Augļkopībā sīkumu nav! 1
Valmieras rajona Kauguru pagasta Svitkās mēs ar dzīvesbiedri sākām saimniekot 1994. gada pavasarī, kad biju atguvis sava vectēva īpašumu. Sākumā nebija skaidrs, ar ko nodarboties, – tuvojās pensijas gadi un likās, ka stādīt ābeļu dārzu – līdzīgu tam, kurā darbojos kopš 1967. gada – ir par vēlu.
Svitkām piederēja paliels meža gabals, un no pirmās cirsmas peļņas iegādājāmies traktoru MTZ–82 un vairākus augsnes apstrādes rīkus. Līdz pat 2008. gadam ienākumi no meža nodrošināja saimniecības attīstību bez kredītiem. Sākot ar 2009. gadu, to nodrošina ražas realizācija.
Sākumā mēģinājām audzēt kartupeļus, taču mums nebija pietiekami lielas un ērtas telpas to glabāšanai. Zemenes likās ienesīgākas, taču prasīja daudz roku darba. Lai varētu iegādāties augu aizsardzības līdzekļus, nācās apmeklēt kursus. Tur arī notika izšķirošais pagrieziens – bija atbraukusi Augļkopības institūta vadošā pētniece Māra Skrīvele. Pēc lekcijas man kļuva skaidrs, ka ābeļu audzēšana būs mūsu saimniecības galvenais virziens. Jāapgūst tikai tāds nieciņš – jaunākās zināšanas par punduru un puspunduru augļu kociņu agrotehniku.
Pirmo ābeļu dārzu iestādījām 1999. gada rudenī. Izvēlējāmies stādīt puspundura kokus – potcelms MM 106. To noteica mazākās stādījuma ierīkošanas izmaksas, tas, ka iespējams iztikt bez mietiem un laistīšanas sistēmas ierīkošanas, kas nepieciešama punduru augļu kokiem. Attālumu starp rindām 5 m noteica īpašumā esošā traktora platums, 3 m starp kokiem – paredzamais vainaga platums rindas virzienā.
Šķirņu izvēlē vadījāmies pēc intensīvās augļkopības rokasgrāmatas ieteikumiem. Vispiemērotākās ziemcietības, slimībizturības, augļu izmēra un garšas dēļ mums likās šķirnes: ‘Auksis’, ‘Alro’, ‘Iedzēnu’, ‘Koričnoje Novoje’, ‘Sinap Orlovskij’ un ‘Telisāre’.
2002. un 2003. gada rudenī dārzs tika paplašināts. Bez šķirņu ‘Iedzēnu’ un ‘Sinap Orlovskij’ platību palielināšanas klāt nāca arī ‘Saltanata’ un ‘Antej’, kā arī nelielā daudzumā vasaras šķirnes ‘Baltais Dzidrais’, ‘Jelgavas Vasaras’ un ‘Konfetnoje’. Ābelēm stādus bijām pasūtījuši uz potcelma MM 106, taču vēlāk izrādījās, ka daļa, piemēram ‘Auksis’, potēti uz B 118, ‘Baltais Dzidrais’ uz M 26. 2003. gadā iegādātajiem stādiem liela daļa potcelma atvašu bija ar sarkanām lapām, piemēram, šķirnei ‘Saltanata’.
Riskējām iestādīt arī ap 1000 bumbierēm uz Kazrauša bumbieres potcelma. Izvēlējāmies šķirnes ‘Vasarīne Sviestīne’, ‘Suvenīrs’ un ‘Mramornaja’. Vēlāk izkritumos iestādījām ‘Belorusskaja Pozdņaja’ un ‘Pepi’.
Dārza kopšanā izmantojām šādu tehniku: lauka miglotāju ar vertikāli paceltiem spārniem (piecas sprauslas katrā pusē), uzņēmumā Cēsu Meistars ražotu rindstarpu pļāvēju, ko pārveidojām tā, lai nopļauto zāli sviestu uz apdobēm, paštaisītu piekabi, kas spēj vest četrus ābolu konteinerus ar tilpumu 270 kg katrā, un Vicon PS403 tipa minerālmēslu izkliedētāju, kas 80% minerālmēslu izkaisa uz apdobēm.
Šodien saimniecībai ir ābolu glabātava, kas sastāv no divām kamerām, starp kurām atrodas šķirošanas telpa. Ābolus vācam jau minētajos konteineros, kurus no piekabes noceļ un nogādā glabāšanas kamerās elektropacēlājs ar 800 kg celtspēju.
Ābeļu šķirņu salīdzinājums
Kopš dārza stādīšanas esam uzkrājuši pieredzi par šķirņu piemērotību mūsu konkrētajiem apstākļiem.
Vispirms nācās atteikties no šķirnes ‘Alro’. Āboli gan skaisti, taču, ja blakus ir ‘Auksis’, ‘Alro’ neviens nepērk. Mums neizdevās atrast piemērotus glabāšanas apstākļus, iespējams, arī novākšanas laiku, tāpēc glabāšanas zudumi pārsniedza 50%. Mēģinājām kokus pārpotēt ar citu šķirni, taču tā pēdējās divās aukstajās ziemās izsala.
No šķirnes ‘Koričnoje Novoje’, visticamāk, atteiksimies, jo nespējam cīnīties ar augļu pūšanu kokos un pēc tam glabātavā (zudumi ap 75% šosezon). Arī pircēji šo šķirni izvēlas samērā reti.
* Šķirne ‘Iedzēnu’ mūsu dārzā uzvedas dažādi, ja salīdzinām 1999. un 2002. gada stādījumus. Vecākie koki ražo apmierinoši, ir pārliecība, ka tie potēti uz MM 106, turpretī 2002. gadā stādīto vainagi aug lielāki un koki ir mazražīgi. Ir aizdomas, ka kļūdas dēļ tie varētu būt uz cita potcelma. Augļu kvalitāti iespaidoja korķplankumainība, glabāšanas laikā tos jūtami bojāja puve.
* ‘Sinap Orlovskij’ sākumā uzrādīja labu ražību, taču divās pēdējās ziemās jūtami cieta salā. Zemākās vietās un kokiem ar vājāku augumu tie izsala pilnībā stumbru bojājumu dēļ, tāpēc raža bija vidēja. Iespējams, ka 2002. gadā stādītie ‘Sinap Orlovskij’ un ‘Iedzēnu’ stādi arī nav uz potcelma MM 106, jo abiem ražība stipri atpaliek no cerētā. Turpretim 2003. gadā stādītie ‘Sinap Orlovskij’ koki ražo labi.
* ‘Auksis’ ražoja labi katru gadu gan uz MM 106, gan B 118 potcelmiem un, kaut gan koki vēl nav pilnīgi pieauguši, šogad deva ap 16 t/ha. Izsalušu koku bija daudz mazāk nekā līdzīgos apstākļos ‘Sinap Orlovskij’.
* ‘Antej’ arī ražoja katru gadu un šogad deva ap 19 t/ha. Izsalušu koku tikpat kā nebija.
* ‘Saltanata’ stādi 2003. gada rudenī bija vismazākie, arī tagad tie augumā atpaliek no citu šķirņu kokiem, tomēr 2011. gada raža – 11,5 t/ha – bija negaidīti laba. Šai šķirnei ar potcelmu, kam sarkanas lapas, laikam nav laba saderība, jo iepriekšējos gados vairāki koki potējuma vietās nolūza ar visu ražu. Šogad daudzas vēja noliektas ābeles nācās stutēt. ‘Saltanata’ zarus vējš viegli noliec, tāpēc grūti izaudzēt vertikālu vainagu, kas viegli izdarāms šķirnēm ‘Auksis’ un ‘Antej’.
* ‘Telisāre’ izrādījās visražīgākā – 2010. un 2011. gadā novācām attiecīgi 18,6 un 24 t/ha. Sals šo šķirni nebija bojājis. Tiesa gan, ja āboli būtu stiprāk retināti, tie būtu lielāki. Neraugoties uz samērā zemo garšas vērtējumu, iepriekšējos gados šķirnes ābolus pirka labi. Arī glabāšanas zudumi nebija lieli.
Visas trīs vasaras šķirnes šogad ražoja bagātīgi, un ražu izdevās realizēt, jo āboli bija retināti.
Mūsu apstākļos piemērotākas audzēšanai vairumā šķiet ‘Konfetnoje’, ‘Auksis’, ‘Saltanata’, ‘Antej’ un ‘Telisāre’. Ja nebūtu sala bojājumu, pie tām varētu pieskaitīt arī ‘Sinap Orlovskij’ tās labo garšas īpašību dēļ. Tomēr veikalu plauktos pēdējie bojājas ātrāk nekā ‘Antej’ un ‘Telisāre’.
Agrotehnika
Par agrotehniku mūsu pieredze vēl ir neliela un reizēm pat pretrunīga. Ar labiem rezultātiem esam ābolus un bumbierus retinājuši, centāmies retināt arī vainagus, kas sākumā darbaspēka trūkuma dēļ bija sabiezināti. Diemžēl lielāko vainagu veidošanas daļu steidzamāku darbu dēļ nācās veikt pēc ražas novākšanas. Pozitīvais rezultāts šķiet šķirnes ‘Saltanata’ negaidīti lielā raža, negatīvais varētu būt šķirnes ‘Sinap Orlovskij’ apakšējo zaru un stumbru apsalšanas veicināšana un sala postījumi bumbieru galvenajām šķirnēm.
Bumbieru šķirnes
No trīs galvenajām bumbieru šķirnēm visizturīgākā izrādījās ‘Vasarīne Sviestīne’, taču arī tai izsalušo koku skaits tuvojās vienai trešdaļai. ‘Suvenīrs’ un ‘Mramornaja’ cieta stiprāk. Kaut cik neizretinātas rindas saglabājās dārza vietā, kuru visagrāk apspīdēja rīta saule. Izsalšanas iemesli bija sala bojājumi stumbros. Bumbieru ziemcietību noteikti mazināja bumbieru lapu blusiņas parādīšanās 2010. gada vasarā. Ar atļautiem augu aizsardzības līdzekļiem šo kaitēkli neizdevās apkarot. Koki tika novājināti, augļi, sevišķi šķirnei ‘Suvenīrs’, izauga sīki un ar melniem plankumiem. Ja netiks reģistrēts efektīvs insekticīds, bumbieru audzēšana būs nopietni apdraudēta.
No šķirnes ‘Belorusskaja Pozdņaja’ dārzā auga tikai divi koki, abiem sals neko nebija nodarījis. Tiesa gan, šie koki ir gadus trīs jaunāki un tievākiem stumbriem nekā blakus augušie trīs galveno šķirņu koki. Jāatzīst, ka arī daži jaunāki ‘Suvenīra’ un ‘Mramornaja’ koki izrādījās tikpat veselīgi. Divus gadus bumbieru raža bija pietiekami liela un saimnieciski nozīmīga. Gadu pirms abām sala ziemām ‘Suvenīrs’ bija labas kvalitātes un, kaut gan tika glabāts kopā ar āboliem 2–4o C temperatūrā, zudumi nepārsniedza 20% un pēdējos bumbierus pārdevām novembra beigās. Augļi dārzā bija daudz izturīgāki pret puvēm nekā otrai nozīmīgākajai šķirnei ‘Mramornaja’, kurai līdz novākšanai saplaisāja un sapuva vismaz puse ražas.
Domājams, šis gads vēlreiz parādīs, cik svarīga ir iespēja novākto ražu ievietot glabātavā ar regulējamu temperatūru. Vēl vasarā mums bija tikai viena kamera, aprīkota ar aukstuma iekārtu. Redzot briestam bagātu ražu, atteicāmies no citiem plāniem, koncentrējām visus resursus, lai pabeigtu otro glabātavas kameru un aprīkotu to ar aukstuma iekārtu.
Atskatoties uz mūsu darbības raibajiem līkločiem, ar pārliecību varam teikt, ka augļkopis nedrīkst par zemu novērtēt trīs lietas: teorētiskās zināšanas, kas atrodamas specializētajā literatūrā, prakses iespējas un padomus, ko sniedz Latvijas Valsts augļkopības institūta speciālistu rīkotās lauka dienas, kā arī paša novērojumus un ar gadiem uzkrāto pieredzi.
No zemes sagatavošanas un pirmo kociņu iestādīšanas līdz pat bagātīgas ražas piegādei pircējam – tik tāls ir ceļš…
Un kā ikvienā nopietnā darbā arī augļkopībā sīkumu nav.
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”
