Kultūra
Latvijā

Vīrietim ir jābūt. Kaut vai kā bākai. Saruna ar rakstnieci Andru Manfeldi 16

Foto – Anda Krauze

Viņa sagaida mūs uz sliekšņa. Koša kā no Kustodijeva gleznām nākusi, skaista kā vasara pilnbriedā. Acis – it kā bērnībā bez mitas būtu debesīs skatījusies, tāpēc tagad tajās zilgmes dziļums un mazas meitenes ilgas. Un tad vēl smiekli – dzidri un skanīgi kā katedrāles zvans. ANDRA MANFELDE. Mūsu saruna par slieksni, āboliņa klēpi un bākām.

 

Ikviens portrets reizē ir arī kaut nedaudz pašportrets. Piesakot tavu jauno grāmatu, uzrakstīju: mājās pārnācu basa. Jo katra varoņa balsī ieskanas arī tavas intonācijas.

Mani mulsināja distance. Vai nepārkāpju? Vēl tagad nezinu. Devu dažiem lasīt, lai saprastu, vai nav pārāk personiski. Bija trīs virsrakstu varianti: sākumā “Okeāns Ilze”, tad “Mājās pārnācu basa”, tagad ir – “Mājās pārnāca basa”. Lai skaidrs, ka ne es pārnācu.

Man stāsta, min detaļas, ar kurām var uzzīmēt karti, radīt sajūtu. Viņa saka: viņš ieraudzīja savu nākamo sievu siena talkā. Viņa bija grūta. Bet es uzrakstu, ka tā grūtā sieviete ir kā slapjš āboliņa klēpis. Cilvēks pasaka sausi, bet viņš nedomā sausi. Man ir draugs, tēlnieks, viņš saka: jūt visi, bet pateikt spēj tikai mākslinieks.

Es kādreiz gribēju būt gleznotāja, man ir ļoti svarīgi redzēt bildi. Ja es redzu, tad varu tur ieiet un pēc tam to izstāstīt. Tā sākās “Zemnīcas bērni”. Es paņēmu mazu bildīti, kur mana mamma, ome un opis, skatījos ilgi, ilgi, un tad es biju tanī mājā iekšā. Tanī mājā un tanī laikā.

Rakstot “Mājās pārnāca basa”, sapratu, ka man patīk domāt caur valodu. Man bija divi intervējamie no Kazdangas, gluži kā opis un ome no “Zemnīcas bērniem”. Viņiem savs dialekts, man, to dzirdot, kļūst silti. Gribas rakstīt par laukiem, par sienu un āboliņu. Bērnībā to vien darīju, kā braucu uz laukiem, skraidīju pa pļavām, zinu, ko nozīmē gulēt sienā un skatīties zvaigznēs, dzert siltu pienu no govs spaiņa, atceros pagraba smaržu. Cilvēks kā gredzens – kad tuvojas otrai pusei, bērnības atmiņas kļūst ļoti svarīgas. Tā taču arī vesela galaktika, kas man piederējusi.

No otras puses – aizbraucu tur, skatos – maza būda, pa pusei sabrukusi, mazi kalniņi, maza lejiņa. Kur ir tā lielā bērnības pasaule, pilna noslēpumu?

Taču ir vēl kāds stāsts. Pavasaros es saucu: iešu vizbuļos! Tikai līdz lielajam akmenim, man piekodina. Gravā milzīgs akmens, pa pusei zemē iegrimis. Skrienu līdz tam, tad vēl mazu gabaliņu un atpakaļ. Un tad gāja laiks – tecēja, skrēja, lidoja vēja spārniem – un es nonācu Gotlandē. Tur es sāku katru dienu pierakstīt mazas ainiņas, visu, kas notiek, vēlāk iznāca grāmata “Ceļojums uz mēnesi: Visbija –Ventspils –Visbija”. Gotlandē ir Jaunavas klints, kaļķakmens ar fosilijām. Un tad es atbraucu mājās un uzzinu, ka mans lielais bērnības akmens saucas Rudzīšu dižakmens un ir vienīgais Latvijā ar kaļķakmens fosilijām. Tādi ir vēl tikai Gotlandē. Sveiki! Paiet vairāk nekā trīsdesmit gadu, un es satiekos ar savu akmeni. Tagad zinu, kā viņš šurp atceļojis. Tā necilā grava ar strautiņu ir te no ledāju kušanas laikiem. Igauņiem vēl esot kas līdzīgs. Pēkšņi bērnības akmens iznirst. Viens punktiņš. Bet tādu taču ir vēl un vēl.

 

Autors ir pavēlnieks. Viņš spēj laiku apturēt un tad atkal atbrīvot. Nobēdzināt katedrāli un tad uzburt tās brīnumainu atrašanos. Un mirklis ilgs, cik tu tam liksi. Un nekas nav melots. Nekas nav izdomāts.

Tur jau tā lieta, ka nav melots! Tāpēc tas uzrunā. Ko tad es savā katedrāles grāmatā uzrakstīju? Ka īstā katedrāle mums nav īsti vajadzīga. Teorētiski ir, taču tas vairāk ir pieraduma pēc. Mēs pie tik daudz kā pierodam! Pie mīlestības pierodam. Vīrs ir un nav. Bērns ir un nav. Tas, protams, sliktākajā gadījumā. Pie labām lietām pierod un uztver tās kā pašas par sevi saprotamas.

Un novērtē tikai tad, kad tās pazūd. Tava katedrāle neatrodas arī tad, kad jūra miglu ir apēdusi. Un tad ir jādodas to meklēt. Tā top “Kurš no mums lidos?”.

(Smejas.) Es tiešām to atminēju. Man šķiet, ka tas gandrīz tā arī ir, kā es uzrakstīju. Un nav jau pirmā reize. “Dzimtenīti” uzrakstīju, jo noklausījos sarunu. Es vispār mēdzu noklausīties. Un autobusos mēdzu lasīt citu cilvēku žurnālus, tie ir paši interesantākie. (Smejas.) Bērnam saka: ja tu slikti uzvedīsies, mamma nebrauks uz Ziemsvētkiem mājās. Bet ir tikai oktobris. Man drebuļi caur kauliem. Ko tas bērns šobrīd jūt? Vai – nezvanīsim, nevar tagad mammai zvanīt, viņai jāstrādā. Kas notiek ar bērnu? Kā bērns var mierināties? Viņš klusībā noraud skumjas asariņas un tad no rīta ceļas atkal priecīgs. Tā es izdomāju, nē, norakstīju no jēgas, ka ir Karaliene, kas manā izpratnē ir Dievmāte, viņai tāds milzīgs ērkšķu kronis, un viņa iet un salasa bērnu asariņas, lai viņi var nomierināties un aizmigt. Visā notikumu juceklī šis ir centrālais. Mums visiem vajag mierinājumu. Mēs visi pēc tā tiecamies. Raksta jau arī un lasa, jo grib mierinājumu.

Tieši par to gribēju jautāt. Prieks. Mierinājums. Iespēja būt. Ierakums, glābiņš, narkotika. Veids, kā iepazīt sevi. Mirstīgās rokas atriebība. Ko tev nozīmē rakstīšana?

Visam pamatā ir mīlestība. Ar to viss sākas. Bet beidzas ar darbu, reizēm ļoti smagu darbu. Tā jau ir profesijas lieta. Kaut gan arī darbs pamatojas mīlestībā. Man ir divi varianti, trešo kā maksimāliste neredzu: vai nu iet strādāt “Topā” par pārdevēju, vai rakstīt. Domāju, ka vairāk jēgas ir no tā, ka es rakstu. Jo “Topā” es nostrādāšu mēnesi, un man piemetīsies visādas kaites. Tā nav koķetēšana. Ir jau piedzīvoti tādi brīži.

Bet ir arī tā: tu aizsniedz savu dziļumu un tālāk nevari tikt. Tu pats jūti, ka nevar forsēt un sākt ražot. Un tad var gadīties, ka dzīve un Dievs tev sagādā pārsteigumu, ko tu varbūt nemaz negribi, bet saņem kā zāles, lai caur to aizsniegtu jaunu dziļumu. Es nezinu, cik dziļi katram mums jāiet. Un nevar jau iet bezgalīgi. Lai gan cilvēks ir Dieva līdzība un viņā ir bezgalība, jo mēs varam savienoties ar Dievu. Bet katram mums šajā dzīvē ir savs slieksnis. Citi gan saka – griesti.

Man labāk patīk slieksnis. Precīzāk.

(Smejas.) Cilvēks caur ciešanām aug. Un tad iznāk daudz domāt vai, pareizāk sakot, konstatēt. Man jau arī drīz būs četrdesmit pieci. Sievietei tas ir liels pārbaudījums. Katra sieviete ir meitenīte, skaista, maza meitene. Tas viss tevī ir iekšā. Bet tu paskaties spogulī, un tur kaut kas ir stipri mainījies. Uz ielas es reizēm skatos un domāju: re, tur visādas tantes iet. Bet tās taču arī ir meitenītes.

Tikai dažas to ir aizmirsušas. Man šķiet, vecums ir atkarīgs nevis no cipariem pasē, bet no tā, kā dzīvojam un ko elpojam. Aukstas acis, dusmu krunka un sakniebtas lūpas padara vecu arī divdesmitgadnieci.

Tā ir! Tikko sāk burkšķēt, tā ir tante. (Smejas.)

Pirms dažiem gadiem kāda sieviete man teica: četrdesmit pieci ir brīnišķīgs vecums, ja to sapratīsi uzreiz, nevis tad, kad tev būs piecdesmit pieci. Bet, par laiku un zīmēm runājot, – kas notika ar tēva pulksteni?

Es nezinu. Ieskrienu mājā pēc gājiena, pēc tā mega pasākuma, kas bija uzorganizēts sakarā ar katedrāles grāmatu, kur bija zirgs, ponijs, Klauns uz vienriteņa, Vienaldzības Medūza sērfoja kanālā, tiesa, vējš viņu aizpūta prom, bet, par laimi, tēlotājs neko nepukstēja, bija pat priecīgs. Un tad vēl Betona Cilvēks, kas atnāk pēdējā brīdi un bez grima, un Tukšrosības Kundze kokā. Visu ceļu skanēja franču šansons, ko pēdējā laikā esmu sākusi klausīties, tika laisti ziepju burbuļi, un no pašas skaistākās mājas – es iepriekš sarunāju, ka mums atvērs durvis, – iznāca Skumju Princese. Bija tik skaisti! Man neizdevās tikai viena lieta, kas man nekad neizdodas. Grūti ar to samierināties, bet neko darīt. Meklēju, kas nofilmēs un nofotografēs. Fotogrāfei pašai mazi bērni, viņa uz sākumu netika, bet filmētāja pateica, ka nemāk. Un izrādījās, ka patiešām nemāk. (Smejas.)

Tātad – nekā sastinguša, nekā notverta un ierāmēta. Viss – dzīvs katrā no tiem, kas bija tur un to piedzīvoja.

Jā, akmeņus no jūras nest nevajag, pa ceļam tie zaudē mirdzumu. Man tikai gribējās pēc tam visu mierīgi apskatīties, jo notikuma brīdī es tajā biju pārāk iekšā. Bet es redzēju, ka sejas ir priecīgas un aizrautīgas, tas bija galvenais. Viedtālruņu laikmetā iekustināt cilvēkus – tas nav viegli. Kad gājiena noslēgumā bērni ieraudzīja, ka tur stāv popkorna maiss, viņi manu nobeiguma runu neņēma vērā vispār. (Smejas.) Un tad es ieskrienu mājās, un tēva pulkstenis ding-dang-ding, un es nevaru to apstādināt. Pēdējo reizi bija zvanījis pirms septiņiem gadiem.

Kā sveiciens un zīme. Nevar taču tikai par traģisko.

Jā, bērnu grāmata bija kā atelpa pēc “Virsnieku sievām”. Es paņemu planšeti – tas man kā rokdarbi. Nemāku tamborēt vai šūt, bet varu zīmēt. Agrāk domāju, ka būšu gleznotāja. Iestājos Lietišķās mākslas koledžā pēc Krimuldas Krusta skolas, sākumā keramiķos, pēc tam tēlniekos. Ar Ingmaru Balodi, dzejnieci, abas vienā kursā, abas nesekmīgas tur bijām, vilkāmies pašā astē, domājām, ak, kad tās šausmas reiz beigsies, mūžīgie ģipša putekļi. (Smejas.) Tas bija baigais pieredzes stāsts. Bet vienu gan man tur iemācīja: ja dari, tad izdari līdz galam. Ja ir skate, jābūt darbam. Nekādu atrunu. Slims, badā – tam nav nozīmes. Man tiešām tas bija laiks, kad daudz darba, maz pārtikas, daudz klusuma un daudz grāmatu. Taču nevienu tas neinteresē, ir skate – jābūt darbam. Tas arī tagad mani mobilizē. Es varu izdarīt. Man ir draudzene Kristīne Ulberga, viņu mobilizē tas, ko ieguvusi sportojot. Viņa arī var. Vispār es brīnos, kā var ar mazu bērnu pabeigt grāmatu. Es jau arī ar maziem bērniem, tomēr man vajag kādas dienas bez viņiem, lai varu strādāt. Es neklausos sevī, īpaši, kad iet uz beigām. Nepatīk, grūti – vienkārši izdaru.

Disciplīna ir profesijas lieta. Nevis gaidīt, kad mūza tevi apciemos, bet darīt. Un tad jau arī viņa pēkšņi ņem un uzrodas.

Mani tā mūza mēdz apciemot pavisam neīstos brīžos. Es kaut ko daru, ienāk prātā dzejolis, sāku rakstīt, ieskrien Auguste: mammu! Es atbildu vienu teikumu, otru, tikmēr mūza jau prom. (Smejas.) Es agrāk brīnījos par Rutu Štelmaheri. Viņa sakrājot. Pilna māja, pie viņiem kā baptistu draudzē, kur vienmēr cilvēki kursē, bet viņa sakrāj sevī, aizbrauc uz Rakstnieku māju, sāk šķetināt, rakstīt dzejoļus. Man tagad līdzīgi ir ar prozu. Sakrāju. Reiz Kaspars Dimiters man atsūtīja vēstuli, ko kādreiz gribu nolasīt jauno autoru seminārā. Viņš raksta: tev taču nemaz nav intelekta. (Smejas.) Skarbi. Nu, ja nav, tad nav. Bet tur ir arī tādi vārdi: viss, kas vērtīgs, paliks, nepazudīs. Tāpēc nevajag satraukties. Man nav blociņa kā bija Regīnai Ezerai. Kādreiz kādus ķeburus uzvelku, tad nosviežu, pēc tam nevaru atrast. Protams, kad bija vēsturiskais romāns, faktus vajadzēja pierakstīt. Tas gan daudz neglāba, tāpat sarakstīju šo to aplam.

Bet rakstīšana tiešām ir talants plus darbs un Dieva svētība. Man katrs sākums ir grūts, kamēr ierakstos. Tad vienu brīdi tu lido. Un tad, kad līkne jau tiecas uz leju, – ārprāts, tas nekur neder, jāmet ārā! (Smejas.) Bet patiesība ir kaut kur pa vidu – starp ģeniālo un nekur nederīgo. Un tad man ieslēdzas praktiskais prāts. Ir līgums, termiņš. Es neizvirzu sev nez kādas prasības. Ja tā darītu, viss būtu jābāž atvilktnē. Labi, ka tāds laiks, kad vari rakstīt un publicēt, un no tā dzīvot. Jo ir arī citādi laiki bijuši.

Dzejniekam, man šķiet, visbriesmīgāk ir, kad viņu nepublicē. Kā Ojāram, kad lika uz četriem gadiem aizturēt “Elpu”.

Man arī ir nācies elpu aizturēt. Piedzima otrs bērns, vīrs aizgāja, divus gadus nerakstīju neko. Es pat neko nelasīju. Nopērku “Latvju tekstus”, bija tolaik tādi, bet nespēju lasīt. Nezināju, kas notiek, kurš dabūjis Literatūras gada balvu. Biju ārpus procesa. Baznīca, bērni, virtuve. Kirche, Küche, Kinder. Bet citam varbūt kāda slimība tiek dota vai pienākums pret vecākiem, kas kopjami. Tu nevari visu laiku ražot. Un vēl man svarīgi šķiet: tev pieder tas, ko tu atdod. Citreiz tīri fiziski – laiks, mīļums.

Toties pēc diviem klusuma gadiem cik ir uzrakstīts!

Pulka! Drīz mani palūgs nokāpt no skatuves. (Smejas.) Doma par katedrāli atnāca tajos klusuma gados. Tikai tad nebija laika rakstīt. Arī “Mājās pārnācu basa” bija sen izdomāta, vēl pirms “Virsnieku sievām”. Bet “Virsnieku sievas” vajadzēja ātri. Mazajai nepilni divi gadi, mamma paņēma, un man bija divas nedēļas, lai es uzrakstītu romānu. Briesmīga sajūta. (Smejas.)

Bet taču uzrakstīji!

Ne gluži pa divām nedēļām. Pēc tam bija vēl desmit dienas un tad vēl nedēļa. Un pirms tām pirmajām divām nedēļām man jau bija četrpadsmit lappuses. Tomēr tas bija neapskaužami. Visa tā lielā masa bija jāizvelk divās nedēļās, tagad, tūlīt. Jāieiet tajā pasaulē.

Prozā, man šķiet, var būt viss, arī dzeja. Bet dzejā – tikai dzeja. Dzejā par svinīgi vārdi elpo viegli un spēj lidot kā tilti vai pieneņpūkas.

Dzejā citreiz proza arī ir. Man tie dzejoļi reizēm kļūst ļoti gari. Proza man vairāk saistās ar tēlniecību, var apiet apkārt, no visām pusēm apskatīt, ieiet tēlā. Un tad vēl dzejas lasītāju loks ir šaurs, caur prozu varu uzrunāt vairāk cilvēku. Un arī morāli pateikt. Ojārs Vācietis spēja to arī dzejā. Bet varbūt mākslā morālei nav jābūt.

Kam ir jābūt mākslā?

Tēlam. Pasaulei. Pārdzīvojumam. Un vēl es nevaru pliku valodu, tas man ir svarīgi. Sākumā grūti klājās, strādāju pie katra teikuma. Man svarīgs ritms, par to varu cīkstēties. Grozu, grozu to teikumu, kamēr skan. Bet, ja ilgāk neesi rakstījis, teikumi ķeras. Nākamajā dienā pārlasi, oi, kas tas tāds!

Dzejniece un maksātnespēja. Kas tas tāds? Un kā tas ir?

Tagad katrs proletārietis var paņemt ātros kredītus. Man diemžēl klāt nāca vēl cita cilvēka studiju kredīts, neesmu viena iekritusi, bet negribu vārdā saukt. Ceru, ka tikšu ārā. Dzīvē tā ir: ja sāk brukt, tad viss vienlaikus. Man bija četrdesmit viens gads, rudens, Karosta. Vīrs ārzemēs. Ar draudzeni. Vienam bērnam trīs mēneši, otram seši gadi. Tiesa ar Milleru par Cukuru. Es pasaku, ka samaksāšu elektrības rēķinu, sajaucu datumus un nesamaksāju, man atslēdz elektrību. Tas bija tāds rudens, nu, tāāāds… Man jāiet uz tiesu, saprotu, ka nevaru aiziet. Saprotu, ka nevaru samaksāt. Uzaug procenti, bet es nevaru.

Bet gan jau ar Dieva palīdzību tiksim galā. Kad baznīcā uzzināja, ka man grūti klājas, tantes sāka man reāli bāzt naudu somā. Pārnāku mājās, izberu, tur simt eiro. Tas bija baigais laiks. Izdzīvoju.

Kas dod spēku nekrist izmisumā?

Dievs un pieredze. Man jau viss kas ir dzīvē bijis. Un droši vien būs vēl. Es tāpēc eju peldēties jūrā. Ziemā gan ne, janvārī tikai vienu reizi biju. Auksts. Man nepatīk, ka ledus.

Vistrakākais ir sagriezties uz vižņiem.

Jā, tas man ļoti nepatīk. Līdz ledum varu iet peldēties arī vētrā. Citreiz domāju: pravietis Jona varbūt arī negribēja, tomēr darīja. Bet, kad izej tam cauri, nav tik traki.

Izmisums pat nav tik briesmīgs kā lēnais, grūtais, nemainīgais, bezcerīgais. Tas ir pats nejaukākais. Bet cilvēks jau kā tāds cīkstonis – ja bokseris dabū nokautu, atjēdzas, pieceļas un netaisa no tā traģēdiju. Drīzāk man gribētos tā, lai es būtu veca, bet paliktu jauna. Tagad es runāju meitas Augustes stilā. Iesāku rakstīt romānu par sešpadsmitgadīgiem, gribu iebāzt tur visu, ko “Adatā” neuzrakstīju, to jaunības sajūtu. Bet ar savu tagadnes prātu un ķermeni būt jaunam ir ļoti grūti. Entropija un kas tur vēl. Bet negribas to sajūtu pazaudēt. Kad esi jauns, viss nolikts uz maksimālo. Vakarā čivina lakstīgalas, nevari aizmigt. Man šķiet, tad cilvēks ir tuvāks patiesībai, nevis kad īgns un ņerkstošs. Kaut gan ir jau arī jauni nīgruļi. Tomēr gadi iet, ķermenis mainās, un tev tas ir jāpieņem, kaut gan šķiet, ka šis ķermenis – tā vairs neesmu es.

Bet vai tad ķermenis esi tu?

Kad man bija padsmit gadu, skaidri izjutu, ka ķermenis – tā neesmu es. Tagad šķiet, kaut kāda līdzība droši vien ir. (Smejas.)

 

Tu gribēji būt māksliniece. Kā krāsas pārvērtās burtos?

Es ļoti ietiepīgi gribēju būt gleznotāja. No sešiem gadiņiem mākslas skola, līdz pat tiem trakajiem gadiem. Tad “lietišķajos” septiņi gadi. Un tad vienā brīdi sapratu, tā joka pēc: o, man dzīvē viss kas ir bijis, ja mani ieliktu cietumā, es varētu sēdēt un rakstīt grāmatu. Un tad notika tā, ka es strādāju celtniecībā, piepelnījos. Piekrāsoju ķieģeļus, fēnoju durvis, saucās smalki – restaurācija, bet patiesībā tas bija ļoti vienkārši. Un tad viss sagāzās. Man bija vairāk nekā trīsdesmit gadu, nevarēju atrast draugu, darbs smags, tad vēl man nozaga fēnu, manu darba rīku, kuņģa čūla parādījās. Un nemitīgs naudas trūkums. Un tad es domāju: kāpēc es te dzīvoju? Ko es te vispār daru? A, pareizi! Man taču ir informācija, kādas citiem nav. Adata. Bet vai kādu interesēs manas dzīves fakti? Tātad jāuzraksta tā, lai lasītājs ieietu tajā pasaulē. Jo es jau atceros visas tās sajūtas. Tajā laikā es rakstīju dzeju, var teikt, biju dzejniece. Tad nu kāvos ar katru teikumu. Beigās uzrakstīju visu savu briesmīgo elles pieredzi. Izdrukāju – četrpadsmit A4 lapas. Visi mani četri gadi četrpadsmit lappusēs. Grāmata nesanāk. Ko darīt? Tad Līga Dimitere pajautāja: bet kas tālāk bija? Kā tu tālāk dzīvoji? Un es atcerējos Krimuldas laiku. Portretus sāku rakstīt, notikumu vai cilvēku portretus. Vienu brīdi man bija divi manuskripti – dzeja un “Adata”. Gribēju sākumā dzejoļu krājumu, bet Kultūrkapitāls neiedeva naudu. Tā es sāku ar “Adatu”. Un tad – es negribu būt narkomāne, kas raksta dzeju. Tomēr pielipa uz laiku. Tagad vairs ne, nu jau vienpadsmit grāmatas, cik var ņemties.

Man patīk domāt un rakstīt. Vakar aizgāju uz “Topu”, tur ienāk, nebīšos šā vārda, nēģeris. (Smejas.) Dramaturģija. Karostas veikals, pārsvarā krievi un nabagi, kādi nu mēs te esam. Cenšas neskatīties, bet skatās. Izeju ārā, tur divi veči sarkanām sejām bļaustās par bremzēm un vēl nez ko, pēkšņi iznāk tas afroamerikānis, tie šokā, bilde nomainās, skaņa pazūd. Bet kā viņam? Rīgā vēl nekas, bet Karostā? Un vēl te man ir viens musulmanis, arī Karostā. Tik interesanti. Ko viņš domā un jūt? Reizēm zvejniekus aizeju pavēroju. Slinkums rakstīt. Tāpēc man ir blogs www.andramanfelde.lv – kas grib, var nākt palasīt. Rakstu – kā citi gammas spēlē. Zinu, teikumi klamzīgi, bet nelaboju, vienkārši pierakstu.

Ojārs Vācietis par Māras ezera piekrasti teica: te ir viss, kas vajadzīgs putniem – upīte, ezers, koki un krūmi. Es piebildu: putniem un dzejniekiem. Bet kā ir ar Karostu? Bīstama, izmisīga, noslēpumaina – ar ko tā piesaista tevi? Kas tev te vajadzīgs, ka atkal te esi atgriezusies?

Jā, izmetu loku pa Latviju un atkal atgriežos. (Smejas.) Ojārs Vācietis man ir mīļākais dzejnieks. Mans slepenais draugs. Kad dabūju Vācieša prēmiju, šķita, viņš pamāj: čau, Andra! Reiz gāju pāri aizsalušam Māras dīķim. Agrāk teicu “dīķis”, jo Kuldīgā ir Māras dīķis. Man ļoti patika dzīvot Āgenskalnā. Tur arī bija viss, kas dzejniekam vajadzīgs. Bet Karosta ir īpaša vieta. Tuvu dabai, bet ne tā kā laukos. Laukos es nevarētu, vajadzētu mašīnu, jo bērni, pekeles. Bet te – katedrāle, veikals, bērnudārzs, skola. No rīta ejam uz bērnudārzu, pa ceļam pamājam sveicienu katedrālei: Dievs, svētī Annu un visus radiniekus. Anna ir mana vecākā meita. Anna bija arī mana vecmāmiņa, Auguste – vecvecmāmiņa.

Tavu meitu vārdi viņām par godu?

Savā ziņā jā, bet ne gluži. Es sākumā izdomāju vārdus, tad atnāca bērni.

Vēl kādu vārdu esi jau izdomājusi?

Visi jau nesanāks. (Smejas.) Un tad vēl te ir jūra. Jau teicu – kad ir ledus, tad nepeldos, bet tā – katru dienu. Tad atnāku mājās, padzeru kafiju un uzrakstu kaut ko blogā. Man ļoti patīk Karosta, ļoti. Bet neesmu piesieta. Man reizēm ir sajūta, ka šeit nebūs līdz kapa malai paliekama vieta. Kaut gan zinu, ka bērniem katra pārcelšanās ir traumatiska.

Citi cilvēki vienā vietā piedzimst, uzaug un aiziet. Man tā nav bijis, es kā tāda vēja slota. Tagad arī – esmu izdomājusi to bērnu grāmatu sēriju. Sižets par Ventspili jau ir. Pēkšņi ir arī par Kuldīgu. Kuldīga to vēl nezina. (Smejas.) Kuldīgā man ir sajūta, ka vienu dienu notiks tā, ka visa pilsēta būs dekorācijas un aizmugurē stāvēs stutes. Atrodiet mūsu pilsētu! Tad viņi ies meklēt, kurš to atslēdziņu iemetis lidojošai zivij ūdenskritumā. Vēl man par Dubultiem gribas uzrakstīt. Dubulti no putna lidojuma – šaura zemes strēlīte starp jūru un upi, bet pa vidu Rakstnieku māja. Tur es labprāt rakstu, arī bērniem tur patīk. Katra grāmata slepeni vai atklāti būs piesaistīta kādai vietai. Tagad tikai man pašai jānonāk kādā telpā, lai raisās asociācijas. Tad var šķetināt, iet tālāk.

Karostas grāmatā bērni meklē katedrāli. Un vienlaikus arī tēvus, miglā pazudušos. Vīrieši. Kāda viņiem ir nozīme tavā dzīves telpā?

Manuprāt, pati lielākā jauda un dāvana ir mīlestība. Grieķim tās ir piecas, mums viss vienā putrā. Vīrieša un sievietes mīlestība ir ārkārtīgi svarīga. Bet 21. gadsimtā pēc visiem kariem un padomju laikiem – te nu mēs esam – gudrās, stiprās, visu varošās un vientuļās. Ļoti to negribas. Bet diemžēl tas tā ir. Vīriešu deficīts. Grūti ir mīlēt bez objekta. Vai tad, ja objekts ir tālu. Nav skumjāka skata par to, ka paaudžu paaudzēs mājās ir tikai sievietes – vecmāmiņa, māte, meita, mazmeita – četrās paaudzēs. Vīrieši – vai nu karā krituši, vai nodzērušies, vai pazuduši. Bet vīrietim ir jābūt. Kaut vai kā bākai. Tālumā. Man diemžēl tāds periods – Augustes tētis ir lielā tālumā. Mans vīrs, ar ko vēl neesmu izšķīrusies. Tas ir šo laiku traģisms. Tāpēc rakstīju “Mājās pārnāca basa” – tur vīrs skrietin skrēja, lai varētu būt kopā ar ģimeni lopu vagonā. Bet te skrietin skrien uz citu pusi. It kā jau tādēļ, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un arī ģimene lai tā varētu. Bet tu iepinies tajā visā un tad aizej uz templi, ko sauc par lielveikalu, un tev ir saistības, līzings, līdz pats cilvēks pazūd, pazūd viss. Bet laiks iet.

Man dzimtā vectētiņš ir vienīgā figūra. Tēvs ar mammu nav dzīvojis kopā. Mājās nekad nav bijis vīrieša. Skatos uz vīrieti kā uz meža zvēru. Ļoti gribas pārraut to apburto loku, lai meitenēm nav kā man. Cik ļoti es sevi noniecināju, jutos visiem parādā. Tāpēc, ka man ģimenē nebija vīrieša. Meitene nedrīkst augt bez tēva. Nedrīkst. Izbaudīju to uz savas ādas. Jo tad tu akli pieķeries, ej uz atkarīgām attiecībām. Tagad man baznīca māca: ej pie Svētā Vakarēdiena, lai tev ir taisna mugura! Ja Dievs tik ļoti pasauli mīl, ka nāk pie manis, kā es pati sevi varu nemīlēt un necienīt?

Jā, šis man ir sāpīgs jautājums. Visu ko es varu, bet vīru sev dabūt es nevaru. Man diemžēl nav stāsta ar laimīgām beigām.

Kaut gan – beigas vēl nav pienākušas. Pagaidām ar daudzpunktēm sarunājamies.

 

Galerijas nosaukums

 

Bibliogrāfija:

Saistītie raksti

“Adata” (romāns). Rīga: AGB, 2005.
“Tranšejas dievi rok” (dzeja). Rīga: AGB, 2005.
“Betona svētnīcas” (dzeja). Rīga: “Neputns “, 2008.
“Sirds pasaka” (pasakas). Rīga: autorizdevums, 2009.
“Zemnīcas bērni” (proza). Rīga: autorizdevums, 2010.
“Ceļojums uz mēnesi: Visbija – Ventspils – Visbija” (dokumentālā proza, dzeja). Rīga: “Literatūras kombains”, 2011.
“Dzimtenīte” (romāns). Rīga: Literatūras kombains, 2012.
“Ziemeļu tirgus” (dzeja). Rīga: Literatūras kombains, 2013.
“Virsnieku sievas” (vēsturisks romāns). Rīga: Dienas grāmata, 2017.
“Kurš no mums lidos?” (lieliem un maziem bērniem). Rīga: Dienas grāmata, 2017.
“Mājās pārnāca basa” (stāsti). Rīga: Latvijas Mediji, 2018.

Saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas balvu, Egona Līva piemiņas balvu, Ventspils un Ventspils Rakstnieku mājas balvu “Sudraba tintnīca”, Indriķa Zeberiņa prēmiju, Autortiesību bezgalības balvu par dziesmu “Ja tu man esi” no rokoperas “Adata” un par grāmatu “Zemnīcas bērni”, kā arī Latviešu Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?”, kam pati ir arī ilustratore.

LA.lv