Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. februāris, 2016
Drukāt

Liāna Langa: Atskats uz saturu (10)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Kopš 1997. gada 20. janvāris ir Latvijas valsts noteikta barikāžu aizstāvju atceres diena.

Šogad, lasot publikācijas par barikāžu atceres pasākumiem, iekrita acīs, ka rakstos par tiem trūkst visbūtiskāko formulējumu, kas sabiedrībai, tostarp jaunajām audzēm, paskaidrotu, kāpēc 1991. gada janvārī Rīgā tika organizētas barikādes, proti, ka tas bija piecdesmit padomju okupācijas gados izsāpēts un nobriedis tautas gribas akts. Vairākums tīmeklī un presē publicēto rakstu it kā būtu uztapināti kādā matricā, kurā liegts lietot jēdzienus Komunistiskā partija un tās Centrālā komiteja, PSRS īstenotā vardarbīgā Latvijas okupācija, noziedzīgs, represīvs režīms, Latvija – PSRS Baltijas kara apgabals, VDK. Šos vārdus neatradu nevienā lielākajā Latvijas ziņu portālā vai laikrakstā (par patīkamo izņēmumu – vēlāk) un pat ne Latvijas Republikas Saeimas izplatītajā paziņojumā par izdoto grāmatu, kurā “apkopotas Latvijas toreizējā likumdevēja – Augstākās padomes (AP) – barikāžu laikā ārvalstu medijiem izplatītās preses relīzes”. Šajā paziņojumā minēta “PSRS agresijas apvaldīšana Baltijā 1991. gadā (…)”.

Tas viss, neraugoties uz Satversmes preambulā formulēto: “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.” Vai medijos lasāmais ir pašcenzūra zemapziņas līmenī kā padomjlaikos? Kāpēc tāda saudzējoša attieksme pret kompartiju – organizāciju, kuras vadībā notika gan masveida izsūtīšanas un deportācijas, gan Latvijas okupācija? Tā apliecina, ka Latvijā pēc politiskā režīma maiņas un neatkarības atgūšanas nav notikusi atkomunistiskošana un tā vēl arvien ir aktuāla, savukārt politikā darbojas tik daudz ekskomunistu, ka mediju vide radusi pieņemt šo faktu kā pašsaprotamu un komunicē saudzējošā režīmā. It kā LPSR pilsoņu kolaborācija ar padomju režīmu Latvijā nekad nebūtu notikusi, un pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā visi slaidi un ātri būtu iekļuvuši jaunā apziņas līmenī. Mēs nosodām nacismu, bet klusējam par tam līdzvērtīgi noziedzīgo komunisma režīmu. Tiesa – par šī režīma izvērtēšanu starptautiskā tribunālā, kaut simboliskā, arvien skaļāk runā kā par neizbēgamu agrāk vai vēlāk. Bijušo Varšavas pakta valstu sabiedrības minstinās, un procesi tiek ekskomunistu novilcināti, savukārt Rietumi (ar atsevišķiem izņēmumiem publisko intelektuāļu veidolā) nepauž pārlieku lielu interesi par tā nepieciešamību. Jaunāko laiku vēsturē ir iegājusies “uzvarētāju doktrīna” – PSRS uzvarēja nacismu, tādēļ uz tās noziegumiem vēl arvien tiek pievērtas acis. Šo netaisnības rutīnu pārvarēt nav viegls uzdevums, tikmēr noziegums atgriežas Krievijas īstenotās ārpolitikas veidolā. Baisi apzināties, ka komunistiskā režīma izvērtējums pasaulē jau ir nokavēts un mēs atgriežamies šausmu filmā, kurai grūti noticēt.

Vai pēc šāda veida barikāžu atceres notikumu atspoguļojuma jābrīnās par kādas jaunas sievietes žurnālā “IR” teikto: “Kad Latvijā taisījās ienākt padomju karaspēks, latvieši veidoja aizsardzības brigādes Doma laukumā…” Pieļauju, viņai varbūt pat nav zināms, ka padomju karaspēks pēc piecdesmit gadiem no Latvijas vēl nebija izvests. Tādēļ barikāžu atceres pasākumi jāizmanto ne vien dziedāšanai un atmiņām, bet arī mūsu valsts interesēs – nacionālās identitātes stiprināšanai un sociālās atmiņas uzturēšanai šiem mērķiem atbilstīgā publiskā komunikācijā, atgādinot mūsu jaunākās vēstures gaitu Otrā pasaules kara laikā un pēc tam. Mediju loma sabiedrības izglītošanā nav pārvērtējama.

Izņēmums bija Gunitas Nagles raksts “Janvāra ugunskuri”( “IR”, 14. – 20.1. 2016), kurā teikts, piemēram, ka “…PSRS vadība iesūtīja Baltijā dažādas bruņotas vienības un komunistu vadībā organizēja valdības nomaiņu neatkarību pasludinājušajās republikās.” Nudien, jā, – komunistu vadībā, ko izvairās pieminēt mūsu mediju vairākums.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Eksprezidents A.Bērziņš nevēlējās doties uz divvalodības referendumu, tikai sabiedrības spiediena rezultātā viņš bija spiests mainīt savu viedokli.
    Bet L.Langa Panorāmā iestājās par A.Bērziņa virzīšanu otrajam termiņam.
    Kādā vārdā lai to sauc?
    Rakstneicības fonda patrons? Tāpēc?

  2. Paldies par rakstu, Langas kundze! Trāpīts naglai uz galvas! Latviešu mankurtisms diemžēl neiet mazumā. Cerēju uz NA, bet tie tādi jēriņi izrādījušies, tur maz kultūras cilvēku. Bet ministres Melbārdes kundzi Jūsu rakstam taču vajadzētu sapurināt!

  3. Liānai Langa izcils raksts, kas atklāj lietas būtību. Varbūt latviešu gļēvums (Egils Levits lietoja teicienu gļēvlatvieši”) ir izskaidrojams ar kaut ko līdzīgu Stokholmas sindromam, ka latviešiem šķiet tik raksturīgs – nepacelt galvu, bet solidarizēties ar saviem apspiedējiem.
    Ir beidzamais laiks aptvert to, ka PSRS okupētajā Latvijā ieveda 700 000 kolonistus, kuri 1991.gada barikādēs principā nebija lojāli tai brīdī atdzimstošajai Latvijas valstij, un kuru lielas daļas lojalitāte mūsu valstij ir apšaubāma vēl joprojām (piemēram, tieši šodien Ušakovs ar savu SC svin okupantu armijas dienu, un latvieši par to tikai klusē – kur ir valdības nosodījums?).

  4. “Ja būtu sistēma, varētu arī plānot nepieciešamo. Piemēram, migrācija! Kādā veidā Latvijā nonāca tūkstošiem migrantu no Padomju Savienības? Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kam ir ciešs sakars ar mūsdienās notiekošo, bet par to nav neviena nopietna pētījuma.” V.Ščerbinskis (LA, 21.01.2016)
    ================================================================
    Nav, un nevajag tādu pētījumu par migrāciju – pietiek ar tiem skatiem, ko pašlaik var vērot TV ekrānos. Padomju sistēmā nekas tāds nenotika, kaut gan Latvijā laika posmā no 1945. līdz 1990.g. kādi 700 000 mierīgi iebrauca, teltīs negulēja un pa ielām darbu meklēdami neblandījās. Tagad kaut kādus 700 bēgļus nevarēs uzņemt…Te nu bija “brīvais tirgus”, “demokrātija”, “kapitālisms” un preambulas…viens čiks , koša izkārtne acu aizmālēšanai…

  5. Ja tā, kur tad Jūs pati šo laiku bijāt, Langas kundze? Tupējāt ēnā, kā īstens poltkomisārs novērojāt un gaidījāt šo mirkli, lai tiesātu sabiedrību, pie kuras pati nepiederat?

  6. “Līdz šim [1991-2015] politika tika virzīta veidā, kas bija izdevīgāks turīgajiem cilvēkiem, nevis 90% iedzīvotāju.” E.Levits (IR, 12.-18.marts, 2015)
    ================================================================
    Sarunu par komunistiem (nejaukt ar “kažokmetējiem”) apgrūtina komunistu (Kauliņš, KalpiņŠ, Kukels u.c) reāli paveiktais Latvijā latviešu tautas labā laika posmā 1945-1990:
    “….Bet runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli.” J.Stradiņš (Trūkst Trešo tēva dēlu un Antiņu. IR, 29.03.2013)

  7. Dzīva taisnība. Bet sarunu par komunistiem apgrūtina fakts, ka alternatīva latviešu priekšniekam pēdējās okupācijas laikā bija krievu priekšnieks. Man un lielākai daļai pirmais siets, meklējot darbu, bija latviešu priekšnieks. Bet latviešu priekšnieks gandrīz 100% tāds bija tāpēc, ka stājies kompartijā.
    Viņi bija dažādā mērā kolaborējušies, tāpat kā mēs visi. Karjeristiskākie, kuri, domājams, bija arī čekas drauģeļi, latviešu tautai kaitēja ļoti. Un bija tādi, kā, piemēram Lāčplēša kolhoza priekšsēdētājs Kauliņš, pie kāda sapņoja strādāt vai visi latvieši.

    Sarunu par komunistiem papildus apgrūtina jaunkolaboranti tā sauktajā 4.maija Latvijā – bezatbildīgi karjeristi, naudas vergi, velkamisti, liberkomjaunieši, kuri uzdīga “Latvijas ceļa” varas laikā, varu totāli pārņemot čekistiem. Vai viņi ir nekaitīgāki par komunistiem un komjauniešiem? Salīdzinot pēdējo saprāta spējas un tikumus ar dažiem izcilajiem “latkomunistiem” Atmodas sākumā, nāk vēmiens.

  8. Nepatīkami lasīt Liānas Langas rakstīto. Indīgi.

  9. Paldies, Liāna, par šo rakstu. Mani mulsina tas, ka tik maigi joprojām apiet komunisma noziegumu pret cilvēci, kā būtu kauns par to runāt. Kāds vienmēr atradīs iemeslu, lai noniecinātu nacionālo, grautu nācijas pašcieņu. Un tas nebūt nav saistīts tikai ar piecdesmit okupācijas gadiem, kas Atmodas laikā būtu nocirsti kā ar zobenu. Tā ir dzelžaina ideoloģijas iespiešana galvās, jo sistēma, par ko raksti, taču ir atvērta un spēcīgi ieplūst mediju vidē joprojām.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+