Foto – LETA

Uldis Šmits: Ukrainas vēlēšanu rezultāti nemaina Maskavas stratēģiskos mērķus 7

Valsts elites attīrīšanās ir Ukrainas iekšpolitikas galvenais jautājums. Tas atspoguļojās ne vien Petro Porošenko nesen parakstītajā t. s. lustrācijas likumā, bet krietni agrāk, piemēram, kad studenti jau šā gada sākumā prasīja atkāpties tiem augstskolu vadītājiem, kuri bija vērsušies pret Eiromaidana kustības dalībniekiem. Korupcijas saēstas valsts iztīrīšana, kā to apzīmēja Ukrainas prezidents, ir smags process un vēl jo sarežģītāks nepieteikta kara apstākļos, turklāt pats Porošenko, kas nāk no bagātāko ukraiņu pirmā desmitnieka un bijis ministrs vecajās valdībās, protams, nav nekāds Vāclavs Havels. Prasību izmēzt agrākās varas Augeja staļļus spītīgi uztur “apakšas” jeb, citiem vārdiem, vienkāršie pilsoņi, kuri šo savu gribu apliecināja arī parlamenta – Augstākās Radas vēlēšanās.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Balsu vairākumu ieguva partijas, kuras uzskata par izšķiroši svarīgu Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai – Porošenko bloks un citi politiskie spēki, tai skaitā premjera Arsenija Jaceņuka vadītā Tautas fronte. (Ko prese nereti dēvē par “nacionālistisku”, lai gan Rietumeiropā valsts teritoriālās nedalāmības principu un valsts valodas pozīcijas mēdz aizstāvēt pat komunisti.) Taču vēlēšanu rezultāti nemaina Maskavas stratēģiskos mērķus, kuru sasniegšana – atkarībā no apstākļiem – var izpausties kā Ukrainas pakļaušana vai iznīcināšana. Taktiskos paņēmienus noteiks situācija, un vienu no varbūtējiem izmantojamiem līdzekļiem daži apskatnieki ir iedēvējuši par “Holodomoru” (pēc analoģijas ar Golodomoru). Katrā ziņā tur tiks un jau tiek radītas ekonomiskas problēmas, lai izraisītu politiskas. Iespējams, kombinācijā ar amatpersonu uzpirkšanu un pārējām specoperācijām, kas novērstu Ukrainas bēgšanas mēģinājumu uz Rietumiem.

Taču dažādi pareģojumi skar teju visas valstis, kas Eiropā robežojas ar Krieviju, un tie ir sākuši piepildīties, ko pierāda Zviedrijas un pa brīdim Somijas tiranizēšana, nerunājot par Baltijas valstu gaisa telpas pastāvīgajiem pārkāpumiem. Tulkojums šīm darbībām varētu būt – tuvējā aizrobežā Maskava dara, kā grib, un, ja kas, arī Skandināvija atrodas tepat pa rokai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Savā ziņā pat taisnība – visiem Eiropā un pirmām kārtām Baltijas valstīm būtu mierīgāk, ja Kijevā pie varas sēdētu Maskavai pārdevies politiķis. Tas šķietami būtu arī ekonomiski izdevīgāk. Varbūt tāpēc Latvijā dažs labs iztēlo Krimas aneksiju un citu teritoriju atņemšanu Ukrainai par gluži normālu Maskavas rīcību, pie kuras vainojami paši ukraiņi, jo nevajadzēja patriekt Janukoviču, bet aiz visa tā stāv amerikāņu imperiālisti, kuri ieved savus tankus arī Latvijā, sēdami nedrošību mūszemes ārēs, kad Latvijai pienāktos būt neitrālai. Šie apgalvojumi diez vai izietu cauri, ja tos stāstītu uz varu pretendējoši politiķi Igaunijā, Lietuvā vai Polijā, bet pirms Saeimas vēlēšanām vismaz pāris partiju izraudzīti premjera kandidāti kā aksiomu klāstīja, ka Ukraina (Lemberga vārdiem) “ir neapšaubāmā Krievijas ģeopolitisko interešu sfērā” un tur tai nolemtībā jāpaliek. Šajā 19. gadsimta stilā zīmēto ģeopolitisko prātojumu ainā nav lāgā samanāmas robežas starp agresoru un upuri, starp meliem un patiesību. Lai gan Ukrainas traģēdija drīzāk atgādina notikumus 20. gadsimta 30. gadu nogalē, kad iezīmējās arī toreiz neitrālo Baltijas valstu liktenis. Ir pamats vaicāt, kāpēc, teiksim, izcilais krievu vēsturnieks Andrejs Zubovs šo līdzību saskata, bet vairāki Latvijas politiķi un t. s. viedokļa līderi neredz vai izliekas nemanām. Atklāta atbilde, jāpieļauj, būtu mums ļoti nepatīkama, taču noderīga.