Uldis Šmits: Enerģētika vairāk nekā jebkad agrāk ir valsts drošības jautājums 4
Nesen panāktā vienošanās par Eiropas Enerģētikas savienības izveidošanu nenoliedzami ir atzīmējams fakts un viens no galvenajiem notikumiem Latvijas prezidentūras ES pusgadā. Bet diez vai Rīgai būtu piedēvējami kādi īpaši nopelni šajā sakarā. Idejas galvenais virzītājs bija tagadējais Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks, kurš to ierosināja, vēl būdams Polijas premjera amatā. Un paies vēl ļoti ilgs laiks, līdz ideja tiks iedzīvināta.
Vajadzēs pārvarēt daudzus šķēršļus. Var paredzēt, ka, piemēram, Latvijā ietekmīgi ļaudis iztēlos Enerģētikas savienību par kārtējo “Briseles diktāta” izpausmi. Turklāt Latvijas valdošajiem politiķiem pirmām kārtām jātiek galā ar iekavēto valsts gāzes tirgus atvēršanu, ko arvien cenšas bremzēt iepriekš pieminētie ietekmīgie ļaudis, respektīvi, Krievijas kontrolētās “Latvijas gāzes” (“LG”) akcionāri, vadītāji un lobiji. Atsaukdamies uz 1997. gadā noslēgtā “LG” privatizācijas līguma nosacījumiem un tehniskas dabas iemesliem vai nepārtraukti draudēdami ar tiesu un citādām nepatikšanām. Tomēr valdība beidzot pieņēmusi lēmumu par “LG” sadalīšanu, kas ir priekšnoteikums gāzes tirgus atvēršanai un kas jāizdara ne vēlāk kā 2017. gada 3. aprīlī. Ekonomikas ministrija izstrādās attiecīgu likumprojektu, ko izskatīs valdībā un tad Saeimā. Tāpēc jādomā, ka parlamentā ieradīsies ieinteresēti apmeklētāji, lai atkal pārliecinātu tautas priekšstāvjus pārāk nesteigties. Ieinteresētās personas arī negrib pieļaut, lai Latvijā kāds pirktu gāzi, kas tiek piegādāta nevis no Krievijas, bet caur pērn atklāto Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli, aizbildinoties ar “LG” privatizācijas līgumu, kas it kā pagaidām garantē uzņēmumam monopoltiesības uz gāzes tirgošanu Latvijas patērētājiem. Un, cik noprotams, tiek iegrožots arī tranzīts no Klaipēdas uz Igauniju pa “LG” īpašumā esošajiem cauruļvadiem. Citiem vārdiem, Latvija kārtējo reizi kļūst par problēmu visai Baltijai.
Tas nepavisam nav īstais brīdis, jo šodien enerģētika vairāk nekā jebkad agrāk ir valsts drošības jautājums. Kaut arī AS “Latvijas gāze” labticīgais valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis laikam vienīgais uz šīs planētas joprojām uzskata, ka “Gazprom” tikai taisa biznesu, nevis kalpo par ieroci. Un cita “LG” lielā akcionāra – Krievijas firmas “Itera” meitasuzņēmuma “Itera Latvija” – boss Juris Savickis intervijā žurnālam “Sestdiena” joprojām nespēj “sniegt viennozīmīgu atbildi”, vai Latvija 1940. gadā tika vai netika okupēta. No intervijas, starp citu, uzzinām, cik ļoti Vācijas uzņēmēji uzticas bijušajiem VDK darbiniekiem kā Savickis, jo “čekisti ir goda cilvēki”. Katrā ziņā gāzes saimniecība ir viena no stratēģiski svarīgajām nozarēm, ko Latvijā vada “goda cilvēki”, taču ne jau viņi nes politisku atbildību, bet tie, kas pieņem valstiskus lēmumus. Tā, protams, ir plašāka un, iespējams, grūti tapušajai VDK zinātniskās izpētes komisijai kādreiz nākotnē aplūkojama tēma – par to, kā neatkarību atguvušajā Latvijā noteiktas biznesa aprindas strukturējās ap dažāda kalibra “goda cilvēkiem”, un par viņu veidotajiem, sacīsim, “starpsavienojumiem” ar Rīgas varas gaiteņiem un Maskavas ekonomisko politiku. Tas arī palīdzētu noskaidrot, kāpēc kavējas Latvijas gāzes tirgus atvēršana.
Tikmēr, gaidot 2017. gada aprīli un miglā tīto Eiropas Enerģētikas savienību, vismaz pienācīgi novērtēsim mūsu kaimiņu sasniegumus. Piemēram, nākamā gada sākumā paredzēts pabeigt Lietuvas–Zviedrijas elektropārvades kabeļa (“Nord Balt”) ierīkošanu, kas arī Latvijai ļaus iegūt lētāku elektroenerģiju. Tāpat Baltijas reģionā virzās uz priekšu vēl citi projekti, kas dos jaunas iespējas. Bet ir vajadzīga politiskā apņēmība tās izmantot.
