Atzīmē Pirmā pasaules kara simtgadi 0
Vakar Kara muzejā iesākās un šodien turpinās Pirmā pasaules kara simtgadei veltītais šā gada vērienīgākais akadēmisko vēsturnieku saimes rīkotais pasākums.
Tā ir starptautiskā vēstures konference “Sabiedrība, karš un vēsture: Pirmā pasaules kara militārās, politiskās un sociālās norises Baltijas reģionā (1914 – 1918)”.
Konferencei savu apsveikumu bija nosūtījis Valsts prezidents Andris Bērziņš, bet vizītē Gruzijā esošo aizsardzības ministru Raimondu Vējoni klātienē aizstāja ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļejevs. Runājot no aizsardzības nozares viedokļa, Panteļejevs atgādināja, ka Latvijas karaspēks veidojies tieši Pirmā pasaules kara laikā: “Uzskatu, ka tieši 1915. gadā sākās Latvijas armija; tad, kad tika publicēts slavenais aicinājums “pulcēties zem latviešu karogiem” un latvieši faktiski pirmo reizi ņēma rokās ieročus un pulcējās karam par savu dzimteni. Tad nacionālā ideja ieguva savā pusē vīru, kam sirdī bija ideja par Latvijas nacionālo valsti, bet rokās ierocis.” Aizsardzības ministrijas pārstāvis uzsvēra, ka ministrijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem tāda veida vēstures pētījumi ir ļoti svarīgi. Tāpat Panteļejevs apelēja pie klātesošajiem, aicinot paraudzīties uz Pirmo pasaules karu mūsdienu Ukrainas notikumu radītā saspīlējuma kontekstā, jo arī toreiz ”karš sākās līdzenā vietā, ne no kā”, un svarīgi saprast, kāpēc tā notika un kā nepieļaut notikumu atkārtošanos.
LU Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis savā uzrunā sprieda, ka karaspēku apstāšanās pie Daugavas un Lielupes, kā tas notika Pirmā pasaules kara gaitā, ne vienu reizi vien ir bijis Latvijas liktenis, kas tai licis noasiņot: ”Šķiet, tas bija Arnolds Spekke, kas reiz rakstīja, ka Viduseiropas liktenis, iespējams, ir izšķīries ne tik daudz citos kara laukos, bet tieši Daugavas krastos. Tā ir mūsu laime vai nelaime, ka esam novietoti šādā ģeogrāfiskā vietā.” – “Pirms Pirmā pasaules kara Latvijā bija 2,55 miljoni, pēc tā 1,6 miljoni iedzīvotāju. Latvija, šķiet, ir vienīgā valsts, kas nav sasniegusi līmeni, kāds bija pirms kara. Mūsu liktenis ir bijis daudz smagāks nekā citām tautām, bet tas mūs ir arī norūdījis, kaut gan tagad reizēm šķiet radījis arī zināmu nācijas pagurumu,” sprieda Zemītis. Uz Latvijas īpaši smago likteni salīdzinājumā ar citām zemēm, kuras skāra Pirmais pasaules karš, norādīja arī LU asociētais profesors Ēriks Jēkabsons. Latvija cieta no tiešas karadarbības kopš 1915. gada līdz pat kara beigām. Tādu zemju Eiropā nav daudz. Latvieši karoja praktiski visās frontēs un daudzu valstu karaspēkos. Tolaik karojošo latviešu skaits varētu sasniegt 200 tūkstošus. Krievijas armijā bija ap 200 ģenerāļu, pulkvežu un apakšpulkvežu latviešu. Tikai Austrālijas armijā vien dienēja 400 latviešu karavīru. Latviešu dienestu rietumvalstu un citu valstu armijās, gūstu, evakuāciju, kara sākuma represijas pret vāciešiem un ebrejiem, vācu un krievu militārās pārvaldes piefrontes joslā, aizmugures un civilo dzīvi, Februāra revolūciju un tai sekojošos mēnešus Jēkabsons minēja maz vai pilnīgi nepētīto jautājumu vidū. Tādējādi var sacīt, ka Latvijā Pirmā pasaules kara izpēte ir tikai pašā sākumā.
Konference, kas veltīta notikumam, kura sekas bija vairāku impēriju sabrukums un jaunu valstu, tajā skaitā Latvijas, dzimšana, tematiski skar Baltiju, Austrumeiropu un Ziemeļeiropas daļu. Ar priekšlasījumiem uzstājās militārās un politiskās vēstures speciālisti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, ASV, Šveices, Polijas, Vācijas, Francijas un Krievijas. Konferences rīkotājs ir LU Vēstures un filozofijas fakultāte un Kara muzejs ar Aizsardzības ministrijas atbalstu.
