Atsevišķās Rīgas skolās gandrīz nav ikdienā latviski runājošu skolotāju 6
Atsevišķās Rīgas skolās pedagogu kolektīvos gandrīz nav ikdienā latviski runājošu skolotāju, secināts pētījumā “Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā”.
Pētījumā uzsvērts, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko pēc neatkarības atjaunošanas mēģina tikt galā Latvijas valsts, ir Krievijas informatīvajā telpā dzīvojošo iedzīvotāju integrācija, un viens no ietekmīgākajiem veidiem, kā tam pretoties, ir gudra izglītības politika.
Neraugoties uz plašajiem protestiem, kas bija vērojami 2004.gadā saistībā ar reformām mazākumtautību skolās, valsts valodas zināšanas mazākumtautību jauniešiem ir būtiski uzlabojušās, tādējādi ceļot viņu konkurētspēju darba tirgū pēc skolas beigšanas. Pētnieki noskaidrojuši, ka to atzīst pat lielākā daļa tā brīža reformas pretinieku, kļūstot par apstiprinājumu tam, ka izvēle ieviest bilingvālo izglītību bija pareizs solis.
Intervējot skolu vadību, pedagogus un vidusskolēnus, pētnieki noskaidroja, ka mazākumtautību jauniešiem lielākoties nav problēmu proģimnāzijas vai vidusskolas posmā turpināt mācības skolās ar latviešu mācību valodu. Pētnieki norādīja, ka abu kopienu jauniešiem nonākot vienā skolā, ātri izzūd stereotipi un aizspriedumi, kas citam pret citu gadiem uzturēti abās kopienās, tā kavējot integrāciju. Vienlaikus organiski notiek šo jauniešu pārorientācijas process uz proeiropeisko mediju telpu pat tad, ja ģimenē joprojām dominējošie ir kaimiņvalsts mediji.
Pētnieki uzsvēra, ka grūtāk gan klājas tiem jauniešiem, kam nav bijusi iespēja bērnudārza, sākumskolas vai pamatskolas līmenī apgūt valsts valodu tādā pakāpē, lai šī integrācija noritētu bez liekiem sarežģījumiem valodas barjeras dēļ. Ņemot vērā, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieviestais normatīvais regulējums veidots tā, lai sekmētu valsts valodas apguvi, un valstī kopumā skolā situācija uzlabojas, vietās, kur sekmes nav tik labas, integrācijas procesu paātrināt iespējams tikai ar skolas dibinātāju – pašvaldību aktīvāku līdzdalību.
Pēc pētījuma autoru novērotā, problemātiskākās ir tās mazākumtautību skolas, kuru kolektīvā dominē pedagogi ar padomju laikā iegūtu izglītību, vājām valsts valodas zināšanām un aizspriedumiem pret pārmaiņām izglītības sistēmā.
Lai arī Latvijas pedagogu vecumstruktūra liecina, ka lielākā daļa skolās strādājošie ir tieši ar padomju laikā iegūto pedagoģisko izglītību, konsolidējoties skolu tīklam un mainoties pedagogu kolektīvu sastāvam, iesīkstējušās padomju tradīcijas un šādu skolu skaits samazinās, pausts pētījumā.
Tomēr problēma joprojām ir aktuāla – jo īpaši atsevišķās galvaspilsētas skolās, kur skolotāju kolektīvā gandrīz nav ikdienā latviski runājošu skolotāju, nobažījušies pētnieki. Šādai segregācijai pakļautās skolās nav iespējams sekmīgi realizēt bilingvālo apmācību un visbiežāk arī centralizētajos valsts valodas eksāmenos vērtējumi ir zemi, viņi norāda.
Pētījuma gaitā arī apstiprinājusies informācija, ka, neraugoties uz Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) un Valsts valodas centra (VVC) pārbaudēs konstatētajiem pārkāpumiem, daudzās Rīgas skolās attieksme pret valsts valodas lietojumu mainās nepiedodami gausi, ko lielā mērā sekmē skolu dibinātājas – pašvaldības pasīvā attieksme šī jautājuma risināšanā.
Lai arī likums nosaka, ka pedagogam jāpārvalda valsts valoda augstākajā C1 līmenī, ieskatoties portāla “E-klase” skolotāju aizpildītajos žurnālu ierakstos, var pārliecināties, ka būtiskai pedagogu daļai valsts valodas prasmes neatbilst nepieciešamajam līmenim, teikts pētījumā.
Pētniekiem intervijās ar Valsts izglītības satura centra (VISC) speciālistiem izdevās noskaidrot, ka lielā mērā tas skaidrojams ar faktu, ka padomju laikā skolotajai pedagogu paaudzei, kas strādāja tā sauktajās krievu skolās, latviešu valodas zināšanas netika prasītas, bet deviņdesmito gadu sākumā, pat nezinot valodu, apliecību, kas apstiprina valsts valodas prasmi nepieciešamajā līmenī, izplatītās korupcijas dēļ iegūt nebija problēmu. Tagad šīs apliecības izsniedz VISC un gadījumu skaits, kad, nepārvaldot valodu atbilstošā līmenī, varētu iegūt valsts valodas prasmes apliecinošu dokumentu, ir būtiski samazinājušās, taču pastāv aizdomas par atsevišķiem krāpšanās gadījumiem, skaidrots pētījumā.
Vairāki neatkarības laikā diplomu ieguvušie krievu tautības pedagogi, kas darba gaitas turpina atsevišķās mazākumtautību skolās, intervijās ar pētniekiem norādīja, ka skolas vadības atbalstītā latviešu valodas nelietošana ikdienā šajās skolās uztur vidi, kas ne tikai neveicina valsts valodas apguvi, bet, neesot praktiskam pielietojumam, sekmē augstskolā gūto valsts valodas zināšanu aizmiršanu. Savukārt atbildīgie dienesti skaidroja, ka normatīvā regulējuma nepilnības patlaban bez pašvaldības atbalsta neļauj straujāk uzlabot situāciju, jo problemātiskās skolas “tiek cauri ar formālu atrakstīšanos”.
Pētnieku ierosinājums problēmas risinājumam ir iesaistītajām institūcijām – IKVD, VISC un VVC – veikt pastiprinātu monitoringu attiecībā uz skolām, kur konstatētas problēmas, ar rezultātiem regulāri iepazīstinot sabiedrību un rosinot pašvaldību uz izlēmīgāku rīcību situācijas uzlabošanai. Tāpat pētnieki rosina sagatavot priekšlikumus izmaiņām normatīvajā regulējumā, kas ļautu efektivizēt šo institūciju darbu, mazinot birokrātiju un dublēšanos, skaidrāk nosakot to atbildību un pilnvaras efektīvai rīcībai.
Pašvaldībām, kur šī problēma joprojām ir aktuāla, pētījuma autori iesaka pārskatīt nepamatoti saudzīgo attieksmi pret to pašvaldības iestāžu vadītājiem, kas veicina segregāciju un izvairās no valsts valodas lietošanas.
