Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
31. augusts, 2012
Drukāt

Atrast ritmu lietus lāsēs

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

“Dzīvē jādara tas, ko vari paveikt labi,” – tā grupas Astro’n’out soliste Māra Upmane–Holšteine. Viņa gribētu, lai pēc Astro’n’out dziesmām klausītājos paliktu gaiša pēcsajūta. Tāda pārņem arī pēc sarunas ar Māru – it kā putns būtu pieskāries ar spārnu. Dziedātāja atklāj savus labsajūtas, prieka un mīlestības avotus.

Saņemt pirmo mundrumu

Ja jāraksta dziesmas mūzika vai vārdi vai vienkārši vajag sapurināties, kāroju pēc kafijas ar pienu. Labi, ja ir daudz putiņu, tās ir gandrīz kā saldais ēdiens. Man vissvarīgākais ir pirmais kafijas malks. Es pat varu to nozagt, iestrēbt no cita krūzes. Mundrums uzreiz izplūst pa ķermeni, uzmet pat tādu kā tirpiņu. Ar to man pilnīgi pietiek, kļūstu moža.

Mainīt ķermeņa atmiņu

Agrāk šķita – bildēs izskatos slikti, jo nav bijusi īstā kleita vai arī fotogrāfs gadījies neprasmīgs. Taču, kad presē publicēja baumas, ka Māra gaida bērnu, sapratu – tā ir zīme, ka kaut kas jāmaina savā izskatā. Jāsāk piedomāt par fizisko formu, figūru.

Vispirms gandrīz pilnībā atteicos no cukura. Pamazām atklāju, ka katrai tējai ir sava garša, nevis visas vienādi saldas.

Vairs neēdu vēlu vakarā. Bija iegājies, ka abi ar vīru (mūziķis Jānis Holšteins–Upmanis jeb Goran Gora) pirms gulētiešanas skatījāmies kādu filmu. Bet vispirms sataisījām kaut ko garšīgu, lai varētu skatoties ēst. Bija gardi, tikai no rīta visbiežāk jutos tāda kā aizpampusi. Tagad šis niķis atmests. Arī ledusskapis četros naktī netiek virināts, kā agrāk gadījās.

Tas viss bija iestrādājies ķermeņa atmiņā, līdzīgi kā kļūdas dziedot. Taču ķermenis ātri saprot, bez kā gluži labi var iztikt.

Mājās pie plīts vairāk darbojas Jānis, esmu mazliet slinkāka, taču man arī patīk gatavot. Blakusdzīvoklī mitinās mana vecmāmiņa, viņa vienmēr izvāra kādu garšīgu zupiņu, allaž gaida viesos. Tādēļ vēl jo vairāk slinkums gatavot, ja, piemēram, Jāņa nav mājās. Taču šovasar mūsu grupas nometnē biju galvenais pavārs!

Grupā visi sākuši interesēties par veselīgu ēšanu. Puiši ir lasījuši pat vairāk par mani! Viens pievērsies veģetārismam, otrs izstudējis visu par pH līmeni organismā – kādi produkti bojā labo līdzsvaru, bet kādi palīdz to atjaunot. Sākumā par to jokojām, bet vēlāk iznāca gluži nopietni sekot tam līdzi. Nometnē katrā ēdienreizē ieviesām daudz salātu, lai uzlabotu pH līmeni.

Dejot bez noteikumiem

Nav nejaušība, ka jaunajā video dziesmai Esi man klāt redzami dejotāji. Dejošana ir tik skaista!

Pagājušajā gadā sāku apgūt jazz dance jeb džeza deju. Nodarbības notika centrā I–Dejas māja pie lieliskas pasniedzējas Kristiānas Cimmermanes. Šī tehnika ir ļoti tuva dabiskajam kustēšanās veidam, vienkāršas un brīvas kustības. Man vienmēr paticis kas tāds – mazliet bez noteikumiem. Tāda sajūta ir, dejojot šajā stilā. Un tā nenotiek džeza mūzikas pavadībā, kā bieži vien domā.

Jūtu, ka ķermenis kļuvis brīvāks, lai arī mācījos salīdzinoši īsu laiku. Dažas kustības ar prieku cenšos integrēt grupas koncertos. Mūsu mūzikai, manuprāt, piestāv tikai šāds dejošanas stils.

Dziedāt ar papēžiem

Ļoti daudzus gadus uzskatīju, ka man nav jāsporto. Esmu taču māksliniece – jāraksta dzeja un jālasa grāmatas!

Neviens nestāsta, ka vajadzētu arī sportot, lai labāk dziedātu. Sapratu to pati. Kad nedaudz uzlaboju fizisko formu, uzreiz kļuva labāka elpas padeve un vokālās spējas. Tas taču loģiski: jo stingrāka muskulatūra, jo vairāk spēka, tātad vairāk spēj paņemt elpu.

Mans pasniedzējs Adrians Kukuvass kādreiz ieteica: dziedi ar papēžiem. Domāju: kas par muļķībām! Tagad saprotu – kārtīgi dziedot, jāstrādā visam ķermenim. Ja gribi būt rokgrupā, nevari izmantot tikai krūšu rezonatorus, jāmočī ar pilnu atdevi!

Sportošanā esmu izmēģinājusi dažādus veidus. Gāju uz sporta zāli sākumā, lai vispār iestrādātos ieradums kustēties. Mēģināju arī stepa aerobiku. Sāku skriet, taču pietrūka prieka. Man nepietika ar to, ka it kā pārvaru sevi.

Pavasarī draugs ierādīja tenisa spēli. Sapratu, ka kustēties ar mērķi ir pilnīgi kas cits. Azarts, aizrautība un lieliski pavadīts laiks! Neesmu gan nekāda lielā tenisiste. Arī tenisa svārciņus nopirku tikai pašās sezonas beigās. Visu laiku gribēju, taču jutos tā, ka vēl nebūtu tiesību tos valkāt.

Jādara tikai tas, ko vari paveikt labi. Arī mūzikā. Kad sāku, tik paškritiska gan nebiju. Māku četrus akordus, man ir muzikāli draugi – kāpjam uz skatuves! Tikai laika gaitā sapratu, ko nozīmē muzicēt kvalitatīvi.

Tomēr priecājos, ka tolaik bija augsta pašapziņa. Ar manu tagadējo kritisko prātu grupa nemaz nebūtu tapusi. Visu laiku liktos – varu taču labāk, vēl jāpagaida.

Atbrīvot prātu ārpus Rīgas

Esot mūzikā diendienā, pieslēdzoties automātiski arī mūsu grupas organizatoriskajiem darbiem, prāts visu laiku skrien. Pat brīvdienā no domām neiziet kāds neatbildēts e-pasts vai telefona zvans, nenokārtota lieta. Visu laiku iekšā klauvē mazs grauzonis…

Tāpēc ir īpaši forši aizbraukt no Rīgas. To mēdzam darīt kopā ar grupu. Ārpus ierastā ātri spējam pabeigt to, ko pāris mēnešus esam mocījuši mēģinājumos. Radošam procesam vajag brīvu prātu.

Šovasar, rakstot mūsu jauno, ceturto albumu Lauvas, divas nedēļas pavadījām Cēsu pusē. Apmetāmies lauku mājā. No viesistabas izšķūrējām mēbeles, paklāja vidū nolikām bungas – tā bija mūsu studija.

Pilnīga cita sajūta, kad izej laukā un redzi priekšā skaistu pļavu. Brīdi pasēdi uz lievenīša, un atkal ir spēks. Prātā ir miers, vari strādāt.

Ikvienam ik pa laikam der pārslēgties – izkāpt no pierastā, atrasties ārpus ierastās komforta zonas. Pabūt tur, kur darbojas citi noteikumi.

Nomainīt ierastos riteņus

Šovasar mans velosipēds bija bēdīgs. Jau trīs mēnešus esmu autobraucēja, beidzot saņēmu tiesības! Ar prieku esmu pie stūres.

Tagad labāk saprotu arī to, kā jābrauc ar velosipēdu. Allaž jutos nedroši, lielās ielas šķita pilnīga mistika. Baiļojos no mašīnām, traucēju gājējiem, vienam pat netīšām norāvu kurpi. Tagad saprotu, ka arī velosipēdists ir normāls satiksmes dalībnieks.

Kustināt sānus ar degunu20120815-153709-107

Augustā pieteicos vokālai skolai Amsterdamā. Gada laikā būšu tur sešas reizes, pārējā laikā – kaut kas līdzīgs tālmācībai, jo mājās pati vingrināšos, apgūšu teoriju…

Šo kursu pieeja ir man jauna, patiešām interesanta. Pasniedzēji savulaik teica – vienkārši ļaujies, atbrīvojies, un balss skanēs. Taču man allaž gribējies saprast un apgūt tehniskas nianses. Uzzinu anatomiskus sīkumus, par elpas padevi, muskuļu grupu pieslēgšanu, atbrīvošanu…

Kursos nerunā par mūzikas stiliem, bet māca pētīt balsi visā tās plašumā. Kā varam dziedāt, tai nekaitējot. Tagad zinu, ka šo to biju apguvusi aplam. Pacietīgi un ilgi jāstrādā, lai muskuļu atmiņā visu atkal iedīdītu pareizi. Mācos, lai skan brīvi, tas man dažkārt pietrūkst…

Dziļā elpa, ko izmanto dziedot, aiziet līdz mugurai, sāniem. Fiziski varu sajust, kā šīs vietas paplašinās, īpaši, ja ir grūtākas notis. Kad apzinies, cik tas viss ir saistīts, kļūst ārkārtīgi interesanti.

Nesen atklāju, ka deguns, kas agrāk šķita tikai tāds muļķīgs kartupelis sejā, izrādās, ir svarīgs instruments. Mans mazais deguns ir tik jaudīgs, ka var kustināt manus sānus!

Sajust kaķa enerģiju

Mums jau vairāk nekā divus gadus ir kaķis. Bērnībā gribēju minci, bet mamma neļāva. Reiz ieminējos Jānim, ka mums varētu būt kaķis. Viņš uzreiz – es arī gribu, man arī neļāva! Mazo kunkulīti nosaucām par Tunku. Atvedām mājās un tik saukājām: kunkulīts, čunčurīts… Piepeši atta-pām – tas ir kā islandiešu dziedātājas Emilianas Torrini dziesmā Jungle Drum. Tai ir savdabīgs piedziedājums – tunka runka. Pie tā arī palikām. Kad Tunka sadara blēņas, saukājam par Tunci.

Kaķis ir neparasts dzīvnieks, mājās ir pavisam cita enerģija. Kad esmu slima, atnāk un laiza man acis. Tik mīļi! Toties citreiz uzrāpjas virsū un guļ, smags kā maiss.

Atvērties lietum

Ja ārā sāk spēcīgi līt, noteikti atveram logu. Stāvam visi trīs – kaķis arī – un lūkojamies lietū. Baudām. Aizrautīgi klausāmies. Uztve-ram to kā muzikālu versiju, lietus ir ļoti ritmisks.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+