Mobilā versija
+6.1°C
Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne
Ceturtdiena, 27. aprīlis, 2017
5. novembris, 2012
Drukāt

Audera publiskais iznāciens (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Āris Auders nesaka: esmu bijušais ārsts. Tā ir aizvērta, kaut arī nozīmīga lappuse viņa biogrāfijā, ko pārklājusi cita. “Esmu skujkoku kolekcionārs un fotogrāfs,” viņš saka tiem, kas varbūt to nezina.

 

Pagājšnedēļ Eiropas Savienības mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī, tika rādīts Audera septiņu gadu darba auglis, kas tapis sadarbībā ar Britu skujkoku biedrības priekšsēdētāju Dereku Spaiseru un Anglijas Karalisko dārzkopības biedrību, kura apvieno vairāk nekā 360 tūkstošus biedru. Enciklopēdija “Royal Horticultural Society Encyclopedia of Conifers: A comprehensive guide to cultivars and species” jeb “Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības skuju koku enciklopēdija: šķirņu un sugu visaptveroša rokasgrāmata”, kurā apkopota informācija par visām 615 pasaules skujkoku sugām un vairāk nekā 8000 reģistrētām skujkoku šķirnēm. Enciklopēdijā publicētas vairāk nekā 5000 augstas kvalitātes fotogrāfijas, kas bildētas visās pasaules lielākajās un vadošajās kolekcijās. Grāmatai ir divi gandrīz desmit kilogramus smagi sējumi, ko var iegādāties ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā, Āzijā, Austrālijā un arī, protams, Latvijā.

 

– Mācītājs Jānis Pommers ir sacījis, ka “pasaulē nav ne rasas lāses nejaušības”. Vai jūs uzskatāt, ka, atstājot medicīnu, liktenis iegriezies jums labvēlīgā gultnē?

– Esmu apmierināts ar to, kā ir iznācis. Medicīna ir diezgan sarežģīta būšana – jāceļas sešos no rīta, nepārtraukti jāriskē ar pacientu dzīvībām, strādājot pamatīgā stresā… Slimnieki pie ārsta nenāk ar gaišām, cēlām domām, viņi nāk ar savu nelaimi pēc palīdzības. Kā sveci dedzina no abiem galiem, tā pamazām arī to ārstu sadedzina – parādās izteikta nervozitāte, ko ļoti bieži sāk “ārstēt” ar alkoholu. Salīdzinājumā ar to visu dārzkopība faktiski ir tāda kā paradīze ar pavisam citādu, daudz veselīgāku dzīvesveidu. Pats roku un stādu savu dārzu, kur aug viena no lielākajām Eiropas skujkoku kolekcijām. Kolekcionēju mazos skujkokus no visas pasaules, kuri vien spēj izdzīvot mūsu klimatiskajos apstākļos.

– Kā jūs tos kokus atvedat, ar lidmašīnu?

– Daudz ko vedu ar lidmašīnu, bet diezgan daudz ko ziemā saņemu pa pastu potzaru veidā no tās valsts, kur attiecīgais skujkoks ir dabūjams. Tad to siltumnīcā uzpotēju, tur kādu laiku to audzēju kā bērnudārzā un tad stādu dārzā. Protams, ne jau viss aug griezdamies. Manā dārzā ir skujkoki no Čīles, Andiem, no Tasmānijas… Tas ir tas interesantais tajā praktiskajā daļā.

– Kā jums radās doma, ka jāsāk darboties ar skujkokiem, nevis, piemēram, rozēm vai rododendriem?

– Tā vēsture īsti skaidra nav. Mana vecmāmiņa bija botāniķe, studējusi Sorbonas universitātē. Viņa man bērnībā rādīja savas grāmatas, un tas acīmredzot nogūlās.

Taču, gadiem ritot, nācu pie slēdziena, ka botāniķis tomēr nevarēs nopelnīt tik daudz naudas, lai uzturētu ģimeni, un tā es botāniku noliku malā, lai kļūtu par ārstu. Vēlāk, kad parādījās daudz brīvā laika, ķēros pie tā, kas man likās tas īstais, un nevienu sekundi to neesmu nožēlojis.

– Vai tas jums ir arī peļņas avots?

– Uz to negribētu atbildēt, bet šī divsējumu grāmata maksā dārgi.

– Cik?

– Latvijā – ap 150 latiem. Bet uz Eiropas valstu fona tas nav ļoti dārgi. Lielas divsējumu grāmatas ar tādu materiālu daudzumu mēdz maksāt daudz vairāk.

Anglijas Karaliskajai dārzkopības biedrībai bija stratēģija, ka tomēr tai grāmatai ir jābūt pēc iespējas pieejamākai. Tas nozīmē, ka cena netiek nenormāli uzskrūvēta, bet ir tāda, lai šo enciklopēdiju varētu iegādāties gan mājsaimnieces, gan tie cilvēki, kam ir interese par skujkokiem.

– Vai darba devējs jums tagad ir Londonā?

– Grāmatas izdevējs ir Anglijas Karaliskā dārzkopības biedrība. Līdzautors ir Anglijas Skujkoku biedrības prezidents Dereks Spaisers. Esmu parādā viņam lielu pateicību, jo viņš man atvēra durvis uz Karalisko dārzkopības biedrību. Es apceļoju visus kontinentus un diezgan ilgi tur uzturējos – lai uzņemtu kvalitatīvas foto­grāfijas, nevar ierasties uz vienu dienu. Jāgaida, kad pazudīs saule, kad būs pareizā gaisma, kad nelīs… Tas bija gana komplicēti. Paldies manai sievai Agijai, kura visus septiņus gadus to izturēja – viegli nebija, bet bez viņas atbalsta šī enciklopēdija nebūtu tapusi.

– Kā jūs iepazināties ar Spaisera kungu?

– Ceļoju pa pasauli, fotografēdams skujkokus, un tā es nokļuvu arī Dereka dārzā. Viņam ir lielākā kolekcija Anglijā, Leičesteršīrā. Mēs pirms tam, protams, bijām sazinājušies, pastāstīju viņam, ka rakstu grāmatu. Tā mēs iepazināmies. Izrādījās, ka arī viņš raksta grāmatu. Nolēmām, ka darīsim to kopīgi. Braucu uz dažādām pasaules valstīm, fotografēju ne tikai Eiropas, bet arī pasaules lielākās skujkoku kolekcijas, enciklopēdijā šis tas ir arī no mana dārza. Tekstu angļu valodā uzrakstīju viens, bet Dereks to pielaboja.

Nozīmīgākais ir tas, ka enciklopēdijā ir iekļautas visas 615 pasaules skujkoku sugas, kas līdz šim ir atrastas. Mēs centāmies iekļaut visas šķirnes, kādas vien 300 gados ir radītas. Sanāca vairāk nekā 8000.

Skujkoki ir piedzīvojuši ledus laikmetu, tiem ir 300 miljoni gadu, tie bija pirms dinozauriem, tie ir daudz senāki nekā lapu koki, jo pirmie lapu koki parādījās pirms 70 miljoniem gadu. Skujkoki ir daudz piedzīvojuši, tiem ģenētiski ir uzkrājusies bagātīga informācija, tikai jāprot to izvilināt.

– Kam Latvijā bez jums par tiem varētu būt interese?

– To man grūti pateikt. Droši vien interese varētu būt daudziem, kas vēlas paplašināt savus skujkoku stādījumus ar jaunām šķirnēm. Tiesa, skujkoki Latvijā nav sasnieguši savas popularitātes augstāko punktu. Varbūt, pateicoties mūsu pūlēm, tas kādu dienu arī notiks. Protams, pastāv jautājums, cik cilvēki finansiāli varēs atļauties šo grāmatu nopirkt. Starp citu, skujkokiem Latvijā ir ļoti labvēlīga vide, turklāt visos gadalaikos tie ir skaisti. Skujkoks tikpat kā neko neprasa, ja to pareizi iestāda. Jānomulčē dobes, nav jāgrābj lapas, nezāles nav jāravē… Patiesībā tas ir slinku cilvēku dārzs. Vienīgā grūtība ir atrast vietu un ko stādīt. Kad ir pareizi iestādīts, tad tā lieta funkcionē pati no sevis.

Ir gan jāgaida divi trīs gadi, kamēr stumbrs pārvērtīsies par grumbuļainu, dzīves pieredzējušu.

Japāņi teiktu, ka tas ir ļoti skaisti – ja redz stumbru, tad redzams arī koka raksturs. Japāņi jaunajiem skuju kokiem pie stumbra pietin stieples, kas to izloka, un tad tās noņem nost. Koks iegūst skarbu vēju appūstu izskatu.

Japānā skuju koks, kas ir audzēts tā, ka to var pārvietot, maksā 20 tūkstošus eiro un vēl dārgāk. Cilvēki tos pērk un ar kuģiem ved uz Eiropu, Austrāliju, Ameriku… Padzīvojuši labi koki maksā ap 50 un 100 tūkstošiem eiro. Tiem ir skaista lapotne un saknes iesaiņotas īpašos materiālos, kas ļauj tos transportēt.

– Cik gadus jūs veidojāt savu dārzu?

– Dārzu veidoju kādus divdesmit gadus. Es biju ārsts, un man ir dārziņš!

– Vai Karaliskajā dārzkopības biedrībā ir iesaistījusies arī karaliskā ģimene?

– Karaliene Elizabete ir tās patronese. Uz grāmatas prezentāciju Čelsijas ziedu parādes ietvaros ieradās arī karaliene. Prezentācija notika maijā pasaules lielākās ziedu parādes laikā, kura ilgst nedēļu. Pirmdienā izstāde ir slēgta, jo tad tur ierodas prese un pulksten piecos pēcpusdienā arī karaliene. Arī es tur piedalījos.

– Kura būs jūsu nākamā enciklopēdija?

– Visus šos gadus tik ļoti bija pierasts pie enciklopēdijas veidošanas, ka, tiklīdz to pabeidzu, aiz bēdām sāku rakstīt jaunu enciklopēdiju – par lapu kokiem. Tēma ir kādas četras reizes plašāka par skuju kokiem. Tomēr ceru to pabeigt, būdams šajā saulē.

– Vai jūs interesē tas, kas notiek Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē?

– Pēc visa tā, kas ar mani ir noticis, man pilnīgi tas neinteresē, es to vienkārši ignorēju.

Zinu žurnālistikas virtuvi, zinu to, ka laba ziņa neskaitās ziņa, pat pie pozitīvām lietām tiek meklēts kāds skandāls. Izplatot negatīvas ziņas lielā daudzumā, žurnālisti nodara pāri cilvēkiem.

Es, protams, saprotu, ka žurnālistika nav labdarības organizācija, ka izdevējiem savi produkti ir jāpārdod. Ja kāds to lasa un kādam tas interesē, tad uz veselību! Kad man sakārojas uzzināt ko vairāk, piemēram, par starptautiskajiem notikumiem, tad ieslēdzu TV kanālus BBC vai CNN. Katram savs dzīves modelis.

VIZĪTKARTE

* Āris Auders dzimis 1962. gada 10. februārī.

* 1986. g. beidzis Rīgas Medicīnas akadēmiju, 1988. g. – rezidentūru neiroķirurģijā Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā; ieguvis doktora grādu, aizstāvot disertāciju par trīszaru nerva mikroķirurģiju. Papildinājis zināšanas arī ārvalstīs.

* Bijis neiroķirurgs medicīnas sabiedrībā “ARS”. 1997. g. kļuvis par Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Mugurkaula ķirurģijas centra vadītāju.

* 2002. g. – īpašu uzdevumu ministrs veselības aprūpes lietās E. Repšes valdībā (izvirzīja “Jaunais laiks”).

* 2003. g. pēc skandāla (viņam pārmeta dubultas apmaksas ņemšanu par operāciju) pārtraucis darba attiecības ar slimnīcu, un, ņemot vērā KNAB lēmumu, premjers pieprasījis Audera demisiju. Toreiz mediju vidē arī kļuva slavens Audera izteiciens, ka viņam ir “zelta rokas” unikālu operāciju veikšanai.

* 2007. g. tiesa galīgajā lēmumā atzīst par vainīgu krāpšanā un piespriež 13 500 latu naudas sodu un mantas konfiskāciju.

Dati: LETA

 

 

Viedoklis

Ināra Bondare, Nacionālā botāniskā dārza dendroloģe, daudz palīdzējusi Ārim Auderam enciklopēdijas tapšanā: “Āris vēl strādāja Traumatoloģijas slimnīcā par ārstu, kad viņš ieradās pie manis botāniskā dārza siltumnīcā un teica tā: “Es te meklēju īpatnējus augus. Tas esmu es, Āris Auders, tā ir mana sieva Agija un tā ir mana sievasmāte. Es dzirdēju, ka jūs vācat visādus augus.” Viņš esot uzbūvējis nelielu māju pie jūras Plieņciemā, un tur kaut kas jāiestāda. Tā mēs iepazināmies 2001. gadā un šī pazīšanās turpinās vairāk nekā desmit gadus. Āra pirmā grāmata ir “Dārzs”, palīdzēju viņam to rediģēt, un tajā ir daudz skaistu ainavisku fotogrāfiju.

Enciklopēdija nav parasta grāmata, bet gan augstas raudzes zinātnisks izdevums, kurā ir pieminēta arī Nacionālā botāniskā dārza kolekcija, kā arī daļa no privātajām kolekcijām, ieskaitot viņa paša kolekciju. Tāpēc var teikt, ka Auders ir iznesis Latvijas vārdu pasaulē, jo šī enciklopēdija ir aizceļojusi uz visiem kontinentiem.”

 

Ināra Beļinkaja, SIA “Jānis Roze” izpilddirektore: “Starptautiskajā grāmatu gadatirgū Vācijā paņēmām līdzi divus enciklopēdijas komplektus un izlikām Latvijas stendā, jo viens no autoriem taču ir no Latvijas. Grāmatai nebūs ātrs noiets, tas būs ilglaicīgs un stabils. Vienu komplektu jau esam pārdevuši, bet trijiem ir pieteikušies pasūtītāji internetā.”

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tas,kas notika 2003.gadā-parastā latvieša daba-noēst talantīgākos ,gudrākos un varošākos…Ļoti pārdzīvoju,kad Latvijai un pasaulei zuda tāds ārsts -Ķirurgs ar lielo burtu, ar zelta rokām,protams ,bez pēdiņām. Priecājos ,ka spējāt tam visam tikt pāri.Apsveicu Audera kungu ar skaisto dzīves ritējumu, ar panākumiem dārzkopībā!Lai Jums veselība un veiksme visās dzīves jomās!

Draugiem Facebook Twitter Google+