Atsijās pabalstu šmaukļus. Saruna ar Ilzi Viņķeli 0
Sabiedrību satrauc, ka, pateicoties valsts un pašvaldības dāsnajiem pabalstiem, izaugušas pabalstu saņēmēju paaudzes, kas uzskata, ka tie viņiem pienākas. Ko darīs Labklājības ministrija, lai situāciju mainītu, stāsta labklājības ministre ILZE VIŅĶELE.
– Cik izplatīta ir parādība – dzīvot tikai no pabalstiem?
I. Viņķele: – Tā ir atkarība no pabalstiem. Tāpat kā ir atkarība no alkohola, no narkotikām. Ko darīt? Pašlaik vairāk runājam sajūtu līmenī, jo precīzu datu nav. Šķiet, kas var būt vienkāršāk – piezvanām uz sociālo dienestu un uzzinām, cik katrā pašvaldībā ļaunprātīgo pabalstu prasītāju. Sociālie dienesti pateiks, cik cilvēku saņem GMI un mājokļa pabalstu. Bet, lai novērtētu pabalsta saņēmēja godaprātu vai motivāciju, kā arī cik dziļi šī liga ielaista, vajadzīga precīzāka informācija. To noskaidrot ir mūsu uzdevums. Pašlaik nevar apgalvot, ka negodprātīgie pabalstu saņēmēji ir masveida parādība.
Kas ir šie pabalstu saņēmēji – sliņķi, šmaukļi vai patiešām cilvēki objektīvās grūtībās? Varbūt viņi nestrādā nevis tāpēc, ka apzināti izvēlējušies vieglāko ceļu, bet tāpēc, ka ar algu, ko nopelnīs, nav iespējams nodrošināt visus izdevumus, kas nāk līdzi darba dzīvei, – tie ir transporta izdevumi, jādomā, kur likt bērnus, arī apģērbam jābūt atbilstošam u. tml.
Bet, objektīvi vērtējot, šo cilvēku darba kvalifikācija šodien ir pārāk zema, lai viņiem maksātu vairāk. Tā daļēji ir viņu pašu problēma, bet mums jārunā par ekonomikas modeli Latvijā kopumā.
Savukārt šmaukļu kategorija ir tā, kas izraisa sabiedrības dusmas. Tie ir cilvēki, kas neko negrasās mainīt savā dzīvē, viņi vēlas iztikt no pabalstiem, ko sabiedrība ir gatava viņiem dot.
– Viena lieta ir pabalstu nauda, bet šiem cilvēkiem pietrūkst elementāru dzīves prasmju. Sociālā darbiniece māca, kā jāstāda kartupeļi, iet līdzi uz veikalu, lai nopirktu pārtiku bērniem, citādi mamma naudu iztērēs našķiem…
– Visa sākums un gals ir izglītība. Ne tik daudz formālā izglītība, bet tas, ka izglītība cilvēkam dod prasmes kulties pa dzīvi jeb veidot savu dzīvi.
Vienīgā iespēja, kas jauniešiem no nelabvēlīgajām ģimenēm var parādīt citas alternatīvas dzīvē, manuprāt, ir izglītības sistēma. Palīgā, protams, nāk sociālie dienesti, visi pārējie, bet redzējumu, ka var arī citādi, iedod tikai izglītība. Tāpēc vēlu sekmes Ķīļa kungam, jo, manuprāt, lai panāktu pārmaiņas sabiedrībā, bez izglītības sistēmas revīzijas neiztiksim.
– Kāds ir pabalsta saņēmēja portrets?
– Tas ir tāds pats kā bezdarbniekam un tā būtiskākā iezīme – slikta izglītība. Arī bezdarbnieka portretā šī pazīme ir ļoti izteikta. Tādēļ šie cilvēki pakļauti augstākam bezdarba riskam nekā pārējie. Vēl – novecojusi izglītība.
Šodienas mainīgajā pasaulē ar to, ko esam apguvuši līdz 20 gadu vecumam, noteikti nepietiks. Ik pa laikam pašiem būs jāpiemācās klāt – vai nu savā profesijā, vai jāapgūst papildu prasmes. Jātiek vaļā no padomju laiku domāšanas. Jāapzinās, ka ar runāšanu vai kaunināšanu nebūs līdzēts.
– Vai krīzes laikā netika pieļauta kļūda, piešķirot trūcīgajiem ne tikai GMI pabalstu, bet veselu palīdzības kompleksu – tiek apmaksāts dzīvoklis, siltums, ūdens, telefona abonēšanas maksa, izsniedza “Latvenergo” norēķinu kartes elektrībai un EK pārtikas pakas. Vai nesanāk par daudz?
– Varu turpināt – arī atlaides veselības aprūpē un medikamentu iegādē, atvieglojumi nekustamā īpašuma nodokļa maksā. Paradoksāli – no vienas puses, mums ir ļoti daudz nabadzīgu cilvēku, viņiem klājās grūti un pabalsti ir mazi. Bet, no otras puses, saskaitot kopējais atbalsta apjoms pie tām finanšu iespējām, ko valsts un pašvaldības var atļauties, izrādās, nav nemaz tik mazs.
– Darbspējīga ģimene ar diviem bērniem saņem aptuveni 220 latu un negrib strādāt par minimālo algu. Tad uz rokas būtu 150 lati. Zaudētu arī visu pārējo atbalsta sistēmu, tāpēc izdevīgāk ir sēdēt mājās.
– Ar minimālās algas celšanu nebūs līdzēts. Algas lielums ir atkarīgs no ražošanas produktivitātes. Bet ar produktivitāti Latvijas ekonomikā diemžēl ir tā, kā ir.
Tas nozīmē, ka šī starpība jāpadara cilvēkiem mazāk pievilcīga. Ko es ar to gribu teikt? Šodien trūcīgās personas statuss nodrošina plašu atbalsta piedāvājumu – tā vesela sistēma.
Bet tas viss tiek kā ar nazi nogriezts, ja kaut viens lats pārsniedz trūcīgā ienākumu līmeni – 90 latus uz ģimenes locekli. Ir jāpiedabū cilvēks strādāt kaut par minimālo algu, bet vienlaikus saglabājot viņam atsevišķus palīdzības veidus, ko izvērtē un nosaka sociālais dienests. Piemēram, jākompensē transporta izdevumi, lai nokļūtu darba vietā.
Iespējams, trūcīgās personas statuss pat traucē cilvēkam, ja viņš grib atgriezties darba tirgū, nevis dzīvot pabalstos. Statusa piemērošana un atbalsta sniegšanas ilgums – tie šobrīd ir ministrijas diskusijas “karstie punkti”. Ministrijas vēlme ir pabalstu izmaksu padarīt mērķētāku.
– Vācijā sociālajiem darbiniekiem pieejama pat banku datu bāze, kur redzams, cik kontu un kurās bankās personai ir. Kādas iespējas ir mūsu sociālajiem darbiniekiem?
– Tas ir jautājums par datu bāzēm un cik pieejamas tās ir sociālajiem darbiniekiem. Valsts ieņēmumu dienests savējo sargā kā acuraugu. Šobrīd visvienkāršāk ir strādāt ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem. Protams, pastāv personas datu drošība un aizsardzība, bet ļoti lielas cerības lieku uz sākumdeklarēšanos. Būs skaidrība, kas kuram pieder. Tas mums noteikti palīdzēs.
– Cilvēks neoficiāli strādā, bet tajā pašā laikā nāk uz pagastu pēc pabalsta. Kā rīkoties sociālajai darbiniecei?
– Viņa ir atbildīga par savas pašvaldības un arī valsts GMI sadaļas godprātīgu izlietojumu. Ja zina, ka cilvēks īstenībā strādā, kopš šā gada 1. janvāra Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā veiktie labojumiviņai dod iespēju klientam likt piedalīties līdzdalības pasākumos, tas ir, veikt kādus darbus pašvaldībā, piemēram, darbdienas vidū. Ja atsakās, tad viņš atsakās arī no iespējas saņemt GMI pabalstu.
Vēl trakāki ir gadījumi, kad nelielā pašvaldībā nodarbinātais nelegāli strādā pašvaldības deputāta uzņēmumā. Tad gan ir sprukas, jo sociālais darbinieks šādā situācijā ir bezspēcīgs. Jāaicina palīgā VID, VDI un, ja ir korupcijas pazīmes, arī KNAB.
– Vai līdzdalības pasākumi, konkrēti – prasība reģistrēties NVA kā bezdarbniekam – ir mazinājuši pabalsta prasītāju skaitu?
– Kopš jaunā regulējuma ieviešanas pagājuši tikai divi mēneši. Tas ir pārāk īss laika posms, lai izdarītu secinājumus. Bet tas noteikti dos iespēju precīzāk atsijāt tos cilvēkus, kuri strādā neoficiāli un iemanās nākt arī pēc pabalsta.
Bezdarbnieka statuss, pat ja jūs nesaņemat bezdarbnieka pabalstu, dod tiesības pašvaldībā pieteikties uz vairākiem pakalpojumiem.
Šā gada janvārī un februārī palielinājies reģistrēto bezdarbnieku skaits. Nesen tiekoties ar Preiļu NVA filiāles darbiniekiem, tās direktore norādīja, ka šī prasība esot formāla un NVA sagādā lielu slodzi. Par to vēl nāksies diskutēt.
– Dodiet cilvēkiem darbu, un pabalstu prasītāju skaits saruks. Kā veicināt nodarbinātību valstī?
– Darba kārtībā ir jautājums par darbaspēka nodokļiem. Tā nav gluži Labklājības ministrijas atbildība, bet pēc sarunām ar uzņēmējiem un sociālajiem partneriem, kā arī ar NVA kolēģiem pašlaik darbaspēka nodokļa lielums iezīmējas kā ēnu ekonomiku veicinošs faktors. Tas būs jāsamazina.
Runājot par iedzīvotāju ienākuma nodokli, gan finanšu ministrs, gan premjers ir apliecinājis, ka, turpinoties ekonomikas izaugsmei, nākamgad tiks pārskatīts iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Sarežģītāks ir jautājums – vai līdz ar to būtu jāpārskata arī sociālās apdrošināšanas iemaksu lielums? Sociālā budžeta šā brīža situācija un nākotnes prognozes tomēr liek būt piesardzīgiem. Vēl nav skaidrs, vai izdosies īstenot nepopulāros lēmumus par pensijas vecuma celšanu.
– Kā pašvaldības vērtē centienus mainīt pašreizējo sociālo pabalstu sistēmu?
– Tieši pašvaldības bija tās, kas deva šo grūdienu. Jauno modeli iesniegsim vērtēšanai Pašvaldību savienībai. Tā pateiks – der vai neder. Tad to izmēģinās kādā no pašvaldībām. Nedrīkst kavēties, jo valsts vēl tikai šogad finansē pusi no GMI līmeņa pabalsta, bet pašvaldībām jāzina, kas notiks nākamgad.
– Vai samazināsiet pabalstu apmēru vai izmaksas ilgumu?
– Jāatsakās no tā, ka viens pabalsts tiek nodrošināts ilgu laiku. Tagad GMI var saņemt pusgadu un vēl pagarināt uz pusgadu. Iespējams, palīdzības veidam īstas krīzes brīdī jābūt lielākam, bet īsāku laiku. Cilvēkam jāapliecina, ko viņš darījis līdz krīzes momentam, lai to nepiedzīvotu.
Ideālā variantā palīdzība jāsniedz, pirms nelaime notikusi. Tas, protams, neattiecas uz pēkšņām stihiskām nelaimēm. Bet, piemēram, cilvēks zina, ka viņam jādodas uz slimnīcu. Skaidrs, ka ārstēšanās viņa iepriekš sabalansētajā budžetā iecirtīs tādu robu, ka pēc tam ilgi nevarēs atkopties. Pārdos govi, lai varētu samaksāt par slimnīcu, salaidīs savu budžetu mīnusos un tad ies uz pašvaldību pēc pabalstiem.
Bet īstenībā cilvēkam atbalsts nepieciešams tieši slimošanas laikā un varbūt kādu posmu pēc tam, lai tik tiešām izkļūtu no krīzes, ko radīja ārstēšanās slimnīcā. Modelī iekļautas arī dažādas ģimeņu situācijas, paredzot, kas kurā mirklī varētu notikt. Tad pabalsti varētu būt mērķētāki – īstajā brīdī un iespējamajā apmērā.
