Vieta, kur tomātus audzē stratēģiski. “Dzērves” par kvalitāti, garšu un cenām 0
Autore: Mārīte Gailīte
Augusta vidū Vircavā, piemājas saimniecībā “Dzērves”, Valsts Lauku tīkla ietvaros norisinājās praktiskās mācības par tomātu audzēšanu plēves siltumnīcās. Tās organizēja LLKC Jelgavas nodaļas speciālistes Videga Vītola un Dace Drošprāte.
Piemājas saimniecība Dzērves nav liela – septiņas paštaisītas siltumnīcas no koka un plēves aizņem vien nedaudz vairāk par 2000 m2. Saimniecība pieder Evitai un Edgaram Gūtmaņiem. Abi strādā pastāvīgā darbā, tāpēc siltumnīcu kopšanai atliek vakari un brīvās dienas. Tomātus viņi audzē nu jau 18 gadus, pa šo laiku ir paaugušies bērni Klāvs (19) un Laura (12), kuri tagad arī piedalās darbos. Tomēr galvenais darītājs ir Evita, viņa viena pati apkopj visus augus, un tas nemaz nav tik vienkārši. Viegli nav, bet visi augi ir ļoti veselīgi, bija ļoti grūti atrast kādu bojātu lapu vai augli, lai parādītu pasākuma dalībniekiem dažādu slimību vizuālās pazīmes.
Saimniecībā audzē 40 dažādus tomātu hibrīdus – tikai hibrīdus. Pirms dažiem gadiem Evitai bija iespēja salīdzināt tautas selekcijas šķirnes ar hibrīdiem un izvēle tika izdarīta par labu kvalitātei, slimību izturībai un garšai. Vēl ir svarīgi, lai hibrīds būtu viegli kopjams, lai ar to būtu ērti strādāt. Audzē dažāda lieluma, formas un krāsas tomātus, lai piedāvātu tirgū iespējami plašāku izvēli. Vienreiz nedēļā, sestdienās, ražu ved uz Rīgas Centrāltirgu, kur paši arī iztirgo. Šeit liels palīgs ir dēls Klāvs.
Ķīmiju lieto minimāli
Koka konstrukcijas kalpo 5–7 gadus, pēc tam tās jāmaina. Zemi sāk gatavot laikus. Iepriekšējā gada rudenī iestrādā kūtsmēslus, ko iegādājas no kaimiņiem. Uz 300 m2 izlieto divas kravas. Tāpat iestrādā kaļķošanas materiālu. Visus zemes darbus veic ar mazo motobloku. Pēc tam uzbūvē konstrukciju, apvelk ar plēvi un ievelk pilienlaistīšanas šļūtenes. Agrāk laistīja ar ūdeni no dīķa (kur dzīvo zivis un zied ūdensrozes), bet pilienlaistīšanai tas ir par daudz duļķains, atveres drīz vien aizsērē. Tagad laista ar ūdeni no urbuma, tas ir ievērojami tīrāks, bet tāpat tiek filtrēts. Pilinātājšļūtenes sanāk nomainīt pēc diviem kalpošanas gadiem. Minerālmēslus faktiski nelieto, vienīgi karstā laikā apsmidzina augus ar kalcija nitrātu, lai novērstu sausās galotnes puves rašanos. Divas siltumnīcas ir aprīkotas ar pašu taisītām taupības krāsnīm. Šogad tās kurināja līdz pat 13. maijam, un tas atmaksājās. Raža no apkurinātām siltumnīcām ienācās par divām nedēļām agrāk nekā pārējās mājās.
Dēstus audzē paši, atvēlot tiem istabu savā mājā Jelgavā, kur visa ģimene dzīvo ziemā. Izstāda tos siltumnīcā aprīļa vidū. Sevišķi agri stādīt nemaz necenšas, jo pietiekami apsildīt siltumnīcas sanāk par dārgu. Šāgada aukstais pavasaris pierādīja, ka tā ir pareiza stratēģija.
Visas siltumnīcas ir uzbūvētas tā, lai Evitai būtu ērti strādāt un lai nodrošinātu augiem labu vēdināšanu. Jo mazāk mitruma ir gaisā naktī, jo mazāk attīstās puve. Evita uzmanīgi seko augu veselībai un tik tiešām laikus izņem katru kaut cik bojātu lapiņu, lai novērstu infekcijas izplatīšanos. Ja ir aizdomas par iespējamu pelēko puvi (Botrytis cinerea), brūces, kas paliek pēc lapu izņemšanas, Evita aizsmērē ar krīta putriņu.
Favorīti – hibrīdi
Katru gadu saimniecībā izmēģina jaunus hibrīdus, bet ir arī nemainīgas vērtības. Piemēram, ‘Cristal’ F1 – tipiskais tirgus tomāts. Tam ir atvēlēta atsevišķa siltumnīca. Audzēt tik daudz hibrīdu vienlaikus nemaz nav vienkārši, jo katram ir savas mikroklimata un mēslošanas prasības. Dzērvēs izdabāt katram hibrīdam nav iespējams, tāpat jau vadības rīki ir tikai laistīšana un vēdināšana, tomēr Evita cenšas hibrīdus sagrupēt. Tā visi aveņsārto tomātu hibrīdi ir izvietoti atsevišķā siltumnīcā.
Citi hibrīdi, ko audzē katru gadu, ir ‘Tolstoi’ F1, ‘Tamaris’ F1, ‘BeOrange’ F1. Pašai Evitai ‘Tolstoi’ F1 diez ko nepatīk, jo mēdz vairāk par citiem slimot ar pelēko puvi. Tomēr, pateicoties augļu lielumam, tas ir pieprasīts tirgū, šos tomātus labprāt pērk konservēšanai.
Par garšu un kvalitāti var prasīt cenu
Šogad cenas nesedz darbu un izdevumus, sprieda semināra dalībnieki. Un tas ir, neraugoties uz šķietami augstām cenām tirgū uz galda. Vaicāta par tomātu ražību, Evita atbild: “Es to neuzskaitu, man nav svarīgas tonnas, bet garša un kvalitāte, par tiem var prasīt cenu.” Tomātus vāc vienu reizi nedēļā, piektdienās, gatavojoties braukšanai uz tirgu. Tik reta vākšana, protams, nedaudz aizkavē jaunāko augļu augšanu, toties nodrošina neatkārtojamu uz auga pilnīgi nobriedušā tomāta garšu. Augļus vāc ar ļipiņām, tas ir, ar kauslapām, tāpēc tomāti saglabā aromātu. Tos neliek aukstumā, kā tas notiek lielveikalos. Protams, šiem tomātiem ir pilnīgi atšķirīga garša, jo arī katrai šķirnei piemīt savas garšas nianses.
Vai šādam saimniekošanas modelim ir nākotne?
Evita un Edgars neplāno paplašināt ražošanu. Jau tā Evita apkopj lielāku platību nekā strādnieki siltumnīcu lielsaimniecībās, strādāt vēl vairāk vienkārši nav iespējams. Taču jāatlicina laiks arī bērniem, vīram, sev pašai. Evita ir arī deju kolektīva dalībniece, arī tam vajag laiku un spēku. Tāpat, vedot ražu vienreiz nedēļā uz tirgu ar busu, nav iespējams aizvest vairāk, nekā ietilpst kravas kastē. Un vēl ir jautājums – vai pa vienu dienu varēs arī vairāk pārdot. Arī algot strādniekus Evita negrib, neviens cilvēks no malas neizdarīs šo darbu labāk un rūpīgāk par viņu pašu. Kamēr ģimenei nav jāalgo strādnieki, visa ietirgotā nauda veido vienlaikus algas un attīstības fondu. No tās jāapmaksā malka, plēve, sēklas, benzīns, elektrība un daudz kas cits ražošanai nepieciešamais. Kas paliek pāri, aiziet ģimenes vajadzībām. Darba daudz, un tas ir smags, kaut arī nes gandarījumu un prieku. “Cik ilgi mēs vēl tā skriesim?” sprieda Evita ar citām tomātu audzētājām pie kafijas tases. Kamēr izskolos bērnus? Kamēr būs spēks? Kas to lai zina. Bet ļoti negribas, lai, cīnoties ar pelēko tirgu un ēnu ekonomiku, mēs papildus apgrūtinātu dzīvi šādām mazām saimniecībām. Šādi cilvēki un viņu saimniecības ir vajadzīgi Latvijas laukiem, bet viņu garšīgie tomāti – mūsu patērētājiem.
Vairāk žurnāla Agro Tops šā gada septembra numurā
