Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. oktobris, 2016
Drukāt

Vairs nevaru būt apolitiska aktrise. Saruna ar Baibu Broku (16)

Foto - Valts KleinsFoto - Valts Kleins
Uzziņa

Baiba Broka, Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise
Dzimusi 1973. gada 7. janvārī Rīgā rakstnieka un kinoscenārista Antona Broka un Māras Brokas ģimenē.
Studējusi režiju un aktiermeistarību.
Apbalvojumi: "Lielais Kristaps" kā gada labākajai kinoaktrisei (1990), Spēlmaņu nakts balva "Gada aktrise" (1997), Lilitas Bērziņas balva (2007), Spēlmaņu nakts balva "Gada aktrise" par Aspazijas lomu izrādē "Aspazija. Personīgi", Matrjonas lomu izrādē "Tumsas vara" un lomu izrādē "Divpadsmit krēsli" (2015).
Vīrs – Gatis Builis, JRT skaņu režisors, bērni – Barbara (8) un Teodors (6).

– Es to būtu darījusi pat bez atlīdzības – par filmēšanos “Melānijas hronikā” saka aktrise BAIBA BROKA. Un vēl viņa atklāj: – Es vairs nevaru būt apolitiska aktrise. Šie vārdi nezūd no prāta pēc sarunas, kas, iecerēta par lieliskās aktrises lomām, tomēr izvērtās par cilvēka stāju šajā laikā. Visos laikos.

– Kāpēc jums bija būtiski piedalīties filmā “Melānijas hronika”, kas vēsta par 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto likteni?

– Kad filmas režisors Viesturs Kairišs man uzticēja šo ļoti smago lomu, domāju – ja man ir doti ieroči – aktrises spējas šo stāstu izstāstīt, man tas ir jādara. Jo man šķita būtiski atmodināt cilvēku atmiņu, atgādināt, kāds ir bijis mūsu tautas liktenis. Tie, kuri paši piedzīvojuši izsūtīšanu, nekad to neaizmirsīs.

– Vai šī traģiskā loma neprasīja no jums pārlieku daudz?

– Bet cik daudz šie notikumi prasīja no cilvēkiem, kas tos piedzīvoja? Tas ir pats mazākais, ko varu darīt – iedarbināt savu iztēli tik tālu, lai šos notikumus spētu izdzīvot filmā. Ar pilnu apziņu saprotu, ka tā ir filma un loma. Izdarīšu savu darbu un pēc tam varēšu dzīvot mierīgi tālāk. Tomēr būtu dīvaini, ja nospēlētā loma neietekmētu manu apziņu. Es biju tajā pa īstam iegremdējusies. Mana Anna ir juriste, advokāte. Tieši tāpēc viņas liktenis bija tāds, kāds filmā būs redzams. Annai bija daudz informācijas, viņa spēja analizēt un paredzēt ļaunāko scenāriju.

– Melānijas lomā filmējās šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, kā viņai tas izdevās?

– Pirms savas daļas filmēšanas man bija iespēja paskatīties Šveices aktrises darbu. Tas bija ļoti vērtīgi, jo redzēju, cik viņa ir patiesa, ka tā nav tikai aktiera meistarība. Un tad es sapratu, ka arī man ir jāmeklē veids, kā visdziļāk varu sevi atklāt, ar pilnīgi tīru pieslēgšanos cilvēka kodolam.

– Kad filmā izdzīvots smags laiks, kāda šķiet šodiena?

– Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā, kritiskā situācijā. Tālab gribu sev un citiem atgādināt, ka mums vajag būt pateicīgiem un ļoti novērtēt to, kas ar mums ir noticis – mums ir sava valsts, esam atguvuši neatkarību. Ja par šīm vērtībām daudz runā, tās var nonivelēt. Bet ik pa brīdim nepieciešams skaļš atgādinājums, cik viegli to, kas mums ir dots, varam pazaudēt. Cilvēki, ko 1941. gadā izsūtīja, arī dzīvoja kā tagad mēs, ne par ko īpaši neuztraucoties, cenšoties rūpēties par savu ģimeni. Taču ārēja vara vienā acumirklī izpostīja visu, kas bijis, kam ticējuši, ko mīlējuši. Arī mēs tagad esam tik naivi – daudz kam nespējam noticēt. Un šis naivums pašsaglabāšanās vārdā ir arī pazudinošs, jo nepretojamies ļaunumam. Neesam arī solidāri. Filmā ir ļoti zīmīgs kadrs, kur Melānija atgriežas no Sibīrijas un sēž pie Operas. Sirdī viņa priecājas, ka ir mājās, tomēr ir pilnīgi izstumta no sabiedrības. Cilvēki iet viņai garām uz izrādi… Tas kadrs man sasaucas ar šodienu. Ir tik daudz cilvēku, kas nonākuši galējā nabadzībā un ubago uz ielām. Bet mēs turpinām priecāties, svinēt, iet uz operu… Nodomājam – cik labi, ka esmu ko paveicis, sakrājis, dabūjis, un izstumjam no sava vidus tos, kas nav sasnieguši mūsu labklājības līmeni.

Foto – Valts Kleins, Ieva Lūka/LETA, Krists Sprukts/LETA un no Baibas Brokas albuma. Foto no JRT izrādēm: Jānis Deinats, Ansis Starks un Gints Mālderis

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Paldies aktrisei par interviju! Patiesi, izjusti, smalki. Savās domās neesat viena, jo nepieņemams ir veikums Latvijas neatkarības atjaunošanai, kad lielākā tautas daļa ir pamēslu lomā, kas neattaisno Melānijas un daudzu tūkstošu latviešu ciešanas un nesto krustu un stigmu (zīme, [iededzināta] zīme, rēta) līdz pat nāvei.

  2. Paldies aktrisei par interviju! Patiesi, izjusti, smalki. Veiksmi turpmākā dzīvē un radošā darbā! Savās domās neesat viena, jo lielākā tautas daļa vēl joprojām ir pamēslu lomā un tas ir nepieņemams veikums Latvijas neatkarības atjaunošanai, kas nekādi neattaisno Melānijas un daudzu tūkstošu latviešu ciešanas un nesto krustu un stigmu ( zīme, [iededzināta] zīme, rēta ) līdz pat nāvei.

  3. Vismaz parakstieties manabalss pret Kapu tramvaju! Tik maz kultūras darbinieku to izdarījuši. Dariet kaut ko!!!

  4. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Un ne vārda par latviešu biedrībam!

    It kā tās nebūtu latviešu galvenā vērtība!!!

    Kāds seklums!

    Lasiet manu rakstu “Mosties, celies, strādā!”

    Neuzķerieties uz rafinētā K O M U N I S T U āķa! – Tukšmuldēšanas.

  5. Lasot, sākums likās cerīgs, bet ja tādas par tautu un latviskumu vienaldzīgās sandras kalnietes sakta tai liekas , kā 4.maija valsts ordenis, tad var tikai izteikt nožēlu par mūsu “inteliģenci” – vieni līdēji un gļēvuļi un no M.V. okupantu radītās dzīves un apstākļu patiesā vēstijuma nekas nav saprasts!

  6. Peltajos okupācijas laikos mūsu pagasta teritorijā bija 3 pamatskolas ,netālu no tās arodskola un vidusskola un nevienā skolā nežēlojās par skolnieku trūkumu.Vasarā skolnieki nopelnīja brīvpusdienas par darbu ,ravēja kolhoza biešu laukus.Pagasta teritorijā bija krājbankas filiāle, veikals,piena savāktuve no individuālām saimniecībām,aptieka,pasts ,feldšeru punkts,zobārstniecības kabinets,klubs. Varēja par pašizmaksu nopirkt pienu gaļu ,to pārsvarā darīja tie kam nebija piemājas saimniecības .Daudzdzīvokļu mājās apkure un siltais ūdens visu diennakti ,par to samaksa salīdzinot ar šo laiku smieklīga.
    Kas no tā palicis- bēdīgi.

  7. Kvadrātam alias Klucim Atbildēt

    Esmu dzimusi Trakajā gadā, kristīta Āraišu baznīcā.
    Augusi krievu ķeizarvalstī.
    Mācījusies Latvijā.
    Mocījusies Sibīrijā.
    Gara stāvoklis – gaiši trauksmains.
    Mantas stāvoklis – nožēlojama bezpensija.
    Mīlu aizlaiku dziļumus, nemiera dvēseles, baltus ziedus.
    Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.

    Tā Melānija Vanaga sāk savu atmiņu stāstu “Veļupes krastā”.

    • Zem nabadzības riska – 606 000 Latvijas iedzīvotāju. To par šokējošu situāciju dēvē tiesībsargs Juris Jansons, svētdien vēstīja raidījums “LNT Ziņu Top 10”.
      =================================================================
      Dod Dievs, ka 606 000 gara stāvoklis ir trauksmains, ka viņi sapņo un cer par brīvu un tīru pasauli!
      Āmen.

  8. Baiba, paldies par izcili tēlotu lomu un labu stāstījumu šajā intervijā. Tev, man daudziem citiem Latvija ir brīva valsts, nav okupācijas. Es normāli varēju iztikt krievu laikā, lai jūtos daudzos gadījumos pazemots no okupācijas režīmu atbalstošiem, es sauktu, elementiem. Krievs – svētā govs, neaizskarams. Teikt starp šiem “atbrīvotājiem”, kas pārstāv, atbalsta okupāciju, ka mēs Latvijā okupēti – saņemsi uzreiz to ko režīms spējīgs ar mums izdarīt. Un tomēr, lai spriestu par tā laika – es mēru no 1960.gada, kad Latvija jau sāka izdot savus likumus, kuri gan bija atvasināti no PSRS likumiem, situāciju, jāsalīdzina vairāki kritēriji – dzimstība, mirstība toreiz un tagad, jāsalīdzina izglītības, ,medicīnas, dzīvokļa un darba pieejamība un mēs redzēsim, ka ir milzīga starpība – atvainojos – toreiz tā bija, rupji sakot, uz pusi augstāka pieejamība, ja ne vairāk. Man bija daudz pretenziju, bet man deva iespēju “riet” – sūdzēties, runāt sapulcēs, rakstīt, bet līdz robežai un vienmēr bija reakcija. Vai tas deva labu gandarījumu, paliek jautājums analīzei. Šodien man ir pilna brīvība “riet”, bet kā ķēdes sunim, mani neviens neklausās, nereaģē, no manis nebaidās un es palieku traks. Kādēļ? Gribēju ieiet biznesā, privatizēt palieku objektu, sarunāju bankas aizdevumu, ko deva uz atjaunošanas apjomu. Privatizācijas komisijas vadītājs labs krievu laika čoms, latvietis arī starp citu. Man un partnerim saka – es kukuļus neņemu, no jums divtik, bet zini ko – nes šurp vēl tādu pašu, ko tev dod banka, summu un liec uz galdam man 10 000 jādos vienam, 10 000 otram, 50 000 trešām utt. Nosauca visus uzvārdu, kam un cik. Nav tādas naudas, objektu atdos tie paši nosauktie tam kam ir dubultā nauda. Mēģināju privatizēt kādu sīku objektu vēlāk – viss gāja caur korupciju un man meloja un atlika – nāc pirmdien pēc nedēļas , nāc .., atnāku, saka – jau nopirka, privatizēja. Tā ikreiz. Es gribēju godīgi un dabūju trīs pirkstu kombināciju. Taisīju nelielu būvprojektu, pārbūvi – kukuļi un pārmaksa dubultā. Nolādēta šī demokrātija un brīvība! Arī esmu ticis uz izdzīvošanas zara, bet ar kādiem nerviem, ar kādu veselības sadragājumu? Visu laiku kāds no varas gaiteņiem tev kāpj uz galvas. Un kādus likumus taisa? Ja palasa nepratējs, atsevišķu likumu, liekas, ka viss normāli, bet ja tos kaut cik zina kādā nozarē kopumā un ja interesējas, kā tos “labo”, pārliecība, ka tos taisa priekš dzimtcilvēkiem, ka tautas vairākumu neuzskata par cilvēkiem.

    Netici, Baiba. Varam tikties, pastāstīšu vairāk, konkrētāk.

    Valdības “konsultanti” no Japānas, tad no Francijas, un taisa aplamības, no valsts par bankas pārdošanu nokārš miljonus kabatai un miljonus saņem par aplamām, kriminālām “konsultācijām. Mazos blēžus liek cietumā, liekos, kuri izlaupa miljonus, ceļ amatos un tas ik uz soļa, nevis kā izņēmums.

    Un cik tautas esam iedzinuši kapos ar medicīnas kvotām, ar izlikšanu uz ielas no dzīvokļa utt. Salīdzināsim represiju upuru skaitu ( bez kritušo skaita karā) un upuru skaitu tagadējās “brīvības” 26 gadu laikā. Baiba, tev būs šoks. Man ir skaitli, bet nesaukšu, jo tas izskatīsies, ka slavinu nolādēto okupāciju (neslavinu).

    Lūk, dzīve “toreiz un tagad”. Izeju no aplaimotās “demokrātijas” neredzu. Vienīgi tie, kuri pašlaik dzims, redzēs labāku dzīvi, kā pie cilvēkiem ( piem., Lietuvā, Igaunijā), pēc 50 gadiem. Un nav atbildīgo, vainīgo (Igaunijā, Vlgā par to pašu darbu maksā 1000, Valkā – 500. Nu ko?

  9. Viesturs Kairišs: Par tautas pagātni jārunā godīgi (Aprinkis.lv)
    ==================================================================
    Ja stāsta godīgi, tad neizceļ vienu dzīves posmu, kas ilga 16 gadus. Bez traģēdijām retais nodzīvo, bet izcelt vairāk vajag gaišo un labo, kas arī M.V. dzīvē bija 40 gadus ilgajā posmā pēc atgriešanās Latvijā:
    “……Jau vairāk nekā 60 gadu vecumā Melānija Vanaga sākusi savas “mazās ekspedīcijas” uz Amatas upes baseinu. “Viņai bija mērķis. Viņa brauca uz Amatu, mugursomiņa plecā (..),” stāstīja muzeja vadītāja. Rakstniece ekspedīcijās pabija divas trīs dienas, un šajā mugursomā bija viss nepieciešamais ekspedīcijai.
    “Padomju laikā neklejoja tā apkārt, nestaigāja. Visi cilvēki strādāja, un Melānija arī negribēja cilvēkus traucēt.” «Latvijas pērles»: Amatas novads rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņās (LSM.lv)

  10. Jā, strādāja – kolhozā par gani.

  11. “……. tomēr ir pilnīgi izstumta no sabiedrības.”
    ==================================================================
    Muļķības. Izlasiet vēlreiz M.Vanagas dzīvestāstu pēc 1957.g. Nebija M.V. jāiet ubagot, nebija vairs jānakšņo zem tiltiem vai mežā. Strādāja, ar savu hobiju nodarbojās – vērtīgu mantojumu atstāja.
    Šodienas LV “liekie” neko tādu nepaveiks – pārāk nežēlīga ir šodienas sistēma….

  12. Kāpēc Latvijas radošie tik sparīgi airējas “Nāves salas” (V.Kairišs) virzienā? Vai tiešām neapjēdz ļaunuma viltīgumu – “bāreņu tautas” sindroma kaitīgumu?

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+