Kultūra
Teātris un kino

Vairs nevaru būt apolitiska aktrise. Saruna ar Baibu Broku 16


Baiba Broka
Baiba Broka
Foto – Valts Kleins

– Es to būtu darījusi pat bez atlīdzības – par filmēšanos “Melānijas hronikā” saka aktrise BAIBA BROKA. Un vēl viņa atklāj: – Es vairs nevaru būt apolitiska aktrise. Šie vārdi nezūd no prāta pēc sarunas, kas, iecerēta par lieliskās aktrises lomām, tomēr izvērtās par cilvēka stāju šajā laikā. Visos laikos.

– Kāpēc jums bija būtiski piedalīties filmā “Melānijas hronika”, kas vēsta par 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto likteni?

– Kad filmas režisors Viesturs Kairišs man uzticēja šo ļoti smago lomu, domāju – ja man ir doti ieroči – aktrises spējas šo stāstu izstāstīt, man tas ir jādara. Jo man šķita būtiski atmodināt cilvēku atmiņu, atgādināt, kāds ir bijis mūsu tautas liktenis. Tie, kuri paši piedzīvojuši izsūtīšanu, nekad to neaizmirsīs.

– Vai šī traģiskā loma neprasīja no jums pārlieku daudz?

– Bet cik daudz šie notikumi prasīja no cilvēkiem, kas tos piedzīvoja? Tas ir pats mazākais, ko varu darīt – iedarbināt savu iztēli tik tālu, lai šos notikumus spētu izdzīvot filmā. Ar pilnu apziņu saprotu, ka tā ir filma un loma. Izdarīšu savu darbu un pēc tam varēšu dzīvot mierīgi tālāk. Tomēr būtu dīvaini, ja nospēlētā loma neietekmētu manu apziņu. Es biju tajā pa īstam iegremdējusies. Mana Anna ir juriste, advokāte. Tieši tāpēc viņas liktenis bija tāds, kāds filmā būs redzams. Annai bija daudz informācijas, viņa spēja analizēt un paredzēt ļaunāko scenāriju.

– Melānijas lomā filmējās šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kā viņai tas izdevās?

– Pirms savas daļas filmēšanas man bija iespēja paskatīties Šveices aktrises darbu. Tas bija ļoti vērtīgi, jo redzēju, cik viņa ir patiesa, ka tā nav tikai aktiera meistarība. Un tad es sapratu, ka arī man ir jāmeklē veids, kā visdziļāk varu sevi atklāt, ar pilnīgi tīru pieslēgšanos cilvēka kodolam.

– Kad filmā izdzīvots smags laiks, kāda šķiet šodiena?

– Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā, kritiskā situācijā. Tālab gribu sev un citiem atgādināt, ka mums vajag būt pateicīgiem un ļoti novērtēt to, kas ar mums ir noticis – mums ir sava valsts, esam atguvuši neatkarību. Ja par šīm vērtībām daudz runā, tās var nonivelēt. Bet ik pa brīdim nepieciešams skaļš atgādinājums, cik viegli to, kas mums ir dots, varam pazaudēt. Cilvēki, ko 1941. gadā izsūtīja, arī dzīvoja kā tagad mēs, ne par ko īpaši neuztraucoties, cenšoties rūpēties par savu ģimeni. Taču ārēja vara vienā acumirklī izpostīja visu, kas bijis, kam ticējuši, ko mīlējuši. Arī mēs tagad esam tik naivi – daudz kam nespējam noticēt. Un šis naivums pašsaglabāšanās vārdā ir arī pazudinošs, jo nepretojamies ļaunumam. Neesam arī solidāri. Filmā ir ļoti zīmīgs kadrs, kur Melānija atgriežas no Sibīrijas un sēž pie Operas. Sirdī viņa priecājas, ka ir mājās, tomēr ir pilnīgi izstumta no sabiedrības. Cilvēki iet viņai garām uz izrādi… Tas kadrs man sasaucas ar šodienu. Ir tik daudz cilvēku, kas nonākuši galējā nabadzībā un ubago uz ielām. Bet mēs turpinām priecāties, svinēt, iet uz operu… Nodomājam – cik labi, ka esmu ko paveicis, sakrājis, dabūjis, un izstumjam no sava vidus tos, kas nav sasnieguši mūsu labklājības līmeni.

Galerijas nosaukums

Foto – Valts Kleins, Ieva Lūka/LETA, Krists Sprukts/LETA un no Baibas Brokas albuma. Foto no JRT izrādēm: Jānis Deinats, Ansis Starks un Gints Mālderis


– “Melānijas hronika” sasaucas ar Dzidras Ritenbergas filmu “Valsis mūža garumā” (1990), kur vēstīts par 1949. gada deportācijām. Savā ziņā paradoksāli, jo šis darbs tapa par PSRS naudu. Par lomu šajā filmā saņēmāt “Lielo Kristapu”. Tas ir rekords, jo tik jauna neviena mūsu aktrise nav saņēmusi šo balvu. Ko tolaik jutāt?

– Tas bija 1990. gads, mūsu valsts dzīvoja neatkarības atgūšanas gaisotnē, un kārtējais kinofestivāls “Lielais Kristaps” nebija tik svarīgs. Par to nerakstīja, jo avīzes tolaik neiznāca, par festivāla sarkanajiem paklājiem nemaz nerunāsim, bet kino cilvēkiem tas bija liels notikums. Tolaik vēl mācījos vidusskolā, kino ļaudis zvanīja uz skolu, lai nāku uz Kinonamu saņemt apbalvojumu. Atceros – tā bija īpaša sajūta, mans tēvs arī bija klāt.

– Kā jūs tolaik atrada lomai?

– Kinostudijas fotogrāfei Džovitai Grebzdei bija dzimšanas diena. Un mēs, Lidijas Stiebras teātra studija, bijām sagatavojuši apveikšanas programmu. Es dziedāju kā Mireija Matjē. Džovita nobildēja, manos vaibstos saskatīja līdzību ar Astrīdu Kairišu, un tas izšķīra manu likteni.

– Un pirmā režisore, kas jūsu likteni veidoja, bija Dzidra Ritenberga, kura savulaik Venēcijas kinofestivālā ieguva Volpi kausu.

– Viņa bija ārkārtīgi gudra sieviete, vieda, tāda, kas redz un zina visu. Tagad esmu sapratusi, ka manu lomu filmā Ritenberga nospēlēja pati. Es biju tikai medijs, caur kuru viņa to izdarīja. Savos sešpadsmit biju ļoti kautrīga un nedroša, bet režisore prata pateikt tieši tos vārdus, kas mani uzreiz emocionāli atvēra, un biju gatava jebkādām emocijām. Viņa prata dot pārliecību, ka es varu to izdarīt. Manai varonei bērns ir aizvests uz Sibīriju, taču tolaik man bija grūti iztēloties, kā ir tad, ja tev ir bērns. Bet režisore tā izstāstīja savu sajūtu, ka es pilnībā noticēju. Skrēju aiz vilciena un cēlu no zemes izsūtīto zīmītes. Man bija apziņa, ka saprotu to lielo notikumu, nevis tikai savu uzdevumu katrā kadrā.

– Interesanti, ka vēlāk latviešu valodas mācīšanas seriālā “Palīgā” jūs turpinājāt Ritenbergas lomu…..

– Ritenbergai pasliktinājās veselība, un viņa vairs nevarēja filmēties. Tolaik lielas pieredzes ar seriāliem nebija, tomēr zinājām, ka ārzemēs visai bieži līdz kādai sērijai filmējas viens aktieris, pēc tam šo lomu turpina kāds cits. Sākumā domāja, ka tā varētu būt Zigrīda Stungure, bet Dzidra Ritenberga bija izdomājusi epizodi, un režisors Varis Brasla tam piekrita, ka viņa ieiet kosmētiskajā salonā, un iznāku es – pilnīgi atjaunota. Šī filmēšanās man bija ļoti liels pārdzīvojums. Kopā ar Viju Artmani un Eduardu Pāvulu pēkšņi man bija jānes tālāk Dzidras Ritenbergas loma. Skatījos, kā viņa to bija spēlējusi, mēģināju uztvert pašcieņu, ar kādu viņa runā, neatkarību, kas man tajā vecumā nepiemita ne mazākajā mērā. Un nācās cīnīties ar sevi un lomu.

– Intervijās sakāt, ka bērnībā par aktiera profesiju neesat domājusi. To gan grūti iztēloties, jo jūsu tēvs bija Rīgas kinostudijas redaktors un mājās noteikti runāja par filmām un aktieriem…

– Nesen skolēniem, kas gribēja dzirdēt par manu profesiju un Aspazijas lomu, jautāju, kurš grib būt aktieris. Kāda meitene pavisam klusu teica, ka gribot gan. Tā jau laikam ir, ka tie skaļie, kas skolas laikā apgalvo, ka būs aktieri, diezin vai būs. Jo tā izpaužas viņu temperaments, nevis izpratne par to, kas ir aktiera profesija, un nopietna vēlme tajā būt. Mans tētis nekādi nerosināja mani kļūt par aktrisi, arī es tagad nemudinu savus bērnus. Ja nu viņiem ir lemts kļūt par aktieriem, tas notiks. Bet tikai tad, ja tas ir pašu gribēts, izcīnīts, sasniegts. Un vistrakākais aktiera profesijā – vai tev sekos veiksmes faktors. To nekādā veidā nepievilināsi. Mums ir ļoti daudz aktieru, bet vienam veiksme seko, citam – mazāk. Un nedomāju, ka paši talantīgākie ir arī veiksmīgākie. Tieši par to vecākiem ir lielākās bailes. To es intuitīvi jutu, tāpēc bērnībā vecākus nebiedēju ar savām iecerēm kļūt par aktrisi. Bet jau 4. klasē sāku darboties kultūras nama “Draudzība” dramatiskajā pulciņā pie režisores Ināras Kolmanes, piedalījos Jaungada uzvedumos, kas bija trīs reizes dienā. Tad bērns saprot, ka uzstāšanās ir darbs. Es sev teicu – man tas ļoti patīk un tāpēc es to daru, bet nekādu tālejošu plānu man nav.

– Jau divdesmit gadus esat JRT aktrise. Vai ir vēl brīži, kad domājat – kā ar šo lomu tikšu galā?

– Katru reizi! Nākamā pirmizrāde ir decembrī, un jau esmu diezgan lielā ārprātā. Bieži vien jaunās izrādes ir izaicinājums, jo mūsu teātrī aktiera profesija ir pavērusi robežas un iekāpusi gan dramaturģijas, gan režijas lauciņos.

– Esat studējusi arī režiju. Vai nav vēlēšanās iestudēt izrādi, uzņemt kādu filmu?

– Es ļoti novērtēju to pusotru gadu, kad mācījos pie Anša Epnera režisoros. Vēl pirms aktieru fakultātes iemācījos redzēt lietas strukturētāk, vispārinātāk, arī racionāli pieiet radošajam procesam, kas man tagad palīdz veidot lomas. Bet nākotnē drīzāk sevi redzu kā pedagogu. Daudzas lietas pamanu, man ir pieredze, zinu, kā to izdarīt, un ar laiku domāju, ka zinātu, kā to panākt no aktierkursa studenta. Šobrīd esmu vēl pārāk aizņemta savā darbā un varbūt arī vēl pārāk neiecietīga.

– Aktiera darbs ir tik gaistošs… Televīzijas raidījumā par Jāni Kubili atklājās, ka jaunie aktieri viņu vairs nezina…

– Viena lieta – vai jaunos aktierus interesē teātris, vai viņi paši teātrī. Un otra lieta, ka nav saglabājies tik daudz vizuāla materiāla, lai novērtētu aktieri. Bet šobrīd situācija ir mainījusies. Latvijas TV ar Ināras un Borisa Teterevu atbalstu veic ierakstus, kas dos priekšstatu par izrādēm, aktieriem. Tur nav klātbūtnes efekta, tomēr ieraksti ir ļoti būtisks ieguldījums kultūrā, ko novērtējam gan mēs, uz skatuves esošie, gan skatītāji. Prieks, ka arī cilvēki laukos televīzijā var noskatīties šīs izrādes. Mani sāpina greizais priekšstats par aktieri mūsu valstī, kas veidojas no seriāliem, diezgan vājiem un banalizējošiem šoviem.

– Neesat šovos redzēta. Vai atsakāties?

– Atsakos gan. Nealkstu tādas uzmanības un slavas, kādu var iegūt šovos. Man daudz svarīgāka ir skatītāju atzinība par tiem darbiem, ko uzskatu par svarīgiem un nopietniem. Un es šo atzinību arī pilnā mērā saņemu.

– Kā skatītāji to pauž? Mūsdienās droši vien uzraksta feisbukā, šķiet, puķes tagad aktieriem dāvina mazāk…

– Nes gan puķes uz skatuves, un tā ir tik skaista pateicība par darbu. Aktrises gaitu sākumā to nenovērtēju, bet tagad man ļoti patīk, ka mājās gandrīz visu gadu ir daudz ziedu. Tagad cilvēkam tuvu pienāk sociālie tīkli, daži raksta: –ei, čau! Ja reiz tu esi feisbukā, tad jau… Es gluži neesmu gatava tādai komunikācijai, respektēju cilvēkus un uzskatu, ka arī interneta saziņā tu nedrīksti būt tāds… uzmācīgs, kā krievi saka – bezpardonnij, ir jājūt distance. Bet ir bijuši arī skaisti mirkļi. Mani ārkārtīgi aizkustināja Sandra Kalniete, kura feisbukā man uzrakstīja brīnišķīgus vārdus par Aspazijas lomu. No Kalnietes saņēmu dāvanu – viņas dzimtas saktu, kas izbraukusi visu Sibīriju un kā ģimenes dārglieta atvesta atpakaļ Latvijā… Nezinu, vai iespējams vēl lielāks darba novērtējums, šī sakta man ir kā Triju Zvaigžņu ordenis.

– Šajā sezonā Alvis Hermanis JRT uzvedis lugu pēc Velbeka romāna “Pakļaušanās” par Franciju 2022. gadā, kad politisko varu pārņēmuši musulmaņi. Hermanis dzīvo sabiedriski aktīvi. Jūs esat piedalījusies “Iespējamajā misijā”, “Lietussargu revolūcijā”. Vai jums tas ir svarīgi?

– Jā. Mēs visi dzīves laikā maināmies. Acīmredzot esmu sasniegusi brieduma gadus, klāt nākusi arī atbildība par bērniem, ģimeni, un saprotu – vairs nevaru būt tāda apolitiska māksliniece, kas dara tikai savu darbu, kas pašai patīk un kādam ir vajadzīgs. Ir jāsaprot sava attieksme pret visu notiekošo. Tas ir mazākais, ko varam darīt. Nākamais līmenis būtu, ja mēs sāktu domāt, kādā veidā situāciju mainīt. Beidzot arī savā profesijā JRT esam nonākuši līdz punktam, kas tiešā veidā saistīts ar procesiem mūsu sabiedrībā. Nezinu, kāda šī izrāde būs. Tā top. Tieši tāpēc pēdējā laikā ir nācies vairāk iedziļināties un domāt, kas notiek mūsu valstī…Vai mūsu valsts ir nozagta galīgi un nekas nav maināms? Un kāda sabiedrības daļa turpinās ņirgāties par pārējiem – naivajiem, muļķiem, ideālistiem?

– Jā, intriga ir, jāgaida izrāde. Kur šajā karu, bēgļu, vērtību grūšanas laikā rodat spēku, mieru, gribu dzīvot?

– Visvairāk, protams, savā ģimenē. Gan mazajā, kas ir mani bērni, mans vīrs, gan plašākā – mani vecāki, māsa un brālis. Tas ir cilvēku loks, kas man rūp vairāk par visiem. Ja ar viņiem viss ir kārtībā, vismaz pamata līmenī jūtos labi. Vēl man ir svarīgi mani draugi. Neesmu sevišķi atvērts cilvēks, tā ir latviešu mentalitāte. Pāris ļoti tuvu draugu man ir vajadzīgi un izprotamāki nekā daudz paziņu, starp kuriem dziļu un būtisku attiecību nebūtu. Un vēl smeļu spēku dabā, pie jūras, mājiņā priežu mežā.

– Kā samenedžējat aktrises un divu skolēnu mammas lomu?

Saistītie raksti

– Visu laiku jābūt pie ļoti skaidras apziņas, gatavai reaģēt un katru dienu mainīt režīmu. Stundu sākumi bērniem ir atšķirīgi, tad vēl pulciņi… Domāšana strādā, kalkulējot brīdi uz priekšu. Tas nav viegli, taču man nav pamata sūdzēties. Ar ko mēs salīdzināmies? Kas tad mums kaiš? Mazliet padomāt, vakarā pakombinēt, lai nākamā dienā ar bērniem visur paspētu. Tā tas ir visiem strādājošiem vecākiem. Mēģinu to neapspriest, pat ar sevi ne, bet vienkārši darīt. Ir pienākumi, ko esmu labprātīgi uzņēmusies, un tie ir jādara. Es varu būt vienīgi pateicīga – visi veseli, nav kara…

– Vai ir labi, ka jūsu vīrs arī ir teātra cilvēks?

– Protams! Tiešām neiztēlojos, kā citas jomas cilvēks varētu saprast aktiera dienas grafiku – kā var tā būt, ka tavs tuvais cilvēks vakaros nav mājās. Ja pati strādātu citu darbu un mans vīrs būtu aktieris, rastos sajūta, ka visu laiku tiec pievilts, pamests. Pat negribas modelēt tādu situāciju. Sestdienas, svētdienas mums paiet darbā. Tas nav normālu cilvēku režīms. Bet neviens nevienu nav piespiedis. Tā ir labprātīga pakļaušanās.

LA.lv