Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. februāris, 2012
Drukāt

Aug buciņš, aug radziņi

karogs_leta2

Šogad 18. februāris pēc būtības būs līdzvērtīgs 18. novembrim. Diena, kad latviešiem skaidri jāsaka – mēs gribam, lai latviešu tautai būtu sava valsts! Tāpat kā 1918. gadā to pateica mūsu vecvectēvi. Latvijas valsts tika dibināta kā nacionāla valsts. Mājvieta latviešu tautai, kur brīvi kopt latviešu valodu un latvisku dzīves telpu.

 

Tā ir vienīgā vieta, kur latviešiem ir tiesības to darīt, nepretendējot uz citas tautas apdzīvotu teritoriju, jo Latvija ir viņu etniskā dzimtene. Pārējām mūsu zemē mītošajām tautām viņu etniskā dzimtene ir citur.

Bez latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas zūd jēga Latvijas valstij. Mēs varam mācīties angļu augstskolās, nodarboties ar uzņēmējdarbību Vācijā, dienēt Franču leģionā, bet vienīgā vieta, kur mums ir neatņemamas tiesības visās jomās lietot latviešu valodu, – tā ir Latvijas valsts. Vienīgā vieta, kur prasīt, lai mūs saprot, ja runājam latviski, arī ir Latvijas valsts. Prasība pēc krievu valodas kā otrās valsts valodas ir prasība pēc Latvijas valsts pamatidejas likvidēšanas.

Krievu gaudām par atstumšanu nav nekāda pamata. 1990. gadā netika dibināta jauna – krievlatviešu – valsts, bet atjaunota 1918. gada Latvijas Republika. Mēs atgriezāmies pie Latvijas Republikas proklamēšanas idejām un pamatvērtībām. Ne no viena tas netika slēpts. Šodienas sadzīvē grūti šīs vērtības atpazīt – krievus veikalos apkalpojam krieviski, krievu valoda Latvijā ir pašpietiekama un latviešu iecietība neizmērojama.

 

Tautas paruna saka – aug buciņš, aug radziņi. Marina Kosteņecka, izrādās, visus šos gadus tikusi apspļaudīta, Rīgas mērs Ušakovs staigā ar sabradātu pašcieņu. Krieviem Latvijā grūti, jo viņi te nejūtas kā Krievijā. Gandrīz jau būtu, bet kaut kādi latvieši traucē.

 

Dažbrīd šokē ielās noklausītas sarunas. Ķēķa līmeņa disputos jaušams niknums. Kāds jauki dzīvojis ar kaimiņu, lāga sibirjaku, kopā iedzēruši šņabīti, sadzīves līmenī nekāda naida nebija. Integrējušies uz krievu valodas bāzes, jo sibirjaks latviski ne bū, ne bē. Te pēkšņi uzradušies kaut kādi nacionālisti un savu politisko ambīciju dēļ sataisīja jezgu. Skolās jāmāca latviešu valodā! Ar to arī viss sākās, pošlo, pojehalo!

Bēdīgi, lai neteiktu vairāk. Mūžam neizdzēšamā nostalģija pēc padomju laikiem, pēc komunistu iepotētās tautu draudzības izpratnes pārkrievošanas garā.

18. februārī katram latvietim jāpaņem aiz rokas otrs latvietis un jāaizved pie vēlēšanu urnas. Iestāsimies taču vienreiz par savu valsti!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+