Ātrs un no Igaunijas 1
No 5. maija kinoteātros skatāma Igaunijas, Somijas un Latvijas kopražojuma filma “Ātrie igauņu puiši”, ko veidojis igauņu režisors Jāks Kilmi. Kad kinoteātru repertuārā vai īpašos seansos parādās kāda jauna kaimiņvalstī Lietuvā vai Igaunijā tapusi filma, jāaizdomājas par to, cik žēl, ka tās neredzam regulāri, tā dažādojot kino piedāvājumu un ļaujot sekot līdzi arī abu pārējo Baltijas valstu režisoru darbiem. Vairākas no šādām beidzamā laika parādībām ir rezultāts Baltijas valstu producēšanas kompāniju sadarbībai, izplatot filmas visās valstīs, kas piedalījušās to izveidē. Tā tas ir arī ar filmu “Ātrie igauņu puiši”, kas tapusi ar studijas “Film Angels Production” līdzdalību un valsts finansējumu (filma to saņēmusi Nacionālā kino centra starptautisko kopražojuma filmu konkursā). No Latvijas puses galvenajā filmas veidotāju komandā ir operators Aigars Sērmukšs, kuram šis ir pirmais pilnmetrāžas darbs, un Latvijā veikta liela daļa filmas pēcapstrādes, kā arī nelielās lomās redzami aktieri Jūlija Berngarde un Dmitrijs Palēss.
Atgriešanās pagātnē
Piedzīvojumu komēdija aizved mūs pagātnē – 20. gs. 80. gados, kad Igaunijā tāpat kā citur Padomju Savienībā ir preču deficīts, kas veicina kontrabandu, kā arī sācies karš Afganistānā, kļūstot par biedu daudziem jauniesaucamo vecumā esošiem puišiem, tostarp filmas galvenajiem varoņiem. Ralfs (Marts Piuss), Mario (Karls Andreass Kalmets) un Einārs (Veiko Porkanens) ne bez rūpēm vada savas dienas Padomju Igaunijā gan dažādu ģimenes un attiecību ietekmē, gan iesaukuma gaidās. Pateicoties ērtajam ģeogrāfiskajam novietojumam tuvu Somijai, kas atved uz Tallinu ārzemju tūristus, puiši diezgan veiksmīgi nodarbojas ar kontrabandas preču tirgošanu – džinsu izstrādājumi, botas un citas preces ļauj nopelnīt un darīt kaut ko aizraujošu. Kad Mario piedāvā draugiem iespēju bēgt uz Somiju, pametot aiz muguras dzīvi padomijā, izšķiršanās nav viegla – Ralfam Igaunijā paliks meitene Rita (ko spēlē Krievu drāmas teātra aktrise Jūlija Berngarde), bet Einārs, vienīgais dēls, baidās pievilt savu ģimeni, īpaši tēvu, bijušo militāristu. Mario gan ir gatavs uz visu, un arī abi draugi ir ar mieru sekot. Ceļojums ar motorlaivu pāri jūrai izrādās veiksmīgs, un sākas puišu iepazīšanās ar Rietumiem un Rietumu iepazīšanās ar viņiem. Taču sākotnējā eiforija drīz vien pāriet un jāsaskaras ar neplānoto – lai nopelnītu iztiku, nāksies strādāt, turklāt pavisam vienkāršu darbu, ko puiši nav raduši un nav domājuši te darīt. Tad arī sākas gan šķelšanās draugu starpā, gan sižeta pavērsiens kriminālkomēdijas virzienā, no kura pamazām izzūd arī komisms.
Filmas vizuālajā stilā padomju astoņdesmito gadu vides atainojumā dominē kičs, atpazīstamu laikmeta simbolu lietojums (piemēram, neiztrūkstošie žiguļi) uzkrītošā veidā. Arī Zviedrijā fotosesijas epizodē rokzvaigžņu tēlā saģērbtie igauņu puiši veidoti ļoti stereotipiski, pat plakātiski, lai atzīmētu kādu konkrētu posmu laikā un ļautu pasmieties par šo stereotipu atražošanu. Kā arī atzīst filmas režisors Jāks Kilmi, viņam patīk ar smaidu skatīties uz dažādām tēmām un šī nav izņēmums. Šī arī nebūt nav pirmā filma, kurā režisors atveido astoņdesmitos gadus, – jau 2004. gadā uzņemtā filma “Cūku revolūcija” bija veltīta šai dekādei un jauniešu dumpinieciskumam padomju laikam tipiskā vidē – skolēnu vasaras nometnē. Padomju laika un popkultūras attiecības Jāks Kilmi pētījis arī pilnmetrāžas dokumentālajā filmā “Disko un atomkarš” (2009). Astoņdesmitos gadus Kilmi uzskata par sev svarīgu dekādi, jo tas ir viņa paša personības veidošanās laiks (režisors dzimis 1973. gadā), no kura palicis daudz atmiņu un iespaidu.
Atgriešanās tagadnē
Filmas oriģinālnosaukums ir “Varoņi” (“Sangarid”), savukārt starptautiski tas skan “Disidenti” (“The Dissidents”). Igauņu nosaukumā vairāk ironijas, angļu – sociālpolitiskā nospieduma, bet latviskajā variantā priekšplānā izvirzījies komisms, jo kurš gan nezina latviešu stāstītās anekdotes par igauņiem un viņu gausumu. Un “Ātrie igauņu puiši” filmā tiešām ir ātri dažādās savās izpausmēs – lēmumu pieņemšanā, negaidītās darbībās, kā arī šis temps lielu daļu filmas laika salāgojas ar sižeta dinamismu: notikumi ļoti strauji un loģiski seko cits aiz cita, neiztrūkstot arī labai devai humora dialogos, ko izdevies ļoti veiksmīgi latviskot. Šāds tour de force gan diemžēl neturpinās visu filmas laiku. Tās otrajā pusē gan notikumu ritms, gan varoņu savstarpējā mijiedarbe, gan arī filmas intonācija mainās, kļūstot daudz rimtāka, vietām fragmentētāka. Filmas montāžas režisors ir igaunis Tambets Tasuja, pieredzējis montāžists, kuram šī nav pirmā sadarbība ar latviešu uzņemšanas grupām – viņš montējis Andra Gaujas filmas “Izlaiduma gads” (2014), “Ģimenes lietas” (2010, kopā ar A. Gauju), Aika Karapetjana “Cilvēki tur” (2012), atpazīstamību ieguvušos igauņu darbus “Klase” (2007), “1944” (2015) un daudzus citus. Laikmeta raksturošanai un noskaņas radīšanai būtisks ir filmas skaņu celiņa noformējums – tajā izmantoti reāli tobrīd populāri skaņdarbi, kā arī speciāli filmai izveidoti ritmi.
Filma “Ātrie igauņu puiši” ļoti veiksmīgi tiek izrādīta Igaunijā. Kā to uztvers šeit, noskaidrosim pēc kāda laika. Izvēle doties uz kino, lai noskatītos Igaunijā ražotu komēdiju, nevis desmito daļu kādai no Holivudas filmām, manuprāt, ir ļoti apsveicama – kaut vai tāpēc, lai atgrieztos pagātnē, lai ar to iepazītos pirmo reizi, lai paskatītos citas mazas valsts uzņemtu darbu, pasmaidītu par sevi un citiem.
Uzziņa
Spēlfilma “Ātrie igauņu puiši” (“Sangarid), Igaunija, Somija, Latvija, 2017, piedzīvojumu komēdija
Režisors: Jāks Kilmi, scenārija autors – Martins Alguss, galvenajās lomās – igauņu aktieri Merts Piuss, Karls Andreass Kalmets un Veiko Porkanens; filmas budžets – 1 127 000 eiro, tā saņēmusi Latvijas Nacionālā kino centra līdzfinansējumu – 7500 eiro.
Producents: “Taska Film”, “MRP Matila Röhr Productions”, “Film Angels Productions”.
Seansi: k/t “Splendid Palace”, “Kino Citadele”, citur Latvijā.
