Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. maijs, 2012
Drukāt

Atrodu ticību. Apzinos cerību. Meklēju mīlestību 


smagapagatne

…Kādā pasākumā speciālisti atbildēja uz jautājumiem par garīgo un fizisko veselību. Piecēlās sieviete. Nākot no nelabvēlīgas ģimenes. Maza būdama, bijusi pārliecināta, ka savus bērnus nekad nesāpinās, bet tagad bieži vien rīkojoties tāpat kā viņas māte. Kliedzot. Sitot. Ar kaimiņiem – nepārtrauktos asumos.

Nevienu vīrieti ilgāk par gadu pie sevis noturēt nespējot. Gribot savu raksturu mainīt, taču nekādi nesanākot. Kas tas ir – mani sliktie gēni? Vai varbūt pat lāsts, viņa raudādama prasīja. 
Cik lielā mērā mūsu uzvedību nosaka gēni jeb iedzimtība? Ko šajā mantojumā varam mainīt, ko ne?

Gribi lietaskoku? Jāper!

Nenoliedzami, mēs ienākam pasaulē ar noteiktu līdzi dotu bagāžu. Gēni sniedz informāciju gan par iespējamo matu krāsu un deguna formu, gan par noslieci uz kalsnumu, apaļīgumu vai risku saslimt ar noteiktām slimībām. Kaut kas no tās piepildās, kaut kas ne, jo šo pārmantojamību nosaka ļoti daudzu apstākļu kombinācija, turklāt mantojumu saņemam gan no tēva, gan mātes. Neapstrīdams ir vien tas, ka iedzimtība ir objektīvs faktors, ar ko jārēķinās, atgādina klīniskā psiholoģe Inta Poudžiunas.

 

Ja tētis saka dēlam, ka vajag būt iejūtīgam, bet trolejbusā aizspraucas garām sievietei, lai pats apsēstos, puikā rodas pretruna.

 

Kaut arī pilnīga ģenētikas izpratne vēl ilgi paliks lielais noslēpums, jāsaprot: līdzās šim pārmantotajam mūsos uzkrājas arī tas, ko dzīves laikā veido audzināšana un apkārtējā sabiedrība. Ja tētis saka dēlam, ka vajag būt iejūtīgam, bet trolejbusā aizspraucas garām sievietei, lai pats apsēstos, puikā rodas pretruna. Izvēles iespēja bērnam visbiežāk ir ierobežota – gan prāta nepietiek, gan pašsaprotama ir atkarība no vecākiem. Paaudzies šāds cilvēks visbiežāk ir pārliecināts, ka tā arī jādzīvo: kurš stiprāks un veiklāks, dzīvē iekārtojas ērtāk, jo pārņēmis savas lielākās autoritātes uzskatus.

Ja vecāku uzvedība jau agrīni šķiet noraidāma, tiek meklēti citi atdarināšanas cienīgie – vecmāmiņas un vectētiņi, iejūtīgās krustmātes, labie pedagogi vai treneri. Tie, no kuriem bērns izjūt emocionālu aprūpi – personības veidošanās laikā tāda ir nepieciešama. Arī iela var kļūt par skolotāju. Pat visbrutālākajā pusaudžu kopā pastāv nerakstīta noruna pasargāt savējos. Kādreiz kroplīga un vāja, citreiz tīri laba.

Ja vēlāk rodas secinājums: “Bērnībā mani bieži kaustīja, un re, normāls cilvēks izaugu”, tas sakņojas paša pieredzē. Jā, kad mani sita, jutos pazemots un bezspēcīgs, bet kā gan citādi lai tiek galā ar to, kurš nepakļaujas?

Kam ir tikai šāda pieredze, izvēle ir: darīt tāpat – pērt. Arī tad, ja runa par paša mazuli. Lai spriestu citādi, vajadzīga cita pieredze. Un zināšanas. Arī par to, ka mazam bērnam nepietiek ne enerģijas, ne situācijas izpratnes, lai samierinātos ar bezspēcību. Tās apzināšanās viņu iekšēji sagrauj. Turpretī pieaugušais, ja vien ir mentāli vesels, to spēj. Pat tad, ja kaut kādā ziņā pazemotam un bezspēcīgam justies likusi paša atvase.

Grožu nav? Ir psihoterapija un mīlestība

Impulsivitāti un ātrumu, kādā spējam pieņemt lēmumu un mesties tā īstenošanā, gēni tomēr ietekmē.

Ir cilvēki, kuri spēj acumirklī atvērties jaunajam, un ir piesardzīgie. Daļai ilgstoši darboties vienā jomā ir viegli, bet citi nepārtraukti alkst aktivitāšu maiņu. Ir jutīgie un jūtīgie, ir robustākie un izturīgākie. Neviena no šīm iezīmēm nav ne laba, ne slikta, tikai prasa atšķirīgu pieeju sevis izpratnē un apliecināšanā.

Rosīgs cilvēks spēj izdarīt vairāk un tiekties uz mērķi straujāk, ne ar vienu nerēķinoties. Var savu pāriplūstošo sparu paust citādi – iedvesmojot darbībai arī pārējos. Vai izdarīt visu citu vietā, pats pārpūlē kļūdams īgns, naidīgs un nikns. To, kura no šīm iespējām iedzimtās aktivitātes realizēšanai šķiet piemērotākā, vienlīdz ietekmē gēni, audzināšana un mūsu izvēle.

 

Ir ļaudis, kuriem jau ģenētiski turēt sevi grožos ir viegli, turpretī citiem impulsu kontrole padodas ārkārtīgi grūti. Dažiem tā ir pat tik vāja, ka izraisa aizvien biežāk sastopamo uzmanības deficīta sindromu.

 

Turpretī spējā sevi kontrolēt vai savaldīties gēniem ir noteicošā nozīme.

Ir ļaudis, kuriem jau ģenētiski turēt sevi grožos ir viegli, turpretī citiem impulsu kontrole padodas ārkārtīgi grūti. Dažiem tā ir pat tik vāja, ka izraisa aizvien biežāk sastopamo uzmanības deficīta sindromu. Tad laikā, kamēr nervu sistēma nostiprinās, vajadzīga palīdzība – gan medicīniska, gan psiholoģiska vai pedagoģiska. Taču, pat tādu saņēmuši, viņi savās reakcijās visbiežāk ir ļoti strauji, jo pārslēgt uzmanību ir daudz sarežģītāk. Taču iespējami. Jo, lai apzinātos pasauli, cilvēkam dots prāts. Bet, lai rīkotos saprātīgi, vajadzīga atbildība. Sapratne, par ko pašam jābūt atbildīgam. Jautājumam par to, kas ir mana atbildība un kas – ne, ar gēniem nav nekādas saistības. Nevaru uzņemties atbildību par bezdarba līmeni valstī, bet man jāspēj atbildēt par savu izglītību. Nevaru būt atbildīgs par visām savu bērnu palaidnībām, bet atbildēt par savu reakciju uz tām varu iemācīties. Izprotot sevi un viņu. Visu mūžu mācoties to darīt.

Kā sacījis kāds gudrs vīrs: laba psihoterapija un patiesa mīlestība spēj paveikt brīnumus.

Svētība uz tūkstoš paaudzēm

Kādreiz tomēr nākas secināt, ka saņemts mantojums, kas lielā smagumā velkas līdzi no paaudzes uz paaudzi. Tad dažkārt runā par lāstu, nelaimi, grēku vai kaut ko tikpat mistisku. Pieņem, ka šis spēks ir nepārvarams. Vai cer – atnāks kāds cits un to novāks, izgaisinās.

– Vecomāt, veidojot dzimtas koku, atradām, ka vectētiņam bijuši trīs brāļi. Kāpēc tu esi stāstījusi tikai par diviem?

– Trešais izdarīja pašnāvību. Visai pasaulei tas nav jāzina.

Bieži vien nerunā par to, kas neatbilst dzimtā pieņemtajām vērtībām vai uzvedības normām. Klusē par vardarbīgu nāvi. Slimībām. Atkarībām. Perversijām. Dažkārt šo noklusēto un slēpto vairs nav iespējams izzināt un pārbaudīt, tikai iekšēja nojauta brīdina par kāda noslēpuma ēnu.

 

Ir dzimtas, kurās vairāku paaudžu sievietes plosa neprasme ilgstoši uzturēt attiecības. Citās vīrieši allaž apprec pārlieku valdonīgas sievas. Tad vērts pamatīgi izvētīt ne tikai savu dzīvi, bet arī vismaz triju iepriekšējo paaudžu gājumu, lai saprastu: ko es atkārtoju un tāpēc krītu lamatās.

 

Bībelē Dievs saka: tēvu grēki piemeklēs līdz septītajam augumam, bet mana svētība būs uz tūkstoš paaudzēm.

Tas nozīmē, ka būtiskāka par šī teiciena pirmo daļu ir otrā – apsolījums nokļūšanai pie svētītā tūkstoša.

Ļoti bieži pārtraukt pagātnes notikumu ietekmi nozīmē izraut noslēpumu atklātībā, nosaukt vārdā un izmainīt savu attieksmi pret to.

Ir dzimtas, kurās vairāku paaudžu sievietes plosa neprasme ilgstoši uzturēt attiecības. Citās vīrieši allaž apprec pārlieku valdonīgas sievas. Tad vērts pamatīgi izvētīt ne tikai savu dzīvi, bet arī vismaz triju iepriekšējo paaudžu gājumu, lai saprastu: ko es atkārtoju un tāpēc krītu lamatās. Nevis nopūsties – gēni vai tēvu grēki, bet apzināti rīkoties citādi. Ja mammai visi bērni dzimuši ārlaulībā un tieši tāpat noticis ar mani, tad man par šo sasaisti jārunā ar savu meitu. Nevis biedējot, bet lai apzinātos, kas mūsu dzimtas sievietes noved pie atkarības, grūtībām attiecību veidošanā un vientulības. Lai mēģinātu saprast, kā šī neprasme tikt ar dzīvi galā izpaužas arī citās situācijās.

Tikai tad, kad apzināmies, ko atkārtojam, parādās iespēja kaut ko mainīt. Bet tad arī sākas atbildība: mainīšu vai nemainīšu? Vainošu senčus, ka viņu sliktie gēni traucē manai dzīvei, vai darīšu visu, lai savu gājumu mainītu, tā pagriežot citā virzienā arī savu bērnu likteni. Varbūt tas izdosies, varbūt ne. Ja ne, tad vēl kāda paaudze būs saistīta ar mantojumu, kas neļauj tikt ārpus tām septiņām paaudzēm, kas šķir no ikkatram paredzētā svētības laika.

Kā apstāties, ja rīkojos aplam

* Paņemu pauzi. Lēni ieelpoju un izelpoju. Un trīs reizes domās atkārtoju: “Es varu rīkoties citādi”. Nav tik svarīgi, kāds izvērsīsies šis citādi, bet process būs sācies.

* Mēģinu samierināties, ka tikt ar visu galā nav iespējams, tāpēc mācos pieņemt palīdzību no tiem, kas viedāki, vairāk pieredzējuši. Pleca sajūta, padoms, iespēja dabūt no sevis laukā sāpi, izraudoties kādam uz pleca, bieži vien palīdz iegūt iekšēju mieru un spēku nezaudēt sevi apstākļos, ko nevar izmainīt.

* Apzinoties savu iespēju robežas, pārstāju visu un visus kontrolēt.

* Mācos dzīvot ar patiesu prieku, jo tas palīdz pārfokusēt uzmanību no nelaimes uz veiksmi. No tā, ko negribu, uz to, ko vēlos. No sāpinošā uz spārnojošo. Ļauj uzsmaidīt tiem, kuri patīk, bet izvairīties no tiem, ar kuriem satikties negribas.

* Apgūstu spēju sirsnīgi pasmaidīt gan par sevi, gan par citiem. Nevis kaunos par klupieniem, bet atzīstu kļūdas un priecājos par apņēmību piecelties un iet tālāk.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+