Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. novembris, 2013
Drukāt

Vainas sajūta – emociju sablīvējums, kas traucē un palīdz

© manuart - Fotolia.com© manuart - Fotolia.com

Lūdzu, atvaino! – ikdienišķa, bieži lietota pieklājības frāze. Taču, padomājot dziļāk, nolasāms arī cits vēstījums: atsvabini, atbrīvo mani no vainas. Kas īsti ir vaina?

– Vaina, vainas sajūta, apvainojums: vienā gadījumā cilvēkam pārpratuma dēļ pārmet ko nenotikušu, citā šāds konstatējums vai paša izjūta ir patiesa. Vai šajās tik atšķirīgajās situācijas ir arī kas vienojošs? 


– Kā uztveram jebkuru apvainojumu – gan objektīvu, gan nepamatotu? Iesāpas sirds. Sirds ir tā, kas uztver sāpes. Bet, tā kā neesam raduši iet cauri sāpēm, iedarbinām pašattaisnotāju – sākam domās meklēt alibi. Kad ar to vien par maz, mēģinām sāpīgo smagumu pārlikt uz citiem, cerot, ka tā kļūs vieglāk, atceramies citas epizodes, kad piedzīvoti līdzīgi sāpinājumi. Emociju sablīvējums mēdz būt tik nepanesams, ka grūti noturams sevī. Un tad jau sāk griezties tas ritenis, kas velk atvarā. Vainas sajūta, vienalga, kādu apstākļu un nosacījumu izraisīta, ir viena no stiprākajām emocijām, kas izsūc enerģiju un bloķē vai kropļo visas pārējās. Turklāt niknākie kritizētāji un citu vainu meklētāji paši ir sāpīgi vainoti.

Visi piedzimstam bez reliģijas vai sociālā statusa rāmjiem, vien ar sirdsapziņu jeb sirds apziņu. Bērnam ir vienalga – rotaļāties ar zelta stienīšiem vai čiekuriem. Pāridarījumā viņš raudās, patiesai sirsnībai atbildēs. Trīs gadus vecs mazulis pieņem un ir gatavs būt saskarsmē ar visiem – veseliem un slimiem, šķībiem un staltiem, bagātiem un nabagiem. Taču paiet neilgs laiks, un sabiedrība iemāca dalīt pasauli labajos un sliktajos un tāpat vērtēt savu rīcību. To, kas ir labi vai slikti, kas piederas un kas ne, dzīves gaitā ierāda vide un līdzcilvēki, no sirds līmeņa paceļot galvā, prātā.

Taču šis kanāls ciešanās un sāpēs var arī aizsērēt. Citu uzspiesta izpratne par to, kas ir labi un kas slikti, diezgan skaidri izpaužas rindās no sacerējumiem, ko kādas skolas bērni rakstījuši kā vēstuli Dievam:

Par ko es tāda piedzimu – tik nesmuka? Dievs, dod, lai man rokas būtu tievākas.

Dieviņ, izdari tā, lai nākamajā reizē, kad atnākšu uz šīs zemes, es piedzimtu Francijā kā puisītis.

Dievs, dod, lai vecmāmiņai, onkulim Pēterim, onkulim Jurim un citiem maniem tētiem vairs nav jākaunas manis dēļ.

Bērna sirdī vainas nav. Tas, par ko viņi jūtas vainīgi, ir citu ielikts. Un meklējams galvā. Tāpēc nāk pašsodīšana: ar mani nedraudzējas, jo esmu slikta. Man nav vērts cerēt uz mīlestību, jo esmu tai nepiemērota. Viss, kas nomāc, šķiet saistīts ar to, ka esmu slikts vai slikta.

– Izvairīties no sabiedrības normu, tuvinieku un dažādu nejaušību uzspiesta dalījuma labi – slikti, pareizi – nepareizi taču nav iespējams. Kāds allaž tiek un tiks vainots par to, ka neatbilst izvirzītajiem standartiem vai nav piepildījis uz sevi liktās cerības. Ko darīt, lai vainas sajūta nekļūtu traumējoša? 


– Sākt ar ļoti vienkāršu soli: ja tiec vainots, vienalga, pamatoti vai pārpratuma dēļ, nemēģini attaisnoties, bet izlaid apvainojumu cauri sirdij un dziļā izelpā atbrīvojies no tā. Ja šķiet vieglāk, dari to ar skaņu – nopūtu, vaidu, elsām, pat kliedzienu, lai arī fiziski sajustu šo atlaišanu. Tas nenozīmē pārmetuma apstiprinājumu vai noliegumu, jo notikušais vai nenotikušais no tā nemainās, taču vainas sajūtai tādējādi tiek liegta iespēja sākt veidot pašārdošas prāta konstrukcijas.

To var salīdzināt ar attieksmi pret satraucošu ziņu, piemēram, televīzijā izskanējušu informāciju par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Dzirdētajā iestrēgstot – pieslēdzot tam prātu un savu līdzšinējo emocionālo pieredzi, cilvēks sevi aizvien vairāk uzkurbulē, negatīvajās emocijās zaudējot spēkus un, pilnīgi iespējams, kādam par mazu nodarījumu uzbraucot nepamatoti skarbi. Tāpēc labāk neko neformulēt vārdos un jēdzienos, neanalizēt, tikai izlaist cauri sirdij. Ar dziļu ieelpu ļaut sevī ieplūst līdzjūtībai un tad izelpot: jā, pasaulē arī tā notiek. Līdzpārdzīvot, bet neiestrēgt situācijā, kuru mainīt tikpat nav iespējams. Sirds ir fantastisks transformators, kas jebkuras ciešanas spēj pārvērst resursā. Kamēr tiek veikta lēnā izelpa, prāts nespēj pieslēgties vecajiem stereotipiem, jo, kad elpojam apzināti, esam tagadnē, kur pagātnes uzstādījumiem nav varas.

Tāpat notiek arī ar vainas sajūtu. Kad saprotam, ka emocijas ir kā vējš – atnāk un aiziet, bet uz mani attiecas tikai tas, kas paša ķermenī, ir daudz vieglāk apzināties: es esmu tas, ko pats paņemu un piedēvēju sev. To apzinoties, iespējams mainīt domu virzienu, šajā gadījumā – izslēgt pašattaisnotāju, lai tiktu izslēgta arī vaina. Kamēr prāts turpina attaisnošanos, vainu nevar ne izraudāt, ne citādi no tās atbrīvoties.

– Bet reizēm arī paša sirdsapziņa ko notikušu vērtē kā nejauku: varbūt kādam rupji uzkliegts, varbūt nācies sameloties. Tad taču vainas sajūta ir pamatota un jācenšas rast labāko risinājumu?

– Sirdsbalss vienmēr vislabāk pasaka, ko darīt, taču cauri vainas sajūtai tā nav sadzirdama. Kamēr neatlaiž un neatbrīvo vainu, dvēselē nevar ienākt ne prieks, ne brīvība, ne rīcībspēja, kas ļautu izrunāties no sirds, darīt no sirds, nevis rīkoties prāta konstrukciju ietvaros.

Prāts diktē, ka jābūt labam, jāatbilst pieņemtiem priekšstatiem par to, kas pareizs. Taču mēs ikviens esam dažādi un mainīgi, un ir tikai normāli, ka dažreiz esam labi, citreiz slikti.

Mokoties vainas sajūtā, neviens nevar būt ne brīvs, ne radošs. Ja tā ir pārāk liela, labāk nevis turēties pretī, bet ļauties. Pieņemt: jā, esmu vissliktākais. Ja maratonā piedalās tūkstošiem skrējēju, kāpēc pats pēdējais nevarētu būt es? Tomēr neviena sajūta nav mūžīga. Pienāk brīdis, kad tas, kas apzināts un nosaukts vārdā, kļūst citāds. Līdzīgi kā ar elpu: ja to paturēsim sevī, nosmaksim. Tāpēc jāļauj ieelpai aiziet kopā ar izelpu, un – lai seko nākamā.

Ja sevī nejūt pietiekami daudz spēka izdzīvot šo sastapšanos, ir vērts meklēt speciālista palīdzību, lai izkļūtu no vainas danča.

– Vai atbrīvoties no vainas sajūtas svarīgi arī tam, kurš tiešām vainīgs – varmākām, psiholoģiskiem manipulatoriem? 


– Prātā man māte, kura dusmu uzplūdā sita savu nepilnu gadu veco mazulīti un, nespējot ar to tikt galā, meklēja psihologa palīdzību. Mēs nepārspriedām, cik tas ir noziedzīgi – izgāzt dusmas pret neaizsargātu bērnu. Taču, kad saņēmu viņas rokas un savā sirdī bez vārdiem līdzpārdzīvoju viņas sirdij, kuru pašas piedzīvotā citu varmācība bija sasaldējusi un aizvērusi, redzēju, kā šī sieviete caur elsām vērās mīlestībai. Ja sirds sāpēs aizslēgta, to arī atslēgt iespējams tikai sāpēs. Kad asaras bija nožuvušas, man vairs nekas nebija jāstāsta, viņā ierunājās sirdsapziņa. Notika iekšējā pārvērtēšana un nožēla. Jo otra sirdi varam ieraudzīt tikai caur savu atvērto sirdi.

– Kāds no tā ieguvums, ja pat sakāmvārds atgādina: vilks tik un tā visu mūžu skatīsies uz mežu? 


– Atskārsme, ka tas ir ļoti svarīgi un iespējams – sajust sevi, būt kontaktā ar sevi. Apzināties savu kodolu. Kaut vai uzliekot roku uz tās vietas, kur sirds. Lēnām sajūtot to kā savu centru, kā mājas. Bez jebkādiem noteikumiem vai nosacījumiem, kas pareizi vai nepareizi, vai kādam jābūt. Nieks, ko saka citi vai kas rakstīts grāmatās. Viss, kas galvā, tiek izslēgts, un paliek tikai centrs – dvēsele un tas, kas piedzimšanas brīdī dots līdzi no Augstākā.

Kad tas noticis, vairs nav būtiski, esi tiesnesis vai apsūdzētais, vai citi tevi vērtē kā labu vai sliktu. Tu vienkārši esi – pats. Brīvs. Stiprs dzīvot un par sevi pastāvēt.

Tikai tad varam būt, kas patiesībā esam, ja esam jūtībā, kontaktā ar sevi. Kad sirds ir brīva atzīt, kur nācies kļūdīties, bet spējam to vērst par labu. Jo kļūdīties drīkstam – tikai tā attīstāmies, mācāmies. Ja vien atslēgas vārds ir – no sirds, nevis attaisnojoties, mēģinot kādam kaut ko pierādīt.

Lai izlīdzinātos, svarīgi atcerēties, ka vaina vienmēr ir pagātnē. Jā, tā bija, bet tas ir pagājis un vairs neko mainīt nevaru. Tiklīdz atveram sirdi: es nezinu, kas būs rīt, nespēju izmainīt, kas bija vakar, bet tagad esmu pa īstam šeit un tagad – iespējams piedzīvot patiesu mīlestību, prieku. Sirsnību augstā pakāpē. To, kā dēļ vērts dzīvot.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+