Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto-Fotolia

Monika Zīle: No skolotājiem prasa izklaides, bērniem esot pārāk garlaicīgi mācīties 35

Lai gan var piekrist sociālo tīklu satura salīdzināšanai ar angļu rakstnieka Džeroma K. Džeroma grāmatā “Trīs vīri laivā” attēloto īru pudiņa gatavošanu – katlā meta visus acīs trāpījušos produktus un mikšļa papildinājumam foksterjers Monmorensijs no savas puses piedāvāja beigtu žurku –, int­erneta okeāna viļņos netrūkst arī nopietnu problēmu atspulga. Teiksim, pēdējā laikā par izglītības kvalitāti. Protams, garākām tīmekļa diskusijām tērējas vaļīgākie, tāpēc, iespējams, nevajadzētu pārāk nopietni uztvert dažu vecāku ļoti emocionālos apgalvojumus, ka bērnu sliktās sekmes izskaidrojamas ar Latvijas skolās valdošo garlaicību. Mūsu izglītības programmas esot pieblīvētas ar iegaumējamo, vielas apguvē pietrūkst rotaļas elementu, mācību priekšmetu pārāk daudz, vajadzētu ļaut bērnam izvēlēties tīkamākos, nu apmēram tā. Izvēles sakarā gan domas dalās: ja eksakto priekšmetu noraidījums diezgan strikts, tad latviešu valodu un literatūru svītrot gatavie ar dziļu nopūtu piekāpjas – pareizrak­stības likumi ir apgrūtinoši, tomēr zināšanu minimums te vajadzīgs kaut vai patriotisma vārdā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Debatēs iesaistījušās pazīstamas literātes un arī visnotaļ biznesā veiksmīgas sievietes atskats uz filozofijas studijām, kur ļoti noderējusi fizikas un ķīmijas stundās koptā loģiskā domāšana, nespēja ietekmēt vairākuma uzskatu. Tas palika nemainīgs: ja nemācītu tik daudz lieka un pedagogi būtu atraktīvāki, bērni uz skolu ietu ar lielu prieku, nevis čīkstēdami kā patlaban. Vārdu sakot, skolām jākļūst par savdabīgiem izklaides parkiem, kurp audzēkņi dodas labi pavadīt laiku un iet projām, tiklīdz iestājas apnikums. Dažs vēl ceturtajā klasē nepratīs bez kļūdām uzrakstīt savu vārdu un ilgi minstināsies pie jautājuma: “Cik ir divi reiz divi?” Tādos gadījumos vainīgs pēc iesīkstējušiem paraugiem strādājošs skolotājs. Nu, apmēram tā. Radikālāko paudumu zemtekstā nolasāma pat skepse pret skolu vispār. Pietiek apgūt ābeci un internetā saburtosi dzīvē nepieciešamo.

Nav šaubu, ka pedagogu vairākums vēlas iet laikam līdzi un izmantot mūsdienīgas mācību metodes. Vēlmes uzturēšanai nepieciešams vien tāds sīkums – paļāvība, ka jauno metožu kopšanā ieguldītais fiziskais, finansiālais un emocionālais resurss pārskatāmā nākotnē atmaksāsies savā profesijā. Bet cik daudzi skolotāji var būt šodien droši, ka jau rīt viņu entuziasmu nenopļaus izglītības tīkla optimizācijas izkapts un pašiem vispār būs darbs? Šķiet, pēc skolu slēgšanas ārpus aprites palikušo gaitas maz interesē valdības aprindas. Pedagogi pašu ļaudis, gan izkulsies, nav taču bēgļi… Labi, tā jau cita tēma. Par izglītības kvalitāti turpinot – stipri jāšaubās, vai zināšanu līmenis celsies skolās, virs kurām karājas slēgšanas Damokla zobens. To atvairot, sāksies sekmju “pievilkšana” un citas slidenas motivācijas audzēkņu skaita saglabāšanā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pie daļas vecāku satraukušās mācību stundu garlaicības atgriežoties – manuprāt, šīs sabiedrības grupas viedoklis dod iespēju labāk saprast, kāpēc Latvijā tik daudz gados jaunu cilvēku pēc pamatskolas nemācās un nestrādā. Pieļauju, daļa uz pieaugušo vecuma robežas stāvošo ir apjukusi no pēkšņas atskārsmes, ka dienišķās maizes pelnīšanā izklaide nav paredzēta un pat vienkāršos darbos šis tas jāiegaumē, bet skolas gados par garlaicību dēvētais lielākoties ir vienkārši pienākums, kura jēdzienu stipri vienaldzīgi vai sevi ļoti mūsdienīgos ieskaitījuši vecāki atvasēm nav paskaidrojuši.