Atslēga uz dzimteni 0
Kamēr dzīves smilšpapīrs vēl nav nobružājis atmiņu par zelteni Zelmu kā leknu aramzemi latviešu jaunekļu arkliem ar Latgales ezeru zilajām acīm un Zemgales kviešu druvu brangumu gurnos, kamēr uz mēles tikai tēvijā dabūjamā rūgušpiena, rupjmaizes, Ķekavas žāvētās vistas un Tērvetes alus garša,
Ārlietu ministrijā tautiešiem svešatnē par to bez rimas atgādinās jauniecelts darbinieks – pavārdā “globālais latvietis”. Viņu izraudzīs konkursā, un būs jārāda, vai māk kā Skaņākalnā pakāpies Tālavas taurētājs saukt uz mājās pārnākšanu, vai piemīt tik stiprs sentiments kā Raimonda Paula cielaviņai un vālodzītei, vai ir raksturīga tā pati pacietība un apņēmība, kas Rīgas “Dinamo” skaitliskā vairākuma realizēšanas piecniekam.
Šis koordinators internetā kā Gaujā kaisīs dažus skaistus ziedus un metīs atslēgu uz dzimteni ikvienam, kurš, kāpjot lidmašīnā, kuģī vai vagonā, atvadījās ar – ardievu, Rīga! Viņš atradīs spokainākajās tālēs un pasaules galā aizklīdušos latviešus, lai tie likteņpūtīs aiznesti līdz Sahāras tuksneša oāzei, Dienvidamerikas kalnu grēdai, neapdzīvotai salai vai šopašubrīd ir dzīrušies šķērsot ekvatoru lielā ūdens klaidā.
Kā šņācoša tējkanna ņemdamies, globālais latvietis klabinās taustiņus, vienā laidā ar svaigākām ziņām no dzimtenes apciemodams bēgļu datorus, koklēdams dialogu ar diasporas institūcijām un indivīdiem.
Viņš dzirdīs letiņus kā no Laimas mātes spēka traukiem, jo svešzemē pat milti ir rūgti, un mūsu meičas pie barbariem nekad neturēs īstās mātes meitas Maijas godā – tik par Paijām. Latvijas Republika nīkst bez strādīgām, čaklām darbarokām, tautas dzīvais spēks iet zudībā, pamazām tiek izļodzīti latviskās ētikas staburagi un garīgie balsti. Mūsu valdība par to vairs negrib būt nopūtu valdība, un tāpēc ir atmaidzināta pret emigrējušiem gāju putniem – tos atkal apgredzenos, kals dzintarā, atgriešanās gadījumā ārpuskārtas uzņems “Vienotības” valdošajā vai Olšteina sešnieka partijā, paziņos par katru robu, kur maksā >500 latiem uz rokas vai aploksnē. Mājās pārnācēji nemaz nepazīs, cik smuki tagad reformēta mīļā Latvija, ko viņi atstāja noasiņojušu! Okupantu vairs nav, un neoliberāļi arī atsēdināti!
Koroče – globālajam latvietim jāsteidzas, lai nenovēlotos. Āre, kā nogurstot tērauds un iznēsājas zābaki, arī kvēle pēc Dzimtenes var izčākstēt, ja tu universā dzīvo kā no liesmām izrauta pagale. Mums būs svarīgs ikviens Latvijai piederīgais – viņu nepametīs, kaut taisni patlaban kļūmīgas klizmas dēļ cilvēks ievietots Northemptonas policijas dežūrdaļā. Kaut briedis aizdotu ātrākas kājas ciltskoku mājupceļam un tiem, kam tikko dīgst ūsas, kamēr viņi nav sākuši ķermeniski studēt cittautu daiļavas! Nu, un ja arī mūsu džudītes būtu noprecējis kāds pakistānis vai indiānis – globālais latvietis no tā neko vis neiztaisa un šaurās aklās kategorijās vairs nedomājam. Vediet tik lauleņus uz senču zemi – ieradināsim pie zirņiem ar speķi, iemācīsim latviešu valodu un novusu spēlēt. Sarkanādains latvietis – tas ir neparasti, bet labi un interesanti.
