Atzīmēties Nicā 0
Franču Rivjēras galvaspilsēta Nica ir vieta, kurā ierodoties, saproti, ka vismaz daļai ceļotāju to apmeklēt nozīmē statusa un pašvērtības apliecinājumu. Ne jau velti Nica ir otrs lielākais tūristu magnēts Francijā tūlīt aiz Parīzes. Protams, Nicai piemīt savs šarms. Bet, manuprāt, vairāk tā ir netālajai Monako.
Maigā klimata dēļ 18. – 19. gadsimtā šo vietu kā kūrortu esot “atklājuši” britu un krievu aristokrāti, kuri to atzina par lielisku ziemošanas un atpūtas vietu. No tiem laikiem Nicas slava nav mazinājusies. Ja nu vienīgi tādu, kuri vēlas līdzināties aristokrātiem, kļuvis daudz vairāk. Pilsētas ielās, pie modes zīmolu veikaliem un leģendārajā Angļu promenādē (Promenade des Anglais) jaunbagātnieki no Krievijas, Ukrainas un bijušās PSRS dienvidu zemēm sastopami jo bieži – slaidas meitenes un strupi vīri labākajos gados. Netrūkst arī angļu un amerikāņu tūristu.
Kur sākas Nica
Nica, zināms, ir arī kultūras centrs ar daudziem mākslas muzejiem, dažādu arhitektūras stilu namiem, plašiem laukumiem, strūklakām un Vidusjūras reģionam raksturīgu vecpilsētu, taču pamatā viesi te meklē vienkāršu atpūtu un vēlas “sevi parādīt un uz citiem paskatīties”. Pa dienu atpūtnieku internacionāle zviln pelēko oļu pludmalē vai lēnām pārvietojas pa Angļu promenādi, bet vakarā pārceļas uz kafejnīcām promenādei paralēlajā gājēju ielā, kur dzīve sit augstu vilni līdz vēlai naktij un rodas iespaids, ka ēdienu un dzērienu baudītuvēs klientu piepildījums ir 100%. Starp bodītēm, ielu kafejnīcu galdiņiem un to apmeklētājiem ābolam nav kur nokrist. Aktīvākie atpūtnieki, saulei vakarā “aizkrītot” aiz Nicu ieskaujošajiem kalniem, dodas veselības skrējienā pa to pašu jūras krasta promenādi. Skrējēji ir visdažādākā vecuma ļaudis. Panēsātus treniņtērpus te neviens nelieto.
Saklausījies par Nicas pludmalēm, īsti neaptvēru, kādēļ tās tik slavenas, jo šaurā un ļaužu pilnā oļu josla mūsu pašu Jūrmalai nav konkurente. Pludmale sadalīta maksas un bezmaksas zonās, kas atšķiras ar to, ka pirmajās tiek piedāvāts dažāds inventārs un atspirdzinājumi, kamēr otrajās katrs guļ pats uz sava dvielīša vai paklājiņa.
Jā, ūdens Vidusjūrā gan ir ievērojami siltāks un dzidrāks nekā Baltijas jūrā. Droši vien tas ir galvenais.
Angļu promenāde, sākoties aptuveni pie pilsētas lidostas, atduras “Cietokšņa kalnā” (Colline du Chateau), kas paceļas pie jūras un nosacīti sašķeļ Nicas piekrasti divās daļās – vienā pusē paliek pludmales, otrā – jahtu un zvejas laivu pieblīvētā osta, no kuras atiet arī prāmji. Cietokšņa kalns ir vieta, kur meklējami pilsētas vēsturiskie aizsākumi. Pirmie klints augšdaļā nocietinātās apmetnes iemītnieki bijuši ķelti. Kā viņi šo vietu saukuši, ej nu zini, taču senie grieķi, kas turp pirms 2300 gadiem brauca tirgoties, izvēlējās to savai kolonijai un pazina kā “Nikaiai”. No tā vienkāršojot radās “Nica”. Stratēģiskās klints virsotnē viduslaikos bijusi citadele, bet cietoksni noārdīja 18. gadsimta sākumā, kad reģions pilnībā no Savojas karaļvalsts īpašuma pārtapa Francijas sastāvdaļā. Karakungiem vairs nevajadzīgajā pakalnā vispirms atvēra kapsētu, bet kopš 19. gadsimta te ir parks ar augstu un varenu, taču māk- slīgi radītu ūdenskritumu. Kokiem un krūmiem apaugušās klints plakums mūsdienās ir atpūtas zona – pilsētnieki un atpūtnieki vāļājas zālienos, iestiprinās uzkodu kioskos vai vienkārši pastaigājas. Protams, kalnā ir vairāki skatu laukumi, kas ieteicami Nicas panorāmas fotografēšanai.
Spožā Monako
Aiz Nicas ostas turpinās jahtu pilnu līču un kalnu nogāzēs sabūvētu villu piekraste. Līdz nepilnus divus kvadrātkilometrus lielajai Monako firstistei 15 kilometri. Turp iespējams nonākt ar 100. autobusu, kas kursē starp Nicas lidostu un Mentonas pilsētiņu. Par pēdējo jāsaka, tā iecienīta savu pludmaļu dēļ, kas ir labākas nekā Nicā. Faktiski viss attālums līdz Monako ir kā vienota gar piekrasti izstiepta pilsēta, kuru tomēr veido vairākas mazpilsētiņas. Struktūra gluži kā Jūrmalā. Ja būtu laiks, labprāt apskatītu šo arhitektūras ziņā interesanto vietu ne tikai pa autobusa logu.
Monako ir pašcieņas pilna – visur redzami divkrāsainie, sarkanbaltie valstiņas karogi un valdošās Grimaldi dinastijas ģerboņi. Savus monarhus monakieši mīl un ciena. Prinča Alberta II un viņa kundzes Karolinas fotogrāfijas var redzēt veikalu skatlogos. Savi armijas gvardi un sava policija. Monako turība un aristokrātisms ir redzami un jūtami. To var sajust šīs vietas aurā un cenās. Saldējuma bumbiņa vafeļu glāzītē Nicā konstanti maksā divus eiro, bet Monako par identisku produktu prasa 3,5 eiro.
Tūristi Montekarlo spieto pie izcilās jūgendstila būves “Casino Monte Karlo” un “Hotel de Paris”. Ārpusē savus saimniekus gaida smalku un dārgu firmu braucamie. Laukumā viesnīcas priekšā viena pie otras izkārtojušās kafejnīcas. Tās ir pilnas, un sēdošie vēro leģendārā kazino un viesnīcas ieejas. Ir vesels pulks tūristu, kas ar kamerām un autogrāfiem domātiem piezīmju blociņiem rokās nemierīgi dežurē pie “Hotel de Paris”, gaidot parādāmies kādu slavenību. Sporta, kino un mūzikas zvaigznes, kad iegriežas Vidusjūras krastos, nereti apmetas tieši šajā prestižajā hotelī.
Sevi pie zvaigžņu zinātājiem nepieskaitām, tādēļ pasēžam turpat netālu parkā un priecājamies par strūklakām, kuru dzidrumdzidrais ūdens tomēr nebaudāmi ož pēc dezinfekcijas līdzekļa. Parkā klejo uzvalkoti un spēcīgi vīri “ar vadiņiem ausīs”. Pie tādas turīgu ļaužu koncentrācijas kā Monako bez papildu drošības laikam nevar. Vēl Monako ir svētceļojuma vieta visiem, kas aizraujas ar “Formula 1” sacensību vērošanu. Zinātāji novērtēs ielas, kurās kārtējā “Grand Prix” laikā joņo formulas, un pieminekļus sportistiem.
Atgriežoties Nicā, bet joprojām Monako teritorijā, autobusā iekāpj stingri kontrolieri, kas pie viena aizrāda kādai Austrum-eiropas cilmes meitenei. Viņa tērpusies šortos un tikai peldkostīma augšdaļā. Dāmai jāapsedz pleci. Kārtība paliek kārtība. Te nav nekāda Francija.
