LNPA partizāni Mihalīna Supe (“Kaija”) un Arvīds Vīksniņš (“Jaunais”) Vecumu mežā. 1952. g. (no S. Reinsones grāmatas “Meža meitas” (2015)).
LNPA partizāni Mihalīna Supe (“Kaija”) un Arvīds Vīksniņš (“Jaunais”) Vecumu mežā. 1952. g. (no S. Reinsones grāmatas “Meža meitas” (2015)).
LNPA partizāni Mihalīna Supe (“Kaija”) un Arvīds Vīksniņš (“Jaunais”) Vecumu mežā. 1952. g. (no S. Reinsones grāmatas “Meža meitas” (2015)).

Atskatoties pretestības kustības vēsturē 1

Iepazīšanās ar S. Reinsones  darbu “Meža meitas” un vēstures zinātnieces I. Dreimanes pēcvārdu un komentāriem man bija atklāsme.  Biju gan lasījusi H. Stroda, Z. Trušinska, D. Greiža, T. Bāliņa, kā arī liecību apkopojumu grāmatā “Uz ežiņas galvu liku”, bet šajā darbā autore intervējusi 12 no 429 apzinātām nacionālām partizānēm.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Lūk, viņu vārdi: Lienīte Sestule, Regīna Tēliba, Domicella Pundure, Eleonora Polisadova, Brunhilda Ausma Fogele, Hilda Miezīte, Mikalīna Supe, Anna Šmite, Dzidra Bukāte, Leontīne Slucka, Antonija Zmuidiņa, Lidija Kalcenava.

Okupācijas režīma ap­stākļos dažkārt sievietes aizgāja partizānos ar visu ģimeni, tostarp bērniem, kā arī būdamas stāvoklī, dažai nācās dzemdēt bunkurā. Kaut arī sievietes parasti nepiedalījās bruņotās akcijās, bet saimniekoja, taču, nokļūstot čekā, viņas tika nežēlīgi spīdzinātas: sistas, spārdītas, dedzināja seju, liedza pārtiku un miegu, ievietoja karcerī. Tā Teklai Dukovskai pēc apsaldēto pēdu gangrēnas tās tika amputētas, bet tas neatbrīvoja viņu no sodīšanas. Bet septiņpadsmit gadus vecajai Lidijai Cepurītei Madonas čekā no sitieniem visa miesa bija zila – skolnieces formas kleitas krāsā. Vēl 1951. gada aprīlī tika izpildīts nāves sods Agatei Sprukulei.Ekstrēmos apstākļos mežā daža partizāne nodzīvoja vairākus gadus – ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotā Mikalīna Supe pat deviņus (!) gadus, bet Rota Brūdere-Bārda legalizējās tikai 1956. gadā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Savā un domubiedru vārdā izsaku pateicību autorēm par mazāk zināmās pretestības kustības vēstures izgaismošanu, dodot ieguldījumu sabiedrības politiskā izglītošanā. H. Strods savā darbā “Latvijas Nacionālo partizānu karš 1944 – 1956 gads” raksta: “(..) ja arī komunisma diktatūra bijušā veidā Latvijā vairs neatgriezīsies, tad nepieciešamība pēc partizānu kara organizēšanas vēl var rasties – jaunos ap­stākļos un jaunā veidā.”

Biruta Gereiša Liepājā