Mobilā versija
+10.3°C
Gundars, Kurts, Knuts
Otrdiena, 26. septembris, 2017
4. decembris, 2016
Drukāt

Nav vēlēšanās, lai Turcija tiešām iestātos ES

Foto - TASS/LETAFoto - TASS/LETA

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs (no kriesās) un Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušolu vakar preses konferencē Krievijas-Turcijas kopīgajā stratēģiskās plānošanas sanāksmes laikā.

Ja eiropieši izturētos pret Turciju objektīvi, tā jau būtu uzņemta Eiropas Savienībā – aptuveni ar šādi formulētu vēstījumu nāca klajā Turcijas ES lietu ministrs Omers Seliks Briselē pirms tikšanās (30. novembrī) ar Eiropas Komisijas amatpersonām. Ministrs arī pārmeta solidaritātes trūkumu pēc Turcijā notikušā puča mēģinājuma, un Eiropas Parlamenta nesenā rezolūcija ar prasību iesaldēt iestāšanās sarunas, viņaprāt, ir “visnetaisnīgākā rezolūcija vēsturē”.

Bet vismaz pagaidām paliek spēkā 2005. gada oktobrī Luksemburgā apstiprinātā sarunu pro­gramma. Tajā ir arī noteikts, ka “nopietnu un ilgstošu” pamattiesību pārkāpumu gadījumā Eiropas Komisija “pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, ko izteikusi trešdaļa dalībvalstu, ieteiks apturēt sarunas un ierosinās nosacījumus to atsākšanai”. Dokumentā formāli nav paredzēta kandidātvalsts statusa atņemšana. Tam vajadzīgs visu ES dalībvalstu lēmums, bet tās, izņemot Austriju, nav izrādījušas ieinteresētību saraut sarunu procesu. Vienlaikus nav arī vispārējas vēlēšanās, lai Turcija tiešām Eiropas Savienībā iestātos.

Jūlija vidū novērsto apvērsumu Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans izmanto par ieganstu jebkādas opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības neapmierinātības izpausmju apspiešanai. Rietumvalstu vadītāji uz to ir reaģējuši visai saudzīgi. Ankaras izredzes pievienoties ES tiks pilnībā noraktas vien tad, ja Turcijas parlaments pieņems likumu par nāves soda atjaunošanu un prezidents, kā solījis, likumu parakstīs.

Iespējamā alternatīva Eiropas Savienībai, sacīja Erdogans, varētu būt Turcijas iesaiste Šanhajas Sadarbības organizācijā (Krievija, Ķīna un Centrālāzijas valstis), taču viņš nav izklāstījis, vai tas, piemēram, ir savienojams ar dalību NATO. Vēlāk premjers Binali Jildirims mīkstināja valsts galvas izteikumus šīs alternatīvas sakarā. Eiropiešus tomēr visvairāk nodarbina pērn martā noslēgtā vienošanās, kuras ietvaros Ankara uzņēmās noteiktas saistības Eiropu pārplūdinošo migrācijas straumju ierobežošanā apmaiņā pret finansiālo palīdzību un bezvīzu režīmu ar ES, kas arī ir Ankaras šā brīža īstais jeb, ja tā drīkst sacīt, praktiski sasniedzamais mērķis. Erdogans piedraudēja, ka Turcija, kura “baro 3 – 3,5 miljonus bēgļu”, varētu nelikt šķēršļus viņu ceļā uz Eiropu.

Strīda ēnā gandrīz nepamanīts palicis tas, ka jau pieminētā Eiroparlamenta rezolūcija, starp citu, “pauž bažas par paziņojumiem, kas apstrīd Lozannas līgumu, ar kuru noteiktas mūsdienu Turcijas robežas un kurš palīdzējis jau gandrīz gadsimtu reģionā nodrošināt mieru un stabilitāti”. Tekstā piesauktais 1923. gadā parakstītais Lozannas līgums noteica arī Turcijas kaimiņos esošo Eiropas valstu teritorijas, kas agrāk bija iekļautas Osmaņu impērijā. Savukārt impērijas mantojums un tradīcijas ir valdošās islāmiskās Taisnīguma un attīstības partijas jājamzirdziņš. Turklāt no­stalģija pēdējā laikā sākusi izpausties arī valsts atbildīgu personu politiski ietonētās runās. Sevišķi Erdogana sapņainajos prātojumos, ka turku apziņā pastāv ne tikai valsts robežas, bet arī sava veida “sirds novilktās robežas”. Tās, kā viegli var uzminēt, aptver milzīgus plašumus no tuvējām Grieķijas salām Egejas jūrā līdz Ukrainai, no Gruzijas līdz Ziemeļāfrikai, un tāpat, viņa vārdiem, “daļa no mūsu dvēseles” atrodas Sīrijā un Irākā.

Šķietami liriski pasniegtā tēma bija radījusi satraukumu, īpaši Atēnās un Sofijā, kas acīmredzot izskaidro EP “bažas”. Interesanti – Turcijā apcerētajām “sirds novilktajām robežām” ir sava līdzība ar Putina it kā joka pēc izmestajai frāzei, ka Krievijas robežas nebeidzas nekur. (Abas radniecīgās no senlaikiem aizgūtās pieejas varētu sadurties, piemēram, Krimas pussalā. Sīrijā faktiski saduras jau tagad.) Šiem diezgan kuriozajiem stāstiem piemīt krietna deva nopietnības, jo tie ataino attiecīgo valstu ideoloģiskās nostādnes un liek nodoties pārdomām arī par pašas Eiropas austrumu un dienvidu robežām. Respektīvi, par nepieciešamību tās sargāt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+