Atradums uzjundī viļakiešu atmiņas 0
Būvdarbu laikā Viļakas centrā uzietās mirstīgās atliekas rosinājušas interesi par novada vēsturi. Vietējie cenšas sakārtot savas atmiņas un dalās tajās ar līdzcilvēkiem.
Būvstrādnieki cilvēku kauliem uzdūrās 31. jūlijā. “Puiši bija ļoti godprātīgi un uzreiz ziņoja par atradumu, nevis – kā tas bieži noticis gan padomju laikā, gan tagad –, lai netraucētu darbu, ātri apber atradumu un turpina darbu,” stāsta bibliotēkas darbinieks Vilis Bukšs. Viņa darbagalds no rakumiem aiz loga atrodas burtiski piecu metru attālumā.
Tas, ka šajā vietā atrasti kauli, nevienu viļakieti neizbrīna. Cilvēku mirstīgās atliekas uzkalniņā, kurā bez veselības centra un bibliotēkas atrodas arī veca koka dzīvojamā māja, šķūnīši, siltumnīcas, kādreizējas pienotavas un noliktavas pamati, klostera ēka, atrastas visos laikos. Ir viedoklis, ka agrāk šeit bijusi kapsēta. Tas, pēc V. Bukša domam, izskatās visai loģiski, jo uzkalniņš ir pirmā sausā vieta no kilometru attālā Viļakas ezera, pie kura apmetušies cilvēki, iespējams, tur bijušas arī pirmās latgaļu apmetnes šajā reģionā.
Kauli uz kauliem
1972. gadā, rokot pamatus poliklīnikai, tika atrasti cilvēku kauli, taču nekādi pētījumi neesot veikti. Pirms tam, 60. gados, dažu metru attālumā no šā gada izrakumiem, uzgāja vācu karavīra formas tērpa paliekas. To uzzinot, vietējais izpildkomitejas vadītājs teicis, ka nav ko uztraukties: ja atrastos padomju karavīrs, būtu jāpēta, jāliek piemiņas zīme, bet ienaidnieku nav ko ņemt vērā… Aptuveni piecpadsmit metru attālumā kauli esot uzradušies pirms gadiem divdesmit, rokot kartupeļus, bet tie atlikti atpakaļ zemē. Cilvēku mirstīgās atliekas uzgāja arī pirmajos ulmaņlaikos, kad aptuveni 100 metru attālumā no šā gada atradumiem vecās koka baznīcas vietā būvēja kapuciešu klosteri (to tagad atjauno, mūki gan tur nedzīvos, tajā atradīsies dažādas sabiedriskās un pašvaldības iestādes). 1939. gada presē aprakstīts, ka uzkalnā atrasti karavīri, kas miruši 1714. gadā, tajā skaitā arī itālis.
Gūstekņu tranzīta nometne
Pāri Viļakai brāzās arī Otrais pasaules karš. Un te nu ir daudzas versijas. Vācu okupācijas laikā uzkalniņā bijusi pienotava, kurā strādājuši padomju armijas gūstekņi un arī vietējie. Daži vietējie iedzīvotāji, kam tajos laikos bijis apmēram 14 vai 15 gadu, zina stāstīt, ka, ienākot padomju armijai, pienotava esot nolīdzināta līdz ar zemi, bet seši tās darbinieki pazuduši. Pēc stāstītāju versijām, pienotavas darbinieki esot nošauti un turpat aprakti. Viļakā bijusi arī padomju gūstekņu tranzīta nometne. Kanādā dzīvo vienīgais zināmais vēl šajā saulē esošais pienotavas darbinieks Bruno Logins, taču viņš atrodas pansionātā, grūti ar kungu pagaidām kontaktēties. Iespējams, ka vācieši atkāpjoties apšāvuši gūstekņus. Apraktie (turklāt samērā sekli) varētu būt arī ebreji (pirms kara to Viļakā bijis ap 400), vācu armijas dezertieri vai arī nacionālie partizāni, ar kuriem, atjaunojoties padomju varai, bijuši pilni meži. Pēdējā versija ļoti ticama arī tāpēc, ka simt metru attālumā atradās vietējais čekas iecirknis, kurā turēja un spīdzināja padomju varas ienaidniekus. Netieši par to, ka tika aprakti ienaidnieki, liecina arī tas, ka bez kauliem nav atrasts nekas cits: ne drēbju, ne apavu palieku, ne gredzenu, ne kādu citu priekšmetu, kas bieži ir klāt cilvēkiem, kurus apbedī ar godu.
Lielu interesi par atrastajām mirstīgajām atliekām ir izrādījuši arī cilvēki no dažādām Latvijas vietām, kuru piederīgie ir bijuši iesaistīti nacionālo partizānu kustībā un kuru atdusas vietas joprojām nav noskaidrotas.
Ātru atbildi nesola
Kopumā uzietas sešu cilvēku mirstīgās atliekas. Strādnieki raka tikai tik daudz, cik bija nepieciešams kabeļa ierīkošanai, un pēc tam visu nolīdzināja. Kaulus savāca eksperti.
Ģenerālprokuratūras krimināltiesiskā departamenta sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurore Ilze Gailīte ātrus ekspertīzes rezultātus nesola – ja vien neatradīsies kādi ļoti konkrēti un pārliecinoši pierādījumi. Viņa pieļauj, ka ekspertīzes rezultāti varētu būt zināmi ne agrāk kā nākamgad. Prokurore piekrīt, ka diezgan ticami, ka tie ir Otrā pasaules kara vai tūlīt pēc tā sekojošo gadu apbedījumi. Pētīs, vai jau atrastajām mirstīgajām atliekām līdzās nav citas. Svarīgi esot noskaidrot arī apbedīto vārdus, par ko pateicīgi būs piederīgie.
