Kultūra
Mūzika

Atskatoties uz Lielo mūzikas balvu0


Vijolnieces Paulas Šūmanes (no labās) un pianistes Agneses Egliņas uzstāšanās rosināja puspajokam vaicāt – vai iespējams saņemt Lielo mūzikas balvu par koncertēšanu Lielajā mūzikas balvā?
Vijolnieces Paulas Šūmanes (no labās) un pianistes Agneses Egliņas uzstāšanās rosināja puspajokam vaicāt – vai iespējams saņemt Lielo mūzikas balvu par koncertēšanu Lielajā mūzikas balvā?
Foto: Karīna Miezāja

Latvijas valsts augstākais apbalvojums mūzikā – Lielā mūzikas balva – pirms nedēļas, 2019. gada 5. martā, Latvijas Nacionālajā operā – tika pasniegta divdesmit sesto reizi.

Šis apbalvojums ir viena no nacionālā mēroga kultūras balvām – līdzās “Lielajam Kristapam” (par izcilību kino), “Spēlmaņu nakts” balvai (par izcilību teātra mākslā), ar mecenāta atbalstu izveidotajai Purvīša balvai vizuālās mākslas kategorijā, Latvijas Literatūras gada balvai un tagad arī Dejas balvai, ko šogad pasniegs pirmo reizi, lai gada spožākajiem dejotājiem nevajadzētu kāpt uz skatuves te “Spēlmaņu naktī”, te Lielās mūzikas balvas ceremonijā (arī tādi gadījumi ir bijuši).

Ar Lielo mūzikas balvu ir vienkāršāk – taču nebūt ne pašsaprotami. No vienas puses, labāko mūziķu godināšana atkal aktualizē Latvijas sabiedriskās un kultūras dzīves tumšāko spektru – balvas finansiālais apjoms samērojumā ar mākslinieku ieguldījumu ir niecīgs, jaunas koncertzāles galvaspilsētā joprojām nav (un izcilākie interpreti arī tādēļ uz šejieni brauc reti), bet vienīgā mūzikas augstskola Latvijā joprojām cīnās gan ar finansējuma, gan ar prestiža trūkumu.

No otras puses, tā ir un paliek nacionāla mēroga balva – un daudzi ārzemju viesi atzinuši, ka pie viņiem nebūtu iedomājams, ka balvu pasniedz Valsts prezidents, savukārt norises kultūrpolitikā palaikam tiktu uztvertas kā prioritāte arī valstiskā līmenī, visu neatstājot vienīgi privātu mecenātu ziņā.

Uzreiz jautājums – vai Lielās mūzikas balvas kontekstā var runāt par tradīcijām un laika gaitā radušos kultūras rakursu maiņu?

Pirmā iespējamā atbilde – piesaukt ilglaicīgas tradīcijas iespējams tikai tad, kad balvas ieguvēju vidū ir cilvēki, kas to saņēmuši gan par debiju, gan par mūža ieguldījumu.

Un te nu visu Latvijas nacionālo balvu vēsture vēl ir pārāk nesena – lai gan dziedātāja Inga Kalna (Lielā mūzikas balva par gada veiksmīgāko debiju 1995. gadā) sasniegusi žilbinošas karjeras virsotnes, potenciālo mūža balvas saņēmēju sarakstā viņa pagaidām atrodas tikpat tālu kā agrākie debitanti literatūrā Ingmāra Balode un Ronalds Briedis.

Tajā pašā 1995. gadā balvu par mūža ieguldījumu saņēma divi cilvēki – mežradznieks Arvīds Klišāns un diriģents Imants Kokars. Un tas atgādina arī to, ka ne visas izcilās personības sagaidījušas pienācīgu, kaut arī novēlotu godināšanu.

Kopš 1993. gada tomēr visai iespaidīgi mainījusies gan mūzikas, gan vispārējā vēsture, un tas atspoguļojas arī kategorijas “Gada jaunais mākslinieks” perspektīvā.

Nav noslēpums, ka tieši šeit ir sevišķi grūti izšķirt tos mūziķus, kuri atrodas izcilu panākumu sākumā, no interpretiem, kuri uzmirdz uz vienu sezonu, bet pēc tam pazūd. Un, ja tas izdodas, ir īpašs prieks – tā, piemēram, 5. martā uz Operas skatuves dzirdētie priekšnesumi, tostarp vijolnieces Paulas Šūmanes un pianistes Agneses Egliņas spēlētās Dariusa Mijo mūzikas lappuses, lika puspajokam uzdot jautājumu –

vai iespējams saņemt Lielo mūzikas balvu par uzstāšanos Lielajā mūzikas balvā

–, bet nupat izskanējušais pianista Daumanta Liepiņa solokoncerts vēstīja, ka 2016. gada žūrija patiešām izdarīja īsto izvēli. Un vēlēšanās izcelt jaunos mūziķus arī bija viens no motīviem, kādēļ par 2018. gada koncertu kļuva Latvijas simtgades jauniešu simfoniskā orķestra programma “Dzimuši Latvijā” – par koncerta solistēm un agrākajām laure
ātēm Kseniju Sidorovu, Vinetu Sareiku, Kristīni Opolais viss ir skaidrs, taču pati ideja un tās pirmais īstenojums saucams par principiāli svarīgu profesionālās mūzikas tālākajā turpinājumā. Pavisam vienkārši sakot – lai būtu, kas apmeklē koncertus, un lai būtu, kas spēlē jaundarbus.

Protams, sevišķi saistoša ir arī jaundarbu kategorija. Te regulāri parādās jautājums – interesanti, kas uzvarēs šoreiz: jaunības aizrautība vai pieredzējuša komponista viedums? Šoreiz svaru kausi nosvērās par labu otrajam variantam, un uz skatuves kāpa Georgs Pelēcis, tādējādi aicinot atcerēties, ka balvu savulaik guvuši arī Pēteris Vasks, Andrejs Selickis, Imants Kalniņš, Arturs Maskats, taču Lielās mūzikas balvas vēsture tikpat labi atspoguļo arī jaunu personību parādīšanos. Ērika Ešenvalda kormūzika, Andra Dzenīša “Fides. Spes. Caritas”, Gustava Fridrihsona “Chiaroscuro”, Mārtiņa Viļuma “Tvyjōraan” – un tā arī šie autori pakāpeniski nokļūst klasiķu rindās.

Noslēgumā – par kategoriju “Gada uzvedums”. Iepriekšminētajā 1995. gadā balvu ieguva Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” iestudējuma radošā grupa (diriģents Aleksandrs Viļumanis, režisors Alvis Hermanis un kostīmu māksliniece Večella Varslavāne).

Saistītie raksti

Acīmredzot tādēļ bez kādiem aplinkiem jāsaka – Latvijas Nacionālajai operai saņemt kaut vai nomināciju par gada uzvedumu lielākas cerības būs tad, ja operas vadība beidzot atkal saņemsies uz kādu latviešu autora darba iestudējumu. Protams, Alvja Hermaņa režijā. Lai gan manis pēc derēs arī Alfonso Kuarons vai Pāvels Pavlikovskis.

Tā nu šoreiz žūrija izšķīrās par Latvijas Radio kora un Sigvarda Kļavas radītā un iedvesmotā cikla “Latvijas gredzens” noslēdzošo daļu “Zemgales gredzens” – un, pēc manām domām, tādēļ, ka šī koncertizrāde, līdzīgi kā divi pārējie nominētie uzvedumi, reflektē par būtiskām eksistenciālām tēmām. Apcerot atsevišķa cilvēka un visas sabiedrības likteņus. Atskatoties uz pagātni un paredzot nākotni. Tieši tas man ir svarīgs gan muzikālajā teātrī, gan teātra mākslā vispār.

LA.lv