Latvijas


 

Turpinājums. Sākumu sk. 30. jūlija un 2. augusta “LA” numurā.

No Irkutskas līdz Kras­nojarskas apgabala pilsētai Kanskai braucam vilcienā “Blagoveščenska–Maskava”. Mācītājs Guntis Kalme kā pieredzējis Sibīrijas ekspedīciju dalībnieks zina, ka svētbrīži bieži vien jānotur spontāni un improvizēti, bez iepriekšējas sagatavošanās. Jau tuvu pusnaktij. Kamēr vilciens pusstundu stāv stacijā “Zima”, uz perona izkāpis pulciņš mūsējo iededz svecīti pateicībā Dievam par Māras nākšanu pasaulē 1955. gadā šā paša maršruta vilciena vagonā. Iztēlojos, varbūt Māras tētis Viktors Vorkutas lēģerī bija domājis tāpat kā manējais, kurš “kalpoja Staļinam” Karagandā: ka vislielākā laime dzīvē būtu vēl reizi redzēt sievu… Viktors tika atbrīvots agrāk nekā dzīvesbiedre Marianna un 1955. gada martā aizbrauca pie viņas uz Tālajiem Austrumiem – izsūtītās sievas specnometinājuma vietu Kuibiševku Vostočnuju. Viņai atgriezties Latvijā ļāva tikai novembrī. Tad pēc astoņām vilcienā “Habarovska–Maskava” pavadītām dienām piedzima Viktora un Mariannas atkalsatikšanās laimes bērns. Maskavā tika izsaukta ātrās palīdzības mašīna, lai abas vestu uz slimnīcu, taču jaunā māmiņa vēlējās tikai vienu – ātrāk uz Latviju pie savējiem, tāpēc drosmīgi atteicās no slimnīcas un kāpa atkal citā vilcienā. Tā Mārai par dzimšanas vietu tika ierakstīta jau Rīga.

 

Sibirija3_DK_6Biriļusu muzejā…

Krasnojarskas apgabala Biriļusu rajona centru ir redzējuši visi, kas noskatījušies Dzintras Gekas filmu “Sibīrijas bilance”. Biriļusu novadpētniecības muzejā goda vietā ir fonda “Sibīrijas bērni” 2010. gadā dāvinātā piemiņas plāksne, un muzeja vadītāja Jeļena Kodenko un viņas priekštece Nadežda Loktionova mūs sagaida kā labus draugus ar tēju, pašceptām biezpienmaizītēm un Sibīrijas medu. Biriļusos iegriežamies, lai Guntis Kalme vietējā kapsētā iesvētītu lielo krustu, ko izsūtīto latviešu piemiņai uzlicis Roberts Lerhis. Mans mērķis ir 60 kilometrus tālāk esošā Poļevojes kapsēta, uz kuru vedu krustu no Latvijas tur 1954. gada septembrī apglabātā vectēva piemiņai.

Muzeja ekspozīcijā ir tematiskas sadaļas par Sibīrijas apgūšanu, par “Lielā terora rūgto patiesību”, par četrdesmitajos gados izsūtītajiem. Pirms Sibīrijas brauciena esmu sarakstījusies ar Jeļenu un jau zinu, ka muzejā un vietējā arhīvā glabājas materiāli par maniem 1941. gadā izsūtītajiem vecvecākiem Kārli un Minnu Dišleriem un viņu meitu Ilgu. Biriļusu rajonā viņi dzīvoja no 1950. gada, un vietējie atceras arī ielu un māju, kur viņi mita. Taču šīs mājas sen vairs nav, tajā vietā zied pļava.

Muzeja ekspozīcijā izlikta fotogrāfija un fragmenti no Ilgas dienasgrāmatas, kuru viņa rakstīja 1954. gadā pēc tēva Kārļa nāves. To viņa vēlāk tika atvedusi mājās no Sibīrijas, un šī zilā burtnīciņa glabājas Latvijas Okupācijas muzejā, bet kopija tagad ir arī Biriļusos. Muzeja darbinieces grib iegūt arī citas ziņas par novadā savulaik dzīvojošajiem izsūtītajiem: “Par ko mežrūpsaimniecībā strādāja Ilga? Par Kārli mums zināms, ka bija “gramotnij” (izglītots), bet par Minnu toreiz ticis ierakstīts, ka “malogramotnaja” (mazizglītota). Varbūt viņa neprata krieviski?” Atbildu, ka Ilga strādāja par grāmatvedi. Bet par Kokneses pagasta vecākā meitas Minnas ierindošanu “mazizglītoto” kategorijā samulstu, jo vecmamma prata gan krieviski – bija Pēterburgā beigusi Šaņavska institūtu, vēlāk rakstīja lugas, ko pirmskara Latvijā uzveda Nacionālais teātris. Bet tad saprotu – tā kā ģimene 1947. gadā nelegāli atgriezās Latvijā, taču 1950. gadā tika atkal vesta uz Sibīriju, vecmamma otrreizējās izsūtīšanas dēļ droši vien bija tik dziļi dvēseles bēdās iegrimusi, ka Poļevojē ar svešiem vispār nerunāja.

 

Sibirija4_DK_6… un Poļevojes kapos

Ceļā uz kapsētu Jeļena stāsta par vietvārda “Poļevoje” izcelsmi. Kad 1933. gadā šurp atvesti par kulakiem nolamātie un tāpēc represētie strādīgie zemnieki no Krasnodaras un Penzas apkaimes, izsūtītās sievietes tā raudājušas, ka vietējie saausījušies, kāpēc laukā (krieviski – poļe) dzirdamas tik skaļas vaimanas un gaudas (krieviski – voj), un tā vieta nodēvēta par “poļe voja” (gaudu lauku). Mežmalā liels pareizticīgo krusts norāda vietu, kur 30. gados tika apbedīti pirmie “atkulakošanas” dēļ represētie.

Bet mūs vietējais pašvaldības vadītājs ved meža biezoknī, kur jābūt vecajai Poļevojes kapsētai. Brītiņu maldāmies briksnājā, līdz ceļvedis atzīst, ka pats kapsētu neatradīs. Viņš iet ārā no meža, lec džipā un brauc pakaļ viedākai takuzinei. Muzeja darbinieces tikmēr ierosina, lai no Latvijas vesto krustu novietoju pļavā, kur kādreiz atradusies Dišleru apdzīvotā mājiņa. Bet Liveta Sprūde, kas iepriekšējās “Sibīrijas bērnu” fonda ekspedīcijās ir piedzīvojusi daudzu piemiņas zīmju likšanu, nosaka – ja jau esam tik tālu atbraukuši, nesteigsimies, gan atradīsim. Patiešām, drīz vien no ciema palīgos atbraukusī sieviete ātri atrod aizaugušo kapsētu, kur vēl dažas metāla sētiņas un pieminekļi liecina, ka līdz 1956. gadam šejienieši te guldīti zemes klēpī… Ceļas vējš, it kā atnesdams tālu atmiņu vēsmas, čab koki, it kā sarunātos apbedīto dvēseles, ducina pērkons, it kā brīdinot – svešie, netraucējiet te dusošo mieru! Un tikai pēc svētbrīža dabā viss brīnumaini norimst.

Ilga dienasgrāmatā jeb “Vēstulēs mirušajam tēvam” ir aprakstījusi bēru dienu 1954. gada septembrī: “Tevi pavadīt pēdējā gaitā bija atnākuši gandrīz visi šeit dzīvojošie latvieši. Bija tik daudz ziedu… viss rudens skaistums – asteres, atraitnītes, dālijas… Mammiņa uztaisīja vainagu no rozā un lillā asterēm. Mēs tev iedevām līdzi mazo bībelīti, lai gan man ļoti gribējās to atstāt sev.”

Un tā gandrīz pēc 59 gadiem – 2013. gada 20. jūlijā – mācītājs Guntis Kalme iesvēta no Latvijas vesto krustu. Vectēvam atstāju trīs saujas zemes no Kokneses, no vietas, kur Likteņdārzā aug viņa piemiņai iedēstītā ābelīte.

 

Brīvs un svabads

Par to, ka cilvēka darbi dzīvo ilgi pēc viņa miesiskās nāves, pārdomāju vēlāk, jau Latvijā. Jo 26. jūlijā Bīriņos Publisko tiesību institūta rīkotajā Konstitucionālās politikas seminārā jurists Jānis Pleps dalījās pārdomās, ka “Dišlera un viņa radošā mantojuma likteņi atspoguļo Latvijas nacionālā valstiskuma ideju aizvadītajā gadsimtā, kur ir latviskās idejas veidošanās cariskās Krievijas apstākļos, izšķiršanās par Latvijas valsti un tās pamatu veidošana; ir parlamentārā Latvija un izvēle 15. maija apvērsuma laikā, autoritārisma pamatošana, deportācijas, nāve Sibīrijā un publicēto darbu aizliegums. Pēc neatkarības atjaunošanas – Kārļa Dišlera publicēto darbu strauja atgriešanās tiesību doktrīnā un fundamentāla ietekme uz Satversmes piemērošanu.”

Šogad ir izveidots nodibinājums “Profesora Kārļa Dišlera fonds”, kura manifests arī tika nolasīts 26. jūlijā Bīriņos. Fonda mērķi ir veicināt nacionālās valststiesību zinātnes attīstību, iesaistīt valsts­tiesībās studentus un veicināt demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību nostiprināšanos sabiedrībā. Tāpat viens no fonda nolūkiem ir iemūžināt profesora Kārļa Dišlera piemiņu.

“… Tavs gars ir brīvs un svabads, un es ticu tam un ļoti lūdzu, lai tu vienmēr būtu ar mums,” Ilga rakstīja “Vēstulēs mirušajam tēvam”.

 

Turpinājumu lasiet kādā no nākamajiem numuriem

{gallery id=”1981″}

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+