Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. jūnijs, 2016
Drukāt

Guna Roze: Savstarpējās saziņas izpausmēs Homo Sapiens atgriežas alu laikmetā (1)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Guna Roze

Pirms gadiem divdesmit populārs bija brīnišķīgs muzikālā projekta “Enigma” videoklips “Return to innocence” (“Atgriešanās nevainībā”), kur viss notiek atpakaļgaitā: uzarta zeme aizaras ciet, saplēsta ola kļūst atkal vesela, no koka nopurināti augļi ceļas augšup un iekaras atpakaļ zaros…

Viss uz pirmsākumiem, uz atgriezenisko – pirms cilvēka roku pieskāriena. Vasaras saulgriežu laikā domājot par valodas attīstību, gribētos kā tai klipā – pagriezt laiku pretējā virzienā, lai apstātos kaut kur uz robežas aiz pirmatnējības, bet pirms acīmredzamā progresa, kas vairāk gan liek domāt par regresu, un… kas neļauj par to nedomāt.

Sensenos laikos, kad vēl nebija radusies rakstība, cilvēki tomēr prata nodot nepārprotamus vēstījumus cits citam un nākamajām paaudzēm – tostarp ar zīmējumiem uz alu sienām. Jo augstāku attīstības līmeni sasniedz modernās tehnoloģijas, jo izteiktāk savstarpējās saziņas izpausmēs Homo Sapiens Sapiens atgriežas alu laikmetā. Tieši elektroniskajā sarakstē, kas ir salīdzinoši jauna saziņas forma, mēs – datoru un interneta paaudze – aizvien vairāk sākam līdzināties saviem senčiem, kas dzīvoja pirms miljoniem gadu. Nav vairs vārds pret vārdu, bet ir simbols pret simbolu – mūsdienu Bābele. Vārdus aizvien biežāk aizstāj smaidīgās, rēcīgās vai skumjās sejiņas; ķiņķēziņi, kas iedzer aliņu, vicina puķīti vai lec ap eglīti. Bez tiem mēs gandrīz vairs neprotam sarunāties, izteikt savu attieksmi. Dažkārt visa SMS, Whatsapp vai sociālajos tīklos saņemtā zīmīte no otra cilvēka sastāv tikai no simboliņiem – gluži kā tad, kad cilvēki neprata rak­stīt. Smailiņi, loliņi, japiņi un tumbiņi ir populārākie “vārdi” virtuālajā komunikācijā. Nepasakām “priecājos par tevi”, bet aizsūtām smaidiņu. Nepasakām “es ar tevi lepojos”, bet paceļam kāda cita animētu īkšķi. Tā vietā, lai uzrakstītu personisku novēlējumu svētku dienā, ieklikšķinām virtuālu puķi vai buču. Dažreiz pat veselas trīs, un tad saņēmējam laikam jājūtas vairāk aplaimotam. Tikai atšķirībā no alu zīmējumiem šie savstarpējās saziņas pieminekļi kļūst arvien mazvērtīgāki – gan vēstījuma, gan ekspluatācijas laika ziņā. Vārdu sakot, mēs pamazām atgriežamies analfabētismā. Analfabētisma modernizētā versijā.

Pat pavirši apskatot latviešu valodas attīstību pēdējo simts gadu laikā, nevar nepamanīt, kā valodas ķermeņa daļas ikdienas sarunās atmirst un pamazām atkrīt. To vietā stājas dažādas protēzes un implanti. Visupirms esam iemanījušies nomainīt labskanīgus un ietilpīgus latviešu vārdus pret aizguvumiem. Šajā ziņā mūsu valodai palīdzējuši gan “kārklu vācieši”, gan “kārklu krievi”, tagad “kārklu angļi”, un katrs no šiem posmiem valodā iecirtis pretīgas vātis. Nu jau gadus divdesmit svešu mēļu plītētā valodiņa palikta zem paātrināta tempa interneta preses. Kā sulu spiedē. Tikai iznākums ir ačgārns: sula aizplūst kanalizācijā, bet pabiras lietojam pilnu muti. Internets masē, ka jāiemācās izteikties un informāciju uztvert nesakošļājot. Saīsinātā tekstā jāpasaka viss, ātri un bezkaislīgi. Ierobežojošā formāta dēļ pazūd epiteti, metaforas, burvīgi zemteksti, vārdu spēles, emocijas. Aiziet renstelē netulkojami vārdi un izteicieni – katras unikālas valodas briljanti. Diemžēl arī daiļliteratūrā, jo arī rakstnieki pielāgojas, lai noturētu tāda lasītāja uzmanību, kurš radis informāciju uzņemt galopā, “Twitter” formātā. Pat no mūsdienu autoru grāmatu lappusēm tikai retumis pludo sula, pārsvarā birst salmi. Stāsts it kā ir, pat labi izstāstīts, bet tas reti izklausās pēc daiļ-literatūras.

Homo Sapiens Sapiens ir tik ļoti aizgājis atpakaļ nevainībā, ka mākslīgo intelektu patiešām var samērot ar dabisko intuīciju un instinktiem. Un gandrīz nav jāstrīdas, kad un kur vairāk zināšanu un cilvēciskuma – alu laikmetā vai šodien. Negribētos piekrist, ka tas ir neatgriezenisks process, jo ir rīki, ar ko to var nobremzēt un pat atveseļot. Tikai šķiet, ka šie rīki vai nu apzināti, vai akli ir ieslēgti šķūnītī.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tas ir ļoti vienpusīgs un emocionāls skatījums uz lietām. Atmetiet aizspriedumus. Valoda ir informācijas apmaiņas līdzeklis ne tikai greznumlieta. To var salīdzināt ar amatniecību – daudzus gadsimtus cilvēki visu darināja ar rokām – auda, šuva, greba karotes. Katrā priekšmetā bija daļa cilvēka dzīves un sirds. Cilvēki paši izdomāja un veidoja rotājumus. Katrs izstrādājums bija unikāls. Šodien rūpnīcā saražo džinsu, nerūsējošas karotītes, plastmasas kastītes un uzdrukā bildīti. Protams, ražotājs tajā nav ielicis sirdi, bet tas ir praktiski. Ir rokdarbnieki, ir cilvēki, kam patīk ar rokām veidoti izstrādājumi, bet ikdienā sabiedrība lieto rūpnīcas ražojumu. Vai to var uzskatīt par ražošanas attīstību vai degradāciju?
    Tāpat ir ar valodu. Ir naivi cerēt, ka sabiedrība kopumā atteiksies no iespējas izteikties īsi, kodolīgi un saprotami neatkarīgi no valodas zināšanām. Baidos, ka nākotnē izzudīs gramatika, pieturzīmes un valodas piepludinās internacionālismi tiktāl, ka būs vienalga kādā valodā runā, 80% tā būs visiem saprotama. Jā, būs cilvēki, kas rakstīs literāros darbus un kops valodu. Būs cilvēki, kas ar baudu to lasīs. Bet tikmēr pārējā sabiedrība ikdienā sazināsies vienkāršoti.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+