Augstā dziesma Latgalei 0
Pirms kāda laika klajā nākusi dzejnieces un žurnālistes Annas Rancānes grāmata par vienu no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem – Latgali.
Daļēji šo izdevumu varētu uzskatīt par ceļojumu grāmatu, jo autore ar lielu rūpību ir aprak- stījusi divpadsmit braucienus jeb maršrutus uz ievērojamām un neparastām Latgales vietām. Lasot aprakstus, kā arī teikas, nostāstus un vietējo ļaužu atziņas, nereti rodas izjūta, ka esi ievests kādā savdabīgā pasaulē, par kuras eksistenci iepriekš nav bijis ne jausmas.
Vai ceļojumu grāmata? Šāds jautājums varētu rasties, pirmoreiz turot rokās jauno A. Rancānes grāmatu un apskatot tajā ievietotās fotogrāfijas. Savukārt tiekot līdz pēdējai lappusei, kļūst skaidrs, ka ceļojumu grāmata tā gluži vis nebūs. Ik aprakstā, ik stāstā par kādu no vietām, kuru dzejniece iesaka apmeklēt un par kuru viņa tik aizraujoši prot pastāstīt, jaušama liela pietāte, pat mīlestība pret savu dzimto Latgali un Latviju kopumā. Lasītājam, kurš A. Rancāni nepazīst, tā arī neizdosies uzminēt, kura no grāmatā aprakstītajām Latgales vietām viņas pašas sirdij tuvākā – vai tā ir vecākā pilsēta Latvijā, vai arī vieta, kas ceļotāja skatienam atklājas “smalka un grezna kā seno laiku porcelāna servīze”. Šķiet, autorei vienlīdz mīļi ir visi Latgales stūrīši, par visiem viņa var stāstīt ilgi un aizraujoši.
Pieļauju, ka grāmatas galvenais uzdevums ir ceļotājus iepazīstināt ar Latgales pilsētām un ciemiem, palīdzēt izvēlēties, uz kurieni doties un ko apskatīt. Izdevumā atrodami ne tikai gleznaini apraksti, bet arī praktiska informācija: padomi, piemēram, pa kuriem ceļiem braukt, lai bez maldīšanās nokļūtu galā; turklāt katras nodaļas noslēgumā ir neliels kopsavilkums “Noteikti jāredz”, “Daži padomi”, “Vērts atcerēties!”. Grāmatā iekļautas pat vairāku Latgales virtuves “meistarstiķu” receptes – kā pagatavojama zivs piena mērcē, šmakovka, asuškas, buļbešnīki.
Darbā ieskicētas arī dažas problēmas, kas gan aktuālas visai Latvijai: sliktās kvalitātes ceļi, pustukšie ciemi, jo iedzīvotāji devušies emigrācijā, un Daugavas piesārņojums, kas kļuvis tik liels, ka ar upes ūdeni neiesaka laistīt pat piemājas dārzu. Vērtīga un, iespējams, citu Latvijas kultūrvēsturisko novadu iedzīvotājiem līdz šim nezināma ir informācija par parkiem – Rāznas nacionālo parku, dabas parku “Daugavas loki” un citiem.
Tīrradņi ‒ tie, protams, ir Latgales iedzīvotāji – atsaucīgi, sirsnīgi, viesmīlīgi, ar ciemiņiem allaž gatavi parunāties un pat nodemonstrēt sava amata prasmi. A. Rancānes sarunas ar dažādiem Latgalē sastaptajiem ļaudīm ceļ grāmatas vērtību. Laikā, kad ir tik daudz liekulības, šo podnieku, svečturu meistaru, sava novada vēstures entuziastu un citu autores satikto cilvēku spriedumi un arī viņi paši šķiet kā tīrradņi. “Jo es vecāks un sirmāks kļūstu, jo vairāk domāju par to, ka brīnumi tomēr notiek, ka cilvēka paša līdzdalība tajā liktenī tomēr ir ļoti neliela, tā tas viss šajā Dieva pasaulē iekārtots,” secina podnieks E. Vasilevskis. Nesatricināmā ticība Dievam ir pārsteidzošākais un lielākais, kas šiem ļaudīm pieder. Viņu glabātie nostāsti, teikas, atgadījumi, kā arī talantīgāko latgaliešu dzejas rindas, ko autore citē, nereti aizkustina. Spilgts piemērs ir B. Martuževas dzejolis.
Dažkārt A. Rancāne atklāj arī kāda sava varoņa likteni; kas gan pārsvarā ir skumji. Grāmata būtu izmantojama arī kā izzinošs mācību līdzeklis vidusskolu skolēniem, ne tikai mācoties Latvijas ģeogrāfiju, vēsturi un mākslas vēsturi, tā noderētu pat klases audzināšanas stundās, runājot par patriotismu.
