Uldis Šmits: Atpakaļ atgriešana 1
Eiropā vīlušies migranti brauc atpakaļ mājup. Jā, jūs pareizi sapratāt – tādi pastāv. No Zaventemas lidostas īpašā reisā uz Bagdādi devās aptuveni simts irākiešu, jo Beļģijā neesot guvuši cerēto. Kopš pērnā rudens diezgan daudzi no tiem, kuri šajā valstī nokļuvuši pēdējā laika migrantu straumēs, izrādot ieinteresētību par “atpakaļatgriešanu”. Jeb, vienkāršāk sakot, brīvprātīgu atgriešanos. Viņus savā aprūpē ņem šo reisu daļēji izgādājusī Starptautiskā migrācijas organizācija (IOM – tās birojs atvērts arī Rīgā), kuras mērķis ir “sakārtotas migrācijas plūsmas nodrošināšana visā pasaulē un pārceļotāju apmešanās un integrācijas atvieglošana uzņēmējvalstu ekonomiskajā un sociālajā struktūrā”.
Tagad diez vai var runāt par plūsmu sakārtotību. “Uzņēmējvalstis” vairs nealkst uzņemt un drīzāk sacenšas ieceļotāju atbaidīšanā. Kā Dānija, kur šomēnes stājās spēkā patvēruma piešķiršanas reforma, kas policijai ļauj konfiscēt patvēruma prasītāju naudu – summu virs desmit tūkstoš kronām jeb 1340 eiro vai attiecīgas vērtības priekšmetus, lai iegūtu papildu līdzekļus migrantu uzturēšanas vajadzībām. Šveice, nebūdama ES dalībvalsts, līdzīgu kārtību ieviesa jau 90. gados bez īpaša trokšņa. Savukārt daudzas vietējās varasiestādes visā Eiropā, ja tā drīkst teikt, neizceļas ar pārlieku viesmīlību, un arī Flandrijas reģionu Beļģijā pārņem nedrošība, redzot, ka Zēbriges ostas apkārtnē veidojas stihiskas migrantu apmetnes, kas atgādina Francijas ziemeļos, sevišķi Kalē, esošās, ko parasti piepilda tie, kuri grib tikt Anglijā. Taču šķērsot Eirotuneli zem Lamanša kļūst gandrīz neiespējami, jo Londona vairāku desmitu miljonu apmērā finansējusi dažādu aizsargsistēmu un iekārtu ierīkošanu. Apvienotā Karaliste, tāpat kā Vācija un Zviedrija, arvien pievelk ekonomiskos migrantus, bet viņiem nav pamata prasīt patvērumu. Atšķirībā no sīriešiem vai jau pieminētajiem irākiešiem, kuri tomēr nolēma atgriezties dzimtenē…
Eiropas Komisijas pirmais vicepriekšsēdētājs Franss Timermanss nesen atzina, ka 60% nelegālo imigrantu pērn decembrī ieradās Eiropas Savienībā no t. s. drošām izcelsmes valstīm, un skaidro (intervijā franču biznesa avīzei “Les Echos”), ka neskaitāmi “jauni cilvēki no Marokas līdz Pakistānai” ir pamanījušies izmantot krīzes situāciju – viņiem tikai atlika robežvalstī Grieķijā uzdoties par Sīrijas kara bēgļiem. Jaunie cilvēki – piebildīsim – izmantoja arī līdz šim valdījušo nostāju, ko vēl pagājušā gada pavasarī sludināja, piemēram, tā pati Starptautiskā migrācijas organizācija sava ģenerāldirektora Viljama Leisija Svinga personā: Eiropai būtu jāuzņem krietni vairāk iebraucēju, jo tai būs nepieciešamas darbarokas, un “ir jātiek galā ar stereotipiem par iebraucējiem”.
Drūmi ironiski jāsecina, ka Jaungada naktī vairākās Vācijas pilsētās rokas patiešām tika laistas darbā, lai gan ne gluži tādā veidā, kas veicinātu mūsu atbrīvošanos no stereotipiem. Bet visumā Svinga kunga vēlmes ir piepildījušās ar uzviju. Tiktāl, ka viņa vadītajam iestādījumam nu jāiesaistās pagaidām pārāk retajos atpakaļatgriešanas pasākumos. Tikmēr Eiropā atgriežas agrākā izpratne par robežām: tās, proti, vajag sargāt.
