Vija Beinerte: Atraisīt mezglus 13
Ir divas pilnīgi neauglīgas lietas – izteikt pārmetumus un justies kā upurim. Jā, neapdomīgi dusmās vai aiz noguruma izmesti vārdi var satraukt, sāpināt, kaitināt, tracināt. Var būt situācijas, kas liek justies nelāgi vai pat draņķīgi. Tomēr šādās reizēs mēģinu saprast divas lietas: kas otru uz to ir pamudinājis, un kāpēc tas man tik ļoti sāp. Jo tikai retais sāpina citus apzināti, parasti tā ir kāda ļoti personiska, visbiežāk dziļi slēpta problēma, ko cilvēks mēģina šādi kompensēt. Tajā brīdī, kad saprotu, kāds ir bijis rīcības patiesais iemesls, kļūst vieglāk gan piedot, gan tikt galā arī ar savu reakciju uz to.
Tiesa, lai izprastu vai vismaz nojaustu otra cilvēka rīcības motīvus, reizēm cēloņseku mezglus un pavedienus nākas raisīt un šķetināt vai līdz pirmtēvam Ādamam. Taču ir vērts, jo, mēģinot izprast citu, es labāk sāku saprast arī sevi pašu.
Bet ko darīt ar tiem, kas sāpina apzināti? Censties neievērot. Viņu rīcība iegūst jēgu tikai tad, ja mēs tai pievēršam uzmanību. Labākais risinājums – izvairīties no šādu cilvēku sabiedrības. Pasmaidīt, ja izvairīties nav iespējams. Un aizmirst, kolīdz viņi ir prom.
Savukārt upura sindromu lieliski ir raksturojis dzejnieks Brodskis. Lai cik pretīgs, lai cik neciešams būtu tavs stāvoklis, centies tajā nevainot ārējus spēkus: vēsturi, valsti, priekšniekus, rasi, vecākus, mēness fāzes, bērnību, to, ka neīstā laikā tiki uzsēdināts uz poda utt. Vainojot kādu, tu sagrauj savu apņēmību ko mainīt.
Protams, to visu ir vieglāk pateikt nekā īstenot. Taču citu variantu nav. Jo dzīve ir nevis tas, kas ar mums notiek, bet gan tas, kā mēs notiekošo uztveram. Un kādus secinājumus spējam no tā izdarīt.
