Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
4. oktobris, 2016
Drukāt

Atriebības nasta: Upīša “Sieviete” Nacionālajā teātrī (1)

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Dita Lūriņa, iedzīvinot uz skatuves atriebības un vainas apziņas mocīto Elzu, ar smalkām tēlojuma niansēm spēj padarīt šo tēlu cilvēciski pretrunīgāku un skatuviski saistošāku.

Savulaik Andreja Upīša nestais vārds Nacionālā teātra nosaukumā (no 1971. līdz 1988. gadam) nav pazudis bez pēdām, interese par mūsu “nežēlīgā reālista” daiļradi ir dzīva,  viņa darbu skatuviskās adaptācijas jo­projām parādās teātra repertuārā, raisot pārdomu vērtas debates abās rampas pusēs.

19. un 20. gs. mijā gaisā virmojošās idejas par sievietes lomu sabiedrībā, iespējams, lika arī Upītim iesaistīties šajā diskursā, un 1910. gadā klajā nāca viņa pretrunīgi vērtētais romāns “Sieviete”, kurā autors sev raksturīgā nomācoša psiholoģiskā reālisma manierē mēģina palūkoties uz sievietes un vīriešu jūtu pasaules dabu caur liktenīga atgadījuma prizmu. Mūžam plūstošā robeža starp mīlestību un naidu, kas romānā izpaužas kā smalki izplānota Elzas atriebība viņu pazemojušajiem vīriešiem un pēcāk dziļa nožēla, gan vairāk atgādina psiholoģijā rūpīgi diedzētu cēloņsakarību ķēdi, jo Upīts īpaši nerēķinās ar jūtu neizskaidrojamību un neprognozējamību, taču tajā pavīd ārkārtīgi precīzi fiksēti impulsi, kas diktē mūsu rīcību jūtu izkāpinātos izvēles brīžos.

Izpētīt Upīša aprakstīto “Elzas gadījumu”, kas savā veidā pretendē uz visai izplatītu cilvēcisko attiecību modeli, režisoriskā ziņkārē šoruden apņēmusies Ināra Slucka un Nacionālais teātris sezonu atklāja ar viņas veidoto romāna situāciju dzīvo kolāžu dziesmotā ietvarā. Pārbīdot romāna darbības laiku par pāris gadu desmitiem uz priekšu, režisore iestudējumu sāk ar vizuāli izteiksmīgu ainu boksa zālē, kurā iezīmējas vispārināts laikmeta “zelta jaunatnes” kolektīvais tēls un tajā valdošās noskaņas. Pansijas vecpuiši – Grīns (Gundars Grasbergs), Apse (Ģirts Liuziniks), Grundulis (Mārtiņš Brūveris) un Elzas brālis Pūpols (Kaspars Aniņš) – slīd dzīvei pa virsu, mīl meitenes, rīko ballītes un nelauza galvu par nākotni. Atšķirīgs ir vienīgi šajā kompānijā uz brīdi ieklīdušais dzejnieks Līcītis (Raimonds Celms), kas mazliet atgādina pašu Upīti jaunībā un neko vairāk par ļaundaru morālu nosodījumu galvenajai varonei piedāvāt nespēj. Elza pie viņiem nonāk nejauši, pateicoties gļēvajam brālim, kura vājo gribu paralizējis bohēmas valdzinājums, un tas beidzas dramatiski – aptraipīts ir ne vien gods (tolaik šim jēdzienam vēl sabiedrībā piemita zināma vērtība), bet neatgriezeniski iedragāta arī meitenes emocionālā pasaule. Reakcija uz pārdzīvoto pazemojumu ir mūsu psihes nosacīta un viena no arhetipiskajām zemapziņas gultnēm ved atriebības virzienā.

Kas un kā notiek, ja mēs tai ļaujamies, būtībā ir centrālais jautājums, kam Ināra Slucka savā izrādē cenšas pietuvoties, liekot skatītājam caur viegli stilizētu aktierspēli izsekot romāna sižetiskajām norisēm, kurās uzskatāmi iezīmējas likteņa un vainas vienlīdzība. Atriebties Grīnam nav grūti – mazliet sievišķīgas viltības, izmantojot saimnieces meitas Lidijas pāragri atmodināto seksuālo interesi par vīriešiem, un lieta darīta – skolotājs uz dažiem gadiem ir spiests pazust provinces pelēcībā. Grundulim pat nevajag atriebties, reibuma raisītā nožēlas brīdī viņš apjēdz, ka savu dzīvi ir totāli izniekojis, un izdara pašnāvību. Visi sarežģījumi sākas ar iecerēto atriebību Apsem. Elzas pavedinošā spēle ātri vien pietuvojas savstarpējo jūtu robežai un tai seko dabiska vēlme dāsni apliecināt šīs jūtas savā rīcībā. Pirmais šajā slazdā iekrīt Apse un ar kasiera algu nesamērojamā Elzas lutināšana loģiski beidzas cietumā. Ģirts Liuziniks, starp citu, izrādē ejot cauri skatuviskajām aplidošanas epizodēm, ļoti jūtīgi un aktieriski nevainojami iezīmē visas tās iekšējās pārmaiņas, kas notiek vīrietī patiesu jūtu pamošanās brīžos.

Vēlamais it kā būtu panākts un varētu šim gadījumam pielikt punktu, taču, izrādās, ka dzīvē atriebības nasta nemaz tik viegla nav un liktenis to ātri vien var padarīt nepanesamu. Savas jūtas pret Apsi Elza apzinās tikai tad, kad atriebība jau ir notikusi, un, pievienojot tām vēl vainas apziņu, viņa pati savu dzīvi pārvērš ellē. Dita Lūriņa izvēles momentus Elzas rīcībā neakcentē un režisoriski stilizētā spēle to arī neprasa, taču aktrise ar dažādām smalkām sava tēlojuma niansēm panāk to, ka dinamiskajā mizanscēnu nomaiņā mēs nojaušam šo šaubu brīžu klātesamību, un tas viņai ļauj padarīt Elzas tēlu cilvēciski pretrunīgāku un skatuviski saistošāku. Sevišķi svarīgi tas ir izrādes otrajā daļā, kad līmeņa šūpošanās mīlestības un naida savienotajos traukos kļūst nekontrolējama un ar psiholoģiju tikpat kā nepamatojama. Mīlestība vienkārši piespiež cilvēku pieņemt jebkuru netaisnību. Taču mēģinājumi sev iegalvot, ka tas ir Dieva sods jeb atmaksa par izdarīto, skatuviskajā darbībā transformējas pārlieku haotiski un mazpārliecinoši. No šodienas skatpunkta pārspīlētā vainas apziņa izrādē tikai padziļina Elzas pakļaušanos Apses jūtu galējībām, kas arvien izteiktāk pārvēršas vardarbīgā rīcībā, un tas neļauj nevienam rast izeju no traģiskās situācijas.

Ināras Sluckas jaunā izrāde iekļaujas tādā kā beidzamos gados Nacionālajā teātrī koptā latviešu romānu iestudēšanas tradīcijā – parunāt par mūsu dzīvi un likteņiem ar nelielu izklaides piedevu. Aktieri, pildot režisora prasības, ir iemanījušies uz skatuves veikli un pārliecinoši ieskicēt tipāžus, kuros ir samanāma atblāzma no latviešiem piemītošā skatījuma uz dzīvi un lietām, un aizkustināt publiku ar pievilcīgiem tēliem, to īpaši nenogurdinot. Turklāt teātra dāvātā iespēja lieku reizi atgādināt, ka mūsu literatūra ir daudz bagātāka par skolas laiku obligāto kanonu, latviešu nīkulīgajai pašapziņai ir vairāk nekā svētīga. Vienīgi nākotnē nevajadzētu piemirst, ka šāda veida ētisko šaubu momentu estetizācijai uz skatuves piemīt tendence samērā ātri sevi izsmelt.

 

Uzziņa

Andrejs Upīts. “Sieviete”, iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē

Režisore un dramatizējuma autore Ināra Slucka, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Keita.

Lomās: Dita Lūriņa, Zane Jančevska, Dace Bonāte, Sanita Pušpure, Ģirts Liuziniks, Gundars Grasbergs, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Raimonds Celms.

Nākamās izrādes: 5., 6., 13., 20., 21. oktobrī.

 

Vārds skatītājiem

Anna Ulberte: “Izrāde bija patīkams pārsteigums. Vizuāli ļoti skaisti un mūzika lielisks papildinājums.”

Vilnis Auzāns: “Sluckas režisores darbam – bravo! Dita Lūriņa – apbrīnojams talants un izturība, Ģirts Liuziniks – jauna aktiermākslas virsotne.”

Zane Radzobe: “Šī laikam būs dzimumu kara sezona. Hermanim bail no sievietēm, Slucka domā, ka visi vīrieši ir cūkas… Lai gan “Sieviete” vispār ir stilīga.”

Teatris.lv (no twitter)

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Manu meitu arī sauc Elza. Un es viņai labāk ieteikšu skatīties kādu Holivudas grāvēju par to, kā piesmieta sieviete atriebjas, nejūtot nekādas sirdsapziņas mokas, nekā stilīgu izrādi, kur izvarota sieviete iemīlas savā pāridarītājā un mirst nožēlā un vainas apziņā.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+