Mobilā versija
Brīdinājums +27.6°C
Melānija, Imanta
Sestdiena, 19. augusts, 2017
9. maijs, 2017
Drukāt

Liāna Langa: Audio piesārņojums (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Meitiņ, paņem gaļiņu no ledusskapja vidējā plaukta un liec vārīties. Es drīz būšu mājās. Burkāni un kartupeļi ir turpat, kur vienmēr. Rīgā nopirku mums ko garšīgu! Tad jau redzēsi, kad atbraukšu, pacieties… Vai Aivariņš jau mājās? Liec sākt pildīt mājas darbus… uzvelc viņam rūtaino krekliņu, tas atrodas vannas istabā.

Nezvani man! Nezvani vairs nekad! Es tevi neieredzu! (Šņuksti) Tu esi melis un krāpnieks! Atstājies no manis, starp mums viss cauri!

Ātri un ērti kredīti jūsu patēriņam! Tikai viens zvans! Zvaniet tūlīt, un nauda jums tiks ieskaitīta dažu minūšu laikā!

Tra-la-lā! Pie dzintara jūras… Tra-la-lā!

Atpazīstat? Droši vien! Tas ir audio fons jūsu brauciena laikā starppilsētu autobusā Latvijā. Vieni pasažieri, nogurumā iesnaudušies, klana galvu, citi šķirsta presi. Vadītāja kabīnē dārd komercradio ar biežiem reklāmu iestarpinājumiem, kuri pieauro visu salonu par visdažādākajām tēmām – atlaidēm dārza preču veikalā, politiskiem solījumiem, svarīgām ziņām, ka lielveikalā akcijas cenas tualetes papīram, lasim un kāda ražotāja saldumiem.

Skrejruņi, kā mobilos tālruņus dēvē Uldis Bērziņš, pie mums ir iznīcinājuši robežu starp publisko un privāto telpu. Kad ļaudis tos piespiež pie auss, ne vienam vien šķiet, ka atrodas mājās un apkārtējā pasaule neeksistē. Tik ērti risināt sadzīviskas problēmas ceļā. Par pārējiem – nospļauties. Man jārunā! Jums jāklausās? Ak pat neienāca prātā. Varat taču aizbāzt ausis. Vai samierināties. Bet vispār nav labi noklausīties svešas sarunas. Pat ja atrodaties tieši blakus sēdeklī.

Kad apmeklēju frizētavu, tajā vienmēr skan kāda komerciāla raidstacija. Tās pārraidītā mūzika man gauži nepatīk, vēl mazāka ir vēlēšanās pāris stundas atrasties uzmācīgi atskaņoto reklāmu spietā. Maksājot naudu par pakalpojumu, tieku audiāli paverdzināta un jūtos kā upuris. Jo publiskajā telpā par visu visvairāk vēlos kaut arī nosacītu, tomēr klusumu. Katram cilvēkam ir iekšējā dzīve, domas, sajūtas. Audio piesārņojums, kas kļuvis par Latvijas ikdienu, laupa cilvēkam viņa privāto telpu un brutalizē vidi, mūs kolektīvi notrulinot. Nezinu, vai tā taisnība, bet kāds cilvēks pēc Japānas apmeklējuma man stāstīja, ka tur publiskajā telpā esot pieņemts sazināties ar īsziņām. Tam gandrīz ticu, jo japāņu kultūrā indivīda diskrētums joprojām ir godā. Gadsimtiem ilgi tā tas bijis arī pie mums, bet iespējas, ko sniegušas jaunās tehnoloģijas apvienojumā ar patērniecības psiholoģiju, to ātri, nemanāmi un viegli iznīcinājušas.

Varbūt starppilsētu autobusā kāds vēlas lasīt, meditēt, lūgties vai vienkārši nosnausties pēc garās darba dienas. Varbūt citam frizētavā jāizdomā kāda sava doma līdz galam. Diemžēl jums to neļaus kaitinošie reklāmu teksti. Bet kāpēc tie būtu jāpieņem?

Mūzikas izvēle katram ir subjektīva, un šīs izvēles publiskajā telpā būtu jāciena, radio izslēdzot. Reiz aizrakstīju autoostas vadībai par šo jautājumu, un man atbildēja, ka “nevarot liegt saviem šoferīšiem klausīties mūziku”. Nevienā citā pasaules valstī, pārvietojoties ar autobusu vai citu sabiedriskā transporta līdzekli, ar šādu praksi neesmu saskārusies. Tur salonos ir nosacīts klusums. Sabiedriski neitrāla atmosfēra, kas apliecina cieņu pret cilvēkiem ar dažādiem temperamentiem, vajadzībām un gaumi. Ar “Greyhound” autobusu esmu braukusi no Ņujorkas līdz Denverai un tālāk Taosai valsts dienvidrietumos. Pusotru diennakti ilgā ceļojuma laikā neviens šoferis sevi neizklaidēja ar radio klausīšanos.

Neitrāls fons ļauj būt vienkārši pasažierim, nevis radioklausītājam piespiedu kārtā. Publiskā telpa uzliek vispārzināmas uzvedības normas, viena no svarīgākajām – maksimāli netraucēt pārējiem. Uzspiesti meldiņi un reklāmas ir kā brutāla grūstīšanās, tikai dunkas saņem nevis jūsu sāni vai mugura, bet gan apziņa. Bet skaļās privāta rakstura sarunas sēdeklī jums blakus jūs padara par lūriķi pret paša gribu un izraisa pazemojuma sajūtu.

“Klusums ir pilns mūzikas. Klusumā sāk skanēt dvēsele.” (Zenta Mauriņa)

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Liana paliek veca un nervoza

  2. skaņu mežā apmaldījusies dvēselīte Atbildēt

    Zelta vārdi! Bet no šitā ir arī labums: man patīk “vienmēr pirmais”, taču, atskanot reklāmas bļaurēšanai pirms ziņām, allaž izslēdzu radio, bet atkal ieslēgt aizmirstu. Tātad ietaupās elektroenerģija. Tas pats ar TV. Bet skaņas fons dažā bodē man liek ātrāk to pamest neatskatoties; tādejādi ietaupu naudiņu 😉

  3. Piekrītu, kaut vai braucot mikroautobusā jāklāusās tā radiostacija, kura šoferim patīk. Bet es gribu klusumu. Vēl citreiz braucot pavairāk ar mikriņiem vienā dienā, sajūta ka atrodies krievijā, skan tikai radiostacijas krievu valodā.

  4. Tas, ka citur trokšņu fona nav, ir pilnīgi meli! Esmu ļoti daudz ceļojusi pa Eiropu ar ”lētā gala” nakts autobusiem, kur laikam taču vairums cilvēku grib gulēt. Un, lūk, šoferim vajagot to mūziku, lai nenākot miegs. Nu labi – šoferis vēl klausās kaut ko nekādu, vienkārši popsīgus muzikālus trokšņus. Toties lielpilsētu satiksmes autobusos, rajonos, kurus apsēduši Āfrikas un citu ”silto zemju” imigranti, nereti gadās, ka iekāpj tāds ar treniņbiksēm pusmastā un sarīko pa visu autobusu repa koncertu! Par telefona sarunām, kuras ilgst stundu, nemaz nerunājot. ”Melnie cilvēki”, šķiet, vispār nesaprot, priekš kam ir vajadzīgs klusums un ko nozīmē vēlme pabūt vienam ar savām domām. Un tad nu, atbraucot uz Latviju, šķiet, ka te vēl tas trokšņu fons nav tik neizturams.

  5. C.E.N.Z.Ū.R.A ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze
    CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze
    CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze
    CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze
    CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze CENZORI.la-vīze

JRT darbu Tabakas fabrikā sāks ar "Marķīzi de Sadu"Alvis Hermanis: "Uz šo trimdas laiku, mūsu teātris sauksies "JRT pie Dzemdību nama", jo es šaubos, ka daudzi zinātu, kur "Tabakas fabrika" atrodas."
Draugiem Facebook Twitter Google+