Uldis Šmits: Kāpēc ir svarīgi atcerēties Latvijas starptautisko atzīšanu 1921. gadā 1
Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā vairākas jaunās pēc Pirmā pasaules kara nodibinātās valstis cerēja uz starptautisku atzīšanu un klauvēja pie tikko izveidotās Tautu savienības durvīm. Latvijas un Igaunijas diplomātijas pūliņi sasniedza mērķi 1921. gada 26. janvārī, kad Antantes jeb Sabiedroto Augstākā padome paziņoja par abu valstu juridisko atzīšanu, bet Lietuvai vajadzēja gaidīt līdz 1922. gada 10. novembrim. Baltkrievija, Ukraina, Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna šo brīdi nesagaidīja vispār un savu neatkarību zaudēja.
26. janvāris ir daļa no mūsu vēstures mantojuma, kas nodrošināja valsts pēctecību padomju okupācijas laikā un nodrošina joprojām, tāpēc arī 1990. gada 4. maija deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ietver norādes uz Latvijas starptautisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu savienībā (1921. gada 22. septembrī). Valstis, kas toreiz bija palikušas aiz tās durvīm, tika ierautas atpakaļ boļševiku eksperimentiem pakļautajā Krievijā, kļūstot par sarkanarmijas globālās “darbaļaužu atbrīvošanas” misijas pirmajiem upuriem. Bet upuru vidū varēja izrādīties arī citi, tostarp, protams, Latvija, no kuras Krievija saskaņā ar (1920. gada 11. augustā) noslēgto miera līgumu bija atteikusies “labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem”. Taču līgumiem Maskavas acīs nebija nozīmes. Tās reālo rīcību vairāk noteica, piemēram, PSRS dibināšanas deklarācija (1922. gada 30. decembrī), kas pasludināja par mērķi “visu valstu strādnieku apvienošanos Pasaules Padomju Sociālistiskajā Republikā”, un jau iepriekš bija izveidotas specifiskas iestādes un organizācijas, kas par šo “apvienošanos” gādāja, sevišķi dažus gadus iepriekš radītā Komunistiskā internacionāle. Tas ir diezgan plaši apcerēts pētnieku darbos, vien jāatgādina, ka PSRS īpaši pūlējās, lai veicinātu demokrātiskas iekārtas iznīcināšanu Vācijā, un tāpat nevar nepieminēt mēģinājumu ieviest “padomju republiku” Igaunijā 1924. gada decembrī, kas stipri līdzinājās tam, ko šodien sauc par hibrīdkaru – bruņotu vienību iesūtīšana, objektu sagrābšana un apdullinoša propaganda. Igaunijai nācās tikt galā pašas spēkiem, jo briti neesot vēlējušies sniegt nekādu militāra atbalsta žestu un jaukties igauņu “iekšējās lietās”. Maskava savu acīmredzamo lomu agresijā noliedza… Baltijas valstīm atvēlētie “mūžīgie laiki” tomēr beidzās Otrā pasaules kara sākumā. Staļina un Hitlera brālīgi sadalītajā Austrumeiropā tām vairs nebija vietas. Arī Rietumu uztverē kādreizējā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atzīšana “de iure” pārsvarā kļuva par vēstures annālēs iegrāmatotu faktu, kaut gan brīvās pasaules demokrātijām tas zināmā mērā kalpoja par savu pretmetu jeb vienu no iemesliem PSRS okupēto Baltijas valstu aneksijas neatzīšanai. Bez īpašām sekām līdz Padomju impērijas sabrukumam, kad Rietumu galvaspilsētās vajadzēja, gribot negribot, ķerties pie vēstures cītīgākas pārlapošanas, bet politiskās atmiņas atgūšana sekmēja Baltijas valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē.
Tagad ir īstais brīdis, lai arī mūsu ārpolitikas veidotāji notraustu putekļus pasenām pagātnes lietām un, piemēram, atcerētos, ka tajā pašā 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākās padomes sesija atteicās atzīt Gruziju. Turpretī Latvijas atzīšana varbūt ļauj mums šodien raudzīties no augšas uz nodomos atšķirīgajām ES partnerības valstīm, taču pirmām kārtām uzliek pienākumu palīdzēt tiem, kuri atkal klauvē pie Rietumu politiskās telpas durvīm.
