Atpakaļceļa uz Latviju tev nebūs? Saruna ar Vācijā strādājošo ārstu Kristapu Bokumu 34
Kristaps Bokums jau trīsarpus gadu strādā Vācijā, Esenes universitātes slimnīcā, kur viņš ir rezidents anestezioloģijā. Viņa pacientu vidū ir arī imigranti, kuri ieguvuši bēgļu statusu un saņēmuši valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Kāpēc jaunais ārsts par savas izglītības pilnveides vietu nav izvēlējies Latviju, un vai mūsu uztraukumam par imigrantu ievazātajām slimībām ir pamats?
K. Bokums: – 2012. gadā pabeidzu medicīnas pamatstudijas Rīgas Stradiņa universitātē, bet konkursā uz rezidenta vietu startēju Latvijas Universitātē. Izvēloties rezidentūru Latvijā, vienmēr ir jāizvērtē arī tālākas izaugsmes iespējas gan izglītības, gan finansiālā perspektīvā, tajā skaitā iespējas, kādas pavērsies pēc specializācijas apguves. Saprātīgi domājot, izvēle, kas jāizdara par konkrētas specialitātes apgūšanu, ne vienmēr nosveras par labu interesējošai medicīnas jomai – manā gadījumā anestezioloģijai un intensīvajai medicīnai. Tas pēc būtības arī izskaidro to, kādēļ katru gadu konkursos uz medicīnas rezidentūru ir specialitātes, kurās ir milzīgs konkurss uz vienu budžeta vietu, un ir tādas, kuras knapi spēj aizpildīt piešķirtās valsts budžeta vietas, tādējādi uzņemot šajās specialitātēs ne tos izcilākos medicīnas studentus. Pēc būtības rezidentūrā ir tādas medicīnas jomas, kuras apgūstot dzīves kvalitāte uzlabojas, un ir tādas, kurās dzīves kvalitāte paliek studenta līmenī nākamos četrus līdz sešus gadus.
– Kāpēc jūs nolēmāt doties projām?
– Pārliecinājos, ka rezidentūras kvalitāte Latvijā daudzās specialitātēs ir uz kritiskas robežas. Rezidents šeit var kaut ko iemācīties tikai līdz zināmam līmenim. Jo vairāk tu gribi izglītoties, jo saņemsi lielāku pretsparu no pieredzējušiem speciālistiem: paga, paga, mēs šeit esam kādi divi trīs korifeji, mēs pelnām pietiekami labu naudu, un konkurence mums nav vajadzīga! Arī tiem rezidentiem, kuriem ir kādas ambīcijas, kuri grib pilnveidoties, šādi apstākļi vienā brīdī kļūst apgrūtinoši.
Vācijā esmu rezidents anestezioloģijā un intensīvajā medicīnā. Ja salīdzinām profesionālās un personiskās izaugsmes iespējas Vācijā ar to, ko varētu sasniegt Latvijā, tad Latvijā tam būtu visai skumīgs dzīves turpinājums.
No mana kursa Rīgas Stradiņa universitātē rezidentūrā uz citām valstīm aizbraukuši vairāk nekā divdesmit jauno speciālistu. Diezgan izteikta ir tendence pēdējos gados, ka Latvijas jaunie ārsti brauc strādāt tieši uz Vācijas universitāšu klīnikām. Tagad latviešu ārstu uzvārdi vairs nav retums lielajās Vācijas vadošajās universitāšu slimnīcās Ķelnē, Diseldorfā, Berlīnē, Hamburgā un citās. Mēs savstarpēji uzturam kontaktus un esam sprieduši, ka pēc rezidentūras pabeigšanas varētu braukt atpakaļ uz Latviju, bet ir jautājums, kā mēs tiksim iekšā Latvijas veselības aprūpes sistēmā, jo tas tirgus ir noslēgts un tajā iekļūt ir ļoti grūti.
