Atvasarā – Pļaujas svētki 0
Aizvadītās nedēļas nogalē Viktora Ķirpa Ates muzejā jau trīsdesmito reizi tika svinēti Pļaujas svētki, uz kuriem pulcējās vairāki tūkstoši apmeklētāju. Apkārtnes pļavas un ceļmalas krietnu laiku pirms pasākuma atklāšanas pildījās automašīnām, kas šurp bija atvedušas ļaudis veselām ģimenēm, lai parādītu bērniem, kā senos laikos kūla labību, mala graudus, kulstīja linus un darīja citus saimniecībā noderīgus darbus, kas moderno tehnoloģiju laikmetā nu piemirsti.
Mazpulcēnu darbiņi
Svētkos piedalījās arī Ilzenes mazpulcēni, kuri gāja talkā pie kulšanas un citiem mazajiem saimniecības darbiņiem. “Mūsu mazpulkā ir bērni no 1. līdz 9. klasei. Tas pastāv jau sesto gadu, un ikreiz esam bijuši klāt Pļaujas svētkos Ates muzejā. Šogad mēs tirgojam arī savas kopīgi saražotās preces – svaigi spiestu ābolu sulu, ko vecāki palīdzēja izkarsēt un sapildīt burkās, rabarberu un ķirbju sukādes, pīlādžu sīrupu. Nopelnīto naudu krāsim ekskursijai pa Latviju,” atklāj mazpulka vadītāja Sarmīte Salmiņa.
Mazpulkā darbojas arī viņas dēls Rihards (8. kl.), kurš paspējis pārdot desmit kilogramus paša audzēto un izšķiroto lielo pelēko zirņu un brīvajā laikā pavērojis senos arodus. “Man vislabāk patika pie kalēja, jo tur top taustāmas lietas. Paņemot dzelzs gabalu knaiblēs, mazliet jāpadomā, ko no tā varētu izkalt.”
Izrādās, ne tikai Rihardam vien patīk kalšana. Smēdē pie kalējzeļļa Gata Aploka uz naglu kalšanu sastājusies pagara rinda, kurā stāv arī meitenes. Alūksnietis Juris Bērziņš te atvedis savas atvases, lai pamēģina, cik smags ir kalēja āmurs, taču meistara rokās tas ceļas un krīt ar apbrīnojamu vieglumu.
Līdzās smēdei ratnīcā karotes grebt māca Laimonis Lapsa no Stradu pagasta (Gulbenes nov.). “Nezinu, kāpēc, bet praktiski darboties ar koku vairāk vēlas meitenes. Kaut gan es pats arī šūt un adīt iemācījos ātrāk nekā māsas,” atzīst meistars. Karošu taisīšana viņam ir tikai vaļasprieks. Darbnīcā vēl top pirts ķipīši, drēbju pakaramie, kuru forma ieraudzīta, staigājot pa mežu un purvu. “Pļaujas svētkos piedalos jau kopš tiem laikiem, kad to dibinātājs Viktors Ķirps bija mūsu vidū. Te ir paradīze. Citiem Aglona, man – Ates muzejs,” apgalvo Laimonis.
Ķibele ar tehniku
Pēc svētku atklāšanas Ates muzeja lauku sētas pagalmā sākās rosība. Seno darbu darīšanā netrūka nedz palīgu, nedz skatītāju. Pie pirts tika mazgāta veļa pēc senajām tradīcijām, bet pie motoršķūņa – kulta labība, kur talkā nāca arī mazpulcēni.
Pēc nepilnu pusstundu ilgas darbošanās gan atgadījās ķibele – kuļmašīna apklusa un vairs nebija piedabūjama pie darba. “Labība iesprūda, tādēļ dabūjām motoru noslāpēt, un pēc tam nevarējām pielaist – pazuda dzirkstele,” lakonisks bija galvenais mašīnists Ints Šķenders. “Vakar visu dienu ņēmāmies, kamēr dampi palaidām, šodien, re, atkal neveiksme, bet tāda ir tehnika, neko nevar paredzēt. Pērn ar šo kuļmašīnu kūlām Brīvdabas muzejā, tomēr jārēķinās, ka šim agregātam ir teju simt gadu, oriģinālo rezerves daļu – magnētu – vairs nekur nevar dabūt, izlīdzamies ar padomju laika detaļām, taču to kvalitāte kā nu kuro reizi.”
Tas tik numurs – umurkumurs!
Viens no Pļaujas svētku kulminācijas brīžiem bija agrāko laiku gadatirgu neatņemama atrakcija – umurkumurs – rāpšanās stabā pēc gardām lietām, ko savulaik apdziedājis dzejnieks Aleksandrs Čaks. Arī Ates muzejā, milzīga skatītāju pūļa ielenkti, desmitiem lielu un mazu drosminieku, tostarp meitenes no tuvienes un tālienes, bija gatavi rāpties slaidajā mastā pēc balvām, kas karājās, iekārtas ratu ritenī.
Dažs spēka mitriķis atmeta cerības jau pašā lejā, cits tika līdz pusei, kāds apstājās rokas stiepiena attālumā, taču galu galā visi veselīgo mantu maisi atrada savus īpašniekus. Vērojot sacensoņus, tapa skaidrs, ka panākumi gūstami ne tik daudz ar spēku, cik prātu, bet priekšrocība noteikti bija tiem, kas rāpās basām kājām.
Truši, vistas, kazas
Zemnieku saimniecība “Mežiņi” (Kocēnu nov.) svētkos rādīja, kā no Angoras trušu vilnas tiek savērpta mīksta dzija. No apmēram septiņdesmit dzīvniekiem pagodināt pasākumu bija izvēlēti vien kādi desmit. Par labu uzvedību? Nē, vienkārši tie, kuriem pasaudzēts kažoks, jo ik pēc trim mēnešiem Angoras trušiem jāšķiras no garās spalvas par labu siltiem cimdiem, zeķēm, cepurēm. Saulainajā atvasaras dienā no tālienes atceļojušajiem trušiem biezajā kažokā, šķiet, bija par karstu, ko gan nevarēja teikt par vietējām kaziņām un vistām, par ko īpaši priecājās bērni.
Svētku apmeklētājiem bija pieejamas divas izstādes. Viena no tām bija veltīta Pļaujas svētku trīsdesmitgadei, kuru papildināja Uģa Puzuļa un Arvīda Pīgožņa keramikas darbi, Harija Buliņa koka karotes, Laimoņa Bāliņa kalumi un Marutas Tiltiņas lupatu deķi. Otrā izstādē varēja aplūkot kalncempieša Aleksandra Šutkas gleznas.
