Viedokļi

Spridzāni – dzimta, kas lepojas ar 1055 zariem. “LA” godina Latvijas kuplākās dzimtas 16


Uz šķūņa sienas piestiprināts Spridzānu dzimtas koks uz 1×11 m lielas papīra loksnes 2012. gada salidojumā. Pa šiem gadiem tas strauji paplašinājies, tāpēc nu izveidots paplašināts un vieglāk pārskatāms dzimtas koks, sadalot to vairākos zaros.
Uz šķūņa sienas piestiprināts Spridzānu dzimtas koks uz 1×11 m lielas papīra loksnes 2012. gada salidojumā. Pa šiem gadiem tas strauji paplašinājies, tāpēc nu izveidots paplašināts un vieglāk pārskatāms dzimtas koks, sadalot to vairākos zaros.
Foto no Spridzānu dzimtas arhīva

Jauno rubriku “Dzimtu salidojums” ievada Spridzānu klans

“LA” šonedēļ rubrikā “Dzimtu salidojums” sākusi publicēt savu lasītāju stāstus par dzimtu apzināšanu un saietiem. 30. un 31. jūlijā pie Rāznas ezera notiks salidojums, uz kuru pošas vairāki simti cilvēku. Nē, šoreiz runa nav par kādas skolas absolventu, bet gan dzimtas salidojumu. Spridzānu dzimtas koka zari jau pirms diviem gadiem notikušajā salidojumā pletās 11 metru garumā un metra platumā uz milzīga papīra ruļļa, taču nu tas kļuvis vēl par trešdaļu lielāks. Ar dzimtas pētniecību jeb ģenealoģiju Latvijā aizraujas arvien vairāk interesentu, gan darot to paši, gan algojot profesionāļus. Izdrukāt Spridzānu dzimtas koku iespējams vien ar īpašu tehniku. Tajā ietvertās 1055 personas 8 paaudzēs izvietotas uz 1,6 m plata un 5,5 m gara papīra palaga. Papildus vēl izdrukāti atsevišķi zari, kuru sasaiste ar lielo koku vēl ir meklēšanas procesā. Par aktuālā dzimtas koka izdruku pirms sestdien gaidāmā salidojuma rūpējās viens no dzimtas pārstāvjiem IT speciālists Valentīns Voronkins.

“Esam aizrakušies līdz 18. gs. beigām, un dzimta apvieno 100 dažādus uzvārdus,” stāsta Biruta Eglīte, Lauku bibliotēku atbalsta biedrības vadītāja, viena no Spridzānu dzimtas izpētes aizsācējām. “Viss sākās aptuveni pirms 15 gadiem, kad ar vīru darba darīšanās atradāmies Liepājā un tur nācās pārnakšņot. Broņislavs atvēra telefonu grāmatu, lai apskatītos, vai šajā pusē nav kāds Spridzāns. Un bija! Ilgi nedomādams, zvanīja. Izrādījās, ka tie ir mūsu radi. Tāpat eksperimenta pēc rīkojāmies, arī viesojoties Alūksnes pusē. Un jau atkal uzgājām savus radus,” atminas Biruta. Tā pamazām kļuva par lielu aizraušanos, līdz vienā brīdī pāris nolēmis, ka visus radurakstus jāsāk piefiksēt uz papīra. Vēlāk atklājās, ka arī citi dzimtas pārstāvji sākuši vākt ziņas par radiem un dzimtas koka zari turpināja plesties.

Agrāk vai vēlāk – radi

Patlaban Spridzānu dzimtas kokā ir ap 1000 personu, vēl apmēram tikpat daudz ir atrasti, bet saite tiek meklēta, jo līdz šim visi Latvijas Spridzāni izrādījušies radi. “Ne vienmēr tas atklājas uzreiz, taču agrāk vai vēlāk visi tomēr izrādās dzimtai piederīgi,” stāsta Biruta un uzskata, ka tas ir nebeidzams un līdz galam nepadarāms darbs. Meklēšana notiek, apziņojot no mutes mutē. Tāpat raduraksti tiek šķetināti muzejos, rokoties valsts arhīva dokumentos, baznīcu grāmatās, pat izstaigājot kapsētas un pētot informāciju pieminekļos. Lieli palīgi esot sociālie tīkli – uz aicinājumu atsaucas daudzi radi.

Vēlāk, kad jau bija apjausta daļa radurakstu, radusies arī ideja rīkot pirmo kopā sanākšanu. Tagad, kad saime kļuvusi branga, katrā Spridzānu dzimtas zarā esot kāds atbildīgais, kurš pilda noteiktas funkcijas, lai dzimtas ģenealoģijas process neapstātos.

Saknēs rokas daudzi

Dzimtas apzināšana, apvienošana pēdējos gados kļuvusi ļoti izplatīta parādība. Lai atvieglotu procesu, izveidotas dažādas interneta platformas, kas gan palīdz meklēt piederīgos, gan programmas, ar kuru starpniecību veidot elektroniskus dzimtas kokus, tāpat internetā pieejami dažādi ceļveži, kā veidot dzimtas koku, kā arī aktīvas domubiedru grupas, kur cilvēki labprāt dalās pieredzē un padomos, kur, ko un kā meklēt. “Latvijasdzimtas.lv”, “ciltskoki.lv”, “dzimta.lv” ir tikai dažas no šāda veida vietnēm.

Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) eksperte Dace Plīkša apstiprina – interese par savas dzimtas ģenealoģiju ir patiesi liela. LVVA piedāvā veikt dzimtas pētniecību arī par maksu un šādu pakalpojumu gadā izmanto vairāki simti cilvēku. Tas nav ātrs un arīdzan ne lēts prieks. Cena par dzimtas apzināšanu atkarīga no tā, ko tieši un cik plaši ir vēlme uzzināt un arī cik daudz ziņu pieejams. Sākotnēji to noteikt ir grūti, taču tā var svārstīties no 100 līdz pat vairākiem tūkstošiem eiro. “Daļa algo privātpētniekus, tomēr daudzi tagad uzņemas pētīt dzimtu paši. Taču darbs nav viegls, ir laikietilpīgs un prasa zināšanas – jāprot valodas, jāmāk lasīt vecajā drukā, jāzina vēsture un aizgājušo laiku ģeogrāfija, jāpārzina informācijas avoti un jābūt pacietīgam,” skaidro arhīva eksperte.

Latvijas Valsts vēstures arhīvs vietnē “www.lvva-raduraksti.lv” digitalizējis lielu daļu arhīva dokumentu, tāpēc lielu daļu pētniecības var veikt pie datora, nevis pavadot dienas arhīva lasītavās. Vietnē elektroniski apskatāmas baznīcu grāmatu kopijas, Dvēseļu revīzijas, tautas skaitīšanas dati un citi arhīva avoti, galvenokārt sākot no 18. – 19. gadsimta. Portālu visplašāk izmanto Latvijas iedzīvotāji, taču liela interese par to esot arī daudzās citās valstīs pasaulē, uz kurām senākā vai ne tik senā vēsturē devušies latvieši.

Ziņkārība un pašsaglabāšanās instinkts

“Divi kari 20. gs. laikā izmētāja latviešus pa visu pasauli. Cilvēkiem ir ārkārtīgi daudz neskaidrību un pat noslēpumu par savu senču vēsturi. Tas arī izskaidro lielo interesi pēc savu sakņu izzināšanas. Gan priecīgos, gan bēdīgos brīžos cilvēki aizdomājas par saviem senčiem. Kāpēc manā ģimenē mirst tik daudz jaunu cilvēku vai varbūt manu senču vidū bijusi kāda slavena vai talantīga persona, no kurienes īsti esmu cēlies? Katram motivācija ir sava, bet, manuprāt, lielākā daļa to dara vienkārši ziņkārības pēc,” spriež Dace Plīkša.

Dzimtas saknes un vēstures notikumi svarīgi arī ezotērikā un dzimtas dziedināšanā, ar ko tagad daudzi aizraujas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pievēršas ģenealoģijai.

Spridzānu dzimtas pētniece Biruta Eglīte pārliecināta, ka vēlme rast saites ar saviem radiem ir dabiska dziņa: “Tas ir tautas iekšējās pašsaglabāšanās instinkts, kuru nevar pamodināt ar valdības lēmumiem. Latvieši iet mazumā, tāpēc cilvēkos mostas vēlme saglabāties un izzināt savas saknes. Tas ir ārkārtīgi svarīgi mūsu pašapziņai. Šādā veidā tuvo cilvēku loks paplašinās un apziņa, ka mūsu ir daudz, ir brīnišķīga un rada milzīgu drošības sajūtu. Dzimtā ir spēks.”

Pirmajā Spridzānu dzimtas salidojumā pirms astoņiem gadiem pulcējās ap 100 cilvēku. Tiekoties ik pāris gadus, to skaits kuplojis un šogad paredzams, ka būs jau vairāki simti dzimtai piederīgo. Saietos jau izveidojusies tradīcija ar īpašiem rituāliem dzimtā ievadīt ieprecētos, iepazīties ar dzimušajiem un pavadīt aizgājušos, bet salidojumos nodibinātie kontakti ar radiem esot ļoti auglīgi. “Tas nav tikai kopā sanākšanas prieks. Stiprinās saites, cilvēkos pat dzimst vēlme nekur prom no valsts nebraukt, cits citam piedāvā un dod darbu, izpalīdz dažādos citos jautājumos,” saka Biruta.

Izvilkt radus no nezināšanas dzīlēm

“Iebrienot šajā druvā, tu vienkārši vairs nespēj un arī nevēlies tikt ārā. Atrodi vienu faktu, kas noved pie nākamā, atrodi vienu pēcteci, kas noved pie cita,” dzimtas izpētes procesu raksturo Anta Buša, kam izdevies apzināt vairāk nekā 300 Rancānu/Miglinieku dzimtai piederīgo. Izpēti viņa sākusi jau 90. gados, vēloties izprast savu dzimto latgaļu raksturu un būtību. Pēcāk sapratusi, cik aizraujošs ir gan pats process, gan arī iespēja atklāt interesantus faktus par saviem priekštečiem. Pērn Jāņos sarīkots arī pirmais dzimtas salidojums. “Pēc kara bija apstākļi, kad drošības labad bija labāk pat nepieminēt, kurš ar kuru rados. Tāpēc tagad mums jāizvelk radi no nezināšanas dzīlēm un pašiem jāver vaļā savas vēstures grāmata,” saka Anta un ir pārliecināta, ka šobrīd šai it kā šķietamajai modes lietai aizmetņi radušies jau tūlīt pēc atmodas.

Meklējot dzimtas pavedienus, Anta novērojusi, cik izplatīta parādība ir rok­rakstā vai elektroniskā formā pierakstīti patiesi interesanti atmiņu stāsti. “Tā ir liela vērtība un būtu brīnišķīgi, ja kādā interneta vietnē visi šie darbi tiktu vienkopus publicēti, lai ar to jebkurš var iepazīties. Tā visa ir Latvijas vēsture, un mēs visi esam Latvija,” noteic Anta.

Cilvēcīga vēsture

Pirms pieciem gadiem par godu dzimtas salidojumam sava radinieka Miķeļa Bērziņa 80. gados tapušus pierakstus grāmatā izdeva Bērziņu dzimta. Ingus Bērziņš, portāla “Delfi” galvenais redaktors, grāmatas autora brāļa mazdēls, uzskata, ka pēdējos desmit gados novērojama oficiālās un cilvēku personiskās vēstures saplūšana: “Cilvēkus daudz vairāk interesē, ko viņu senči, vienkāršie cilvēki, domāja un darīja laikā, kad pasaulē risinājās dažādi notikumi. Šādi atmiņu stāsti vēsturi padara cilvēcīgāku.” Ingus uzskata, ka ir konkrēts lasītāju loks, kuru šāda veida literatūra interesē arī tad, ja nepastāv tieša saikne ar konkrēto cilvēku vai dzimtu.

“Tie nav ministri, ne arī pazīstami politiķi, taču ļoti spilgtas personības gan. Tā ir vienkāršā tauta, uz kuras viss turas, šīs zemes sāls,” teic Biruta Eglīte par savu Spridzānu dzimtu. Tās iedvesmota, arī viņa grasās tuvākajā nākotnē izdot grāmatu, pie kuras manuskripta patlaban strādā. “Tauta veidojas no daudziem gudriem, strādīgiem, stipriem cilvēkiem, kas uz saviem pleciem iznesuši dažādos laikus, krīzes un karus. To grāmatā arī vēlos parādīt – ar atsevišķiem likteņstāstiem izaust vienu dzimtas audumu. Parādīt to, kā, vēstures ratiem braucot pāri, cilvēki iznesuši savu dzīvi, lai mēs visi šodien būtu,” viņa turpina. Topošo grāmatu plānots nosaukt “Ceturtais bauslis”, un tas skan: Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv