Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. novembris, 2013
Drukāt

Arī “ieslodzīts” ķermenī prāts darbojas (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Rīgā jau četrus gadus darbojas biedrība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Motus Vita”. Lai gan tās rūpju lokā galvenokārt ir cilvēki, kurus skārušas visai retās neiromuskulārās saslimšanas (ALS), dažādus palīglīdzekļus tā piemeklē arī tiem, kuri kāda cita iemesla dēļ kļuvuši ierobežoti savās kustībās.

Ideja par biedrības izveidi un nepieciešamo palīglīdzekļu meklēšanu ārpus Latvijas robežām radusies Valērijam Rakovam, kuram pašam uzstādīta retās saslimšanas diagnoze. “Es neesmu no cilvēkiem, kurš šādā situācijā vainos visu pasauli un krās rūgtumu sevī – es sapratu, ka jādomā, kā palīdzēt sev un arī citiem,” uzsver Valērijs.

Ar ALS jeb progresējošo muskuļu distrofiju Latvijā pašlaik slimo aptuveni 1000 cilvēku, kuriem akūti nepieciešami dažādi tehniskie medicīniskie palīglīdzekļi – staigulīši, funkcionālās gultas, kruķi. Diemžēl, lai saņemtu, piemēram, invalīdu ratiņus, rindā ir jāgaida pat vairāk nekā trīs gadus. Tādēļ “Motus Vita” meklē atbalstu un palīdzību ārvalstīs, cieša sadarbība izveidojusies ar līdzīgām organizācijām Vācijā, Nīderlandē, Somijā, Dānijā un Islandē. Tomēr vislielākais prieks esot par iespēju iepazīt un sadraudzēties ar tiem šo valstu cilvēkiem, kuri arī slimo ar šo reto slimību. “No viņiem varam mācīties, kā ar nelieliem līdzekļiem un vienkāršiem risinājumiem iekārtot, piemēram, ALS slimnieka dzīvesvietu, atvieglojot ikdienu kā šim cilvēkam, tā viņa tuviniekiem,” stāsta V. Rakovs.

“ALS slimniekiem nestrādā tikai muskuļi, kas darbina rokas un kājas – smadzenes un garīgā veselība tiem nav traucēta līdz mūža galam. Tādēļ būtiski ir radīt iespēju šiem cilvēkiem, lai viņi varētu likt lietā savas zināšanas un justos noderīgi,” uzsver V. Rakovs. Tieši tādēļ biedrība piedāvā apgūt datorzinības, piedalīties mākslas nodarbībās.

“Motus Vita” ziedotos palīglīdzekļus piegādā arī pansionātiem, vispirms tajos atrodot “savējos” – cilvēkus ar ALS saslimšanu. Tieši tā biedrības palīdzība nonākusi arī pie pansionāta “Mežciems” iemītniekiem. Viens no viņiem – Inārs Vinte, kurš jau kopš bērna dienām pārvietojas ratiņkrēslā, ļoti cer, ka ar biedrības palīdzību izdosies īstenot kādu senlolotu sapni. “Mani pašreizējie rati jau ir krietni lietoti un diezgan bieži plīst, bet mums nav elektronikas meistaru, kas tos varētu salabot, arī rezerves daļu nepietiek,” stāsta sirmais kungs. “Taču mans mūža sapnis ir tikt pie tādiem ratiem, kas ļautu nedaudz atlaist atpakaļ atzveltni, pasēdēt slīpāk. Ziniet, ja šajos ratos mani ieliek ap pusdesmitiem no rīta un ap desmitiem vakarā no tiem izceļ, tad sēdēšana visu laiku vienā pozā ir ļoti apgrūtinoša,” asarām acīs stāsta Vintes kungs. Tikmēr Valērijs Rakovs viņam skaidro, ka tāds krēsls jau tiek meklēts un drīzumā viņš to varētu saņemt.

Pansionāta “Mežciems” direktors Ainārs Judeiks, kurš sociālajā jomā darbojas jau ilgus gadus, atzīst: “Tiešām ir tā, ka šādas organizācijas lielā mērā atvieglo ne vien slimo cilvēku ikdienu, bet arī pilda valsts funkciju, nodrošinot tos ar nepieciešamajiem medicīniski tehniskajiem palīglīdzekļiem, kuru valstij nepietiek.”

Savukārt pansionāta dzīvi direktors salīdzina ar rāpšanos ārā no bedres – krīzes laikā bijis iespējams vien eksistēt, bet tagad mazpamazām var domāt arī par attīstību.

Ainārs Judeiks: “Esam samazinājuši administrācijā strādājošo skaitu, bet palielinājuši personālu. Tiesa gan – zemo algu dēļ ir ļoti liela kadru mainība. Mans sapnis būtu, ka šiem cilvēkiem tiktu nodrošināta apmācība un atbilstošs atalgojums par šo smago darbu. Izmantojot apstākli, ka pašlaik ir zemākas cenas, esam izremontējuši visus koridorus.”

Jāpiebilst, ka pansionāts “Mežciems” labprāt pieņem ne vien dāvinājumus, kas domāti tā iemītniekiem, bet arī noderīgas lietas paša pansionāta labiekārtošanai, piemēram, materiālus remontiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+