Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. februāris, 2014
Drukāt

Ciemos “Atālu rijā”, kur skatāma Dvietes palienes sētas seno koka priekšmetu kolekcija

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Sēlijas novada tautastērpos – Bebrenes folkloras kopas “Ritam” dalībnieces. No kreisās: Jurgita Gruberte, Ilona Daukste, Ilze Krasauska, Samanta Balode, Ineta Vasiļevska un Kristīne Rapkauska.

Novados un pagastos, kur rūpējas par kultūrvēsturisko mantojumu, kur domā, ko sev un citiem parādīt, ciemiņu netrūkst. Tā ir arī Bebrenē, kas atrodas Latvijas dienvidaustrumos, Ilūkstes novadā, pāris stundu braucienā no Rīgas. Tūrisms un viesu uzņemšana uzņem apgriezienus un nākotnē arī Bebrenes pagastā varētu būt viena no nišām, kur pelnīt iztiku un lepoties.

Vairāki trumpji


Nevar nepamanīt, ka Bebrene un tās iedzīvotāji jaunos laikus sagaidījuši gan ar svaigām, gan jau sekmīgi īstenotām idejām. Šim nolūkam izmantoti gan jaunie, gan vecie trumpji. Jaunie – nevalstisko organizāciju dibināšana, dažādu Eiropas fondu finansējuma un mūsdienīgu tehnoloģiju izmantošana. Vecie – bagātīgais kultūrvēsturiskais mantojums, sākot no Dvietes palienes dabas parka, kas iekļauts Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo dabas teritoriju “Natura 2000” sarakstā, un beidzot ar Plāteru-Zībergu muižu – vienu no izcilākajām un labāk saglabātajām Latvijā. Šīs vērtības pavērušas iespēju Bebrenei kļūt par tūristu iecienītu vietu. Savukārt iedzīvotāji un pašvaldība dara visu, lai unikālās vietas sakoptu, izpētītu un padarītu pašiem un viesiem vēl interesantākas.

Šādi neatlaidīgi novada vēstures kopēji un pētnieki ir gan pagasta priekšsēdētāja un Tūrisma informācijas centra vadītāja Benita Štrausa ar dzīvesbiedru Aivaru Štrausu, gan Bebrenes pagasta bibliotēkas vadītāja Emma Malahovska, gan daudzi citi.

Sarunā ar bijušo skolotāju un audēju Āriju Gruberti atklājās, ka viņai ir daudz aizraušanos – ģeogrāfija, vēsture, novadpētniecība, arheoloģija un aušana. Pēc studijām toreizējā Latvijas Valsts universitātē vairāk nekā divdesmit gadu nodzīvojusi Rīgā, tad sapratusi, ka jāatgriežas mājās. Strādājusi par ģeogrāfijas skolotāju Bebrenes vidusskolā, kā arī mācījusi aušanu Bebrenes tehnikumā.

Ārija cēlusies no Kolosovsku dzimtas, kas jau vairākās paaudzēs mīt Bebrenes pagasta Putnu salā. Patiesībā tā nav sala, bet gan ciems Dvietes palienes dabas parka teritorijā. Šajā pusē par salām dēvē mazus ciematiņus, kur mājas izvietotas nevis gar galveno ielu, bet gan kā laukos – labu gabaliņu cita no citas. Ārijas senči jau XIX gadsimta otrajā pusē no Bebrenes grāfa Plātera-Zīberga izpirkuši tagadējās “Atālu” mājas un zemi. Tagad tur dzīvo viņas dēls Dāvis Gruberts ar ģimeni. Viņš ir vides zinību speciālists un hidroekologs, strādā Daugavpils Universitātē un 
savulaik aktīvi iesaistījies Dvietes palienes dabas un kultūrvēstures vērtību aizsargāšanā un popularizēšanā. Jau 2005. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu, Daugavpils Universitātes vides zinātņu speciālistiem un vietējām pašvaldībām izstrādāja šīs teritorijas dabas aizsardzības plānu, un šo gadu laikā tas veiksmīgi īstenots.

No senām monētām 
līdz bedrīšakmenim


Bebrenei ir sena vēsture. Pirmoreiz rak-stos tā minēta 1562. gadā, bet ir liecības, ka cilvēki šajā vietā mituši jau ļoti senos laikos. Ārija Gruberte atradusi arī daudz materiālu pierādījumu. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa vāc un krāj senus sadzīves priekšmetus, kas uzieti, pārstaigājot lietus izskalotus tīrumus, pamestu māju apkārtni un strādājot dārzā vai kartupeļu laukā. Te lieti noderējusi profesionālas ģeogrāfes vērīgā acs! Sākumā gribējusi savākt tikai aušanai nepieciešamo rīku komplektu, bet atradusi vēl citus ikdienā lietotus koka darbarīkus. Tie uzskatāmi liecina, ka tieši Putnu salā, kur atrodas trīs viensētas – “Atāli”, “Luksti” un “Gulbji” –, bijusi viena no senākajām apmetnēm Bebrenes pagastā. Visi šie priekšmeti notīrīti, nomazgāti, izžāvēti, nospodrināti.

Pamazām koka darbarīku un citu atradumu sakrājies tik daudz, ka radusies doma tos apkopot vienuviet un izlikt publiskai apskatei. Kur gan vēl labāk tie iederētos, ja ne 
“Atālu” senajā rijā? Tiesa, laika zobs ēkai bija sagrauzis jumtu un grīdu. Tad rakstīja projektu, tas konkursā uzvarēja, un par piešķirto naudu varēja atjaunot grīdu. Jaunu niedru jumtu uzlika paši – Ārija ar sirpi tās sapļāva Dvietes palienes pļavās, bet dēls Dāvis ar palīgiem pašrocīgi uzklāja segumu.

“Atālu” rijā iekārtoja ļoti interesantu ekspozīciju “Koka priekšmets Dvietes palienes sētā”, kopš 2006. gada to var publiski apskatīt. Senie priekšmeti glabā liecības par mūsu senču dzīvi un darbu, ļaujot aptuveni iztēloties, kā viņi kūluši labību, cepuši maizi, mazgājuši veļu, mīstījuši linus, vijuši virves, darinājuši apavus, vērpuši un auduši… Tur var aplūkot arī bedrīšakmeni – vienu no vissenākajiem kulta jeb godināmajiem akmeņiem, sliekšņakmeni un vēl citus neparastus akmens veidojumus.

Ārijas Grubertes privātkolekcija lieliski papildina Dvietes senlejas informācijas centrā “Gulbji” atrodamās ziņas par šīs teritorijas dabas un kultūrvēsturiskajām bagātībām. Pērn Putnu salā iesvētīja arī klēti, kas atjaunota, īstenojot vēl vienu projektu. Tas ir biedrības “Dvietes senlejas pagastu apvienība” veikums, taču vislielākie nopelni pienākas projekta vadītājai – Daugavpils Universitātes Vides plānošanas maģistra studiju programmas absolventei, bebrenietei 
Dacei Stalidzānei. Klētiņā iecerēts izveidot vēl vienu ekspozīciju, bet otrajā stāvā varēs arī pārnakšņot.

Citi pārsteigumi


Ārijas Grubertes veidotā kolekcija nav vienīgais Putnu salas pārsteigums. Vislielākais brīnums, protams, ir Dvietes palienes dabas parks – viena no labāk saglabātajām dabiskajām upju palienēm Latvijā un Eiropā. Jāatceras, ka paliene ir upes ielejas vai ezera ieplakas daļa, kas palu laikā pārplūst. Dvietes palienes dabas parks atrodas Dvietes senlejā – pazeminājumā, kas dažādu ģeoloģisko procesu ietekmē radies leduslaikmeta beigu posmā. Ģeogrāfe stāsta, ka tā ir visplašākā paliene visā Daugavas tecējumā un pirmie iedzīvotāji šajā teritorijā, iespējams, ienākuši apmēram pirms 11 tūkstošiem gadu.

Kā un kāpēc radies Putnu salas nosaukums? Visticamāk, ciems savu apzīmējumu ieguvis tāpēc, ka tuvējā apkārtne ir arī nozīmīga migrējošo putnu atpūtas vieta ceļā uz ziemeļiem. Pavasarī te pulcējas tūkstošiem sējas un baltpieres zosu, meža pīļu, ziemeļu un pagurknābja gulbju, dzērvju un daudz citu retu un aizsargājamu sugu putni, bet vasarā var dzirdēt griezi, lielo dumpi, ķikutu… Ne velti 2009. gadā ar Nīderlandes Karaliskās putnu aizsardzības biedrības atbalstu parka teritorijā pie Skuķu ezera ierīkots putnu vērošanas tornis.

Savukārt Dvietes pļavās aug vairāk nekā 200 sugu augi, starp tām arī retas un aizsargājamas, piemēram, dzegužpirkstītes, mānīgā knīdija, Sibīrijas skalbe, jumstiņu gladiola… Lai pļavas neaizaugtu, tās, protams, jāpļauj. Dabas parka 50 km² lielajā platībā, kur palieņu pļavas aizņem 12 km², tas varētu būt visai sarežģīts uzdevums. Lai problēmu atrisinātu, Latvijas Ornitoloģijas biedrība kopā ar Latvijas dabas fondu, Dvietes senlejas pagastu apvienību un Daugavpils Universitāti 2005. gadā izstrādāja šīs teritorijas dabas aizsardzības plānu. Tas ietvēra arī savvaļas lopu ganīšanu, pļaušanu un krūmu izciršanu palienes pļavās. Jau pēc gada uz Dvietes palienes dabas parku atveda krietnu bariņu savvaļas zālēdāju – Konik polski zirgus un skotu Hailandes (Highlander) šķirnes govis. Tagad lopiņi noēd nenopļauto pļavu zāli, un tās vairs tik stipri neaizaug. Ziemai aizkavējoties, zirgi un govis vēl janvāra sākumā mierīgi ganījās pļavās.

Pieci gadalaiki


Raksturīgākā parādība Dvietes palienē ir Daugavas palu ūdeņu uzkrāšanās. – Pavasaros te viss ir zem ūdens, palieņu pļavas applūst. Arī pagājušā gada pavasarī bija ļoti augsts ūdens līmenis, – stāsta Ārija. Viņa piebilst, ka kādreiz Dvietes senlejas apkaimē Daugavas pali apzīmēti ar vārdu atbūda. Apvidvārds cēlies no lietuviešu valodas vārda atbūt, kas nozīmē atkal būt un būt projām.

Teritorijas iepazīšanas veicināšanai Dvietes palienes tūrisma attīstības plānā minēts, ka šajā vietā vērojami pieci gadalaiki: tie četri, kas zināmi visiem, un vēl atbūda, kad palieņu pļavas jeb luksti pazūd zem ūdens. Izveidojas gandrīz 20 km garš un līdz pat 6 m dziļš ezers! Taču pali nemaz nav tik stihiska nelaime, kā varētu domāt. Patiesībā ūdens līmeņa svārstības veido savdabīgu ekosistēmu, regulē Daugavas palu noteci un tādējādi pasargā no lielākiem plūdiem Dunavu, Jēkabpili, Līvānus.

Bebrenē atrodas arī Romas katoļu dievnams ar daudzām mākslas vērtībām, trim altāriem un ērģelēm. Ciemiņi uzzina arī to, ka Plāteru-Zībergu muižas pagrabos mīt gan sikspārņi, gan spoks. Savukārt Dvietes senlejas tūrisma informācijas centrā “Gulbju” mājās notiek vides klases nodarbības. Tur saglabājies arī melnais ķēķis, kur izsenis gatavots godu mielasts. “Gulbjos” atkal kuras pavards un atkal uz tā top Sēlijas pusei raksturīgie ēdieni viesu cienāšanai. Pēc aizraujošām ekskursijām un dabas vērojumiem par apetīti nevar sūdzēties.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+