Mobilā versija
+23.0°C
Vineta, Oļegs
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
8. augusts, 2017
Drukāt

Anda Buševica: Augstais un zemais (4)

Busevica_2

Anda Buševica

Dabas koncertzāles mūziķi laikam bija pirmie, kuri to konceptuāli noformulēja un izteica vārdos. Ka daba var būt visskanīgākā no koncertzālēm, mirklis, pirms tumsa pārvēršas par nakti, ir izcilākās no skatuves dekorācijām.

Dabas koncertzāles šā gada varonis bija Lumbricus terestris jeb dižslieka, tad nu arī klausītāji sēdēja turpat, kur ir šo varoņu dabiskā mājvieta – uz zemes. Došanās satikt Latvijas dabas “varoņus” ir arī iespēja iepazīt Latvijas skaistākās vietas, šogad tā bija Dviete un Burtnieku palieņu pļavas. Citgad, dodoties uz pasākumu pie Raunas staburaga, mazliet apbrīnoju rīkotāju drosmi – vai, ielaižot sargājamā brīnumā neprognozējamu ļaužu pulku, dabas svētnīca nenotiks nobradāta? Savām acīm pārliecinājos, ka disciplinētāku publiku grūti iedomāties – ne atkritumu, ne pārspīlētu baiļu par drošību, šādos brīžos Latvijas sabiedrība šķiet kļuvusi pieaugusi un savstarpējā uzticēšanās ir abpusēji patīkama.

Kad dēlam pienāca padsmitnieka vecums, nolēmu, ka mums jādodas uz kādu mūzikas festivālu. “Laba daba” Līgatnē ir lielisks iesācēja līmenis, kurā decibeli nenokauj smalkumu attiecībās ar Gaujas nacionālā dabas parka stūrīti. Koncertos skanošā mūzika kā izcila garšviela piešķir smeķi zāles smaržai, kurā guli, pārguris no skaņām un brīvības. Nebūdams dzimis panteists, instinktīvi nodziedi nedzirdamu pateicības dziesmu vecajam ābeļdārzam, kas dod ēnu telšu pilsētiņai. Ekoloģija iezogas arī cilvēku attiecībās, tas ir ģimeņu festivāls, kurā ar dzīvi tīri apmierinātas vecmāmiņas šūpo zīdaiņu ratiņus un labā daba samierina dažādās mūzikas gaumes un paaudžu atšķirības. Blakus plastmasas šķīvju desiņceptuvēm uz oglēm sautējas tadžinas, sludinot citādus ēšanas paradumus un dzīvi bez atkritumiem. Šī ideja apogeju sasniedza festivālā “Komēta” Daugavgrīvas cietoksnī, kurā ne tik vien kā bija iekārtota trauku bibliotēka pusdienreizēm, bet arī cilvēcīgā, skaistā un labā kalpībā nodotas militāriem mērķiem būvētās celtnes.

Cēsu mākslas festivāla programma pastāvēšanas pirmajos gados bija tik piesātināta, ka nabaga rīdziniekam ar to nācās samierināties kā neizbēgamo: piektdienas vakarā pēc garas darba dienas airēties cauri piepilsētas sastrēgumiem un pēdējos sviedrus izdvest tolaik vēl improvizētajās koncertzālēs. Katarse sekoja pēc koncerta, peldoties mēnesnīcā ezerā, un simfoniskā mūzika man iegaršojās tieši šādā salikumā – kā ceļojums no pilsētas burzmas dabas apskaidrībā. Lai kā mēs gribētu miesīgās sajūtas atlikt malā, tās tomēr ir klātesošas pat vissarežģītākās mākslas baudījuma brīžos. Alternatīvais kamermūzikas festivāls “Sansusī” ar operu kokos, skaņu sajūtu taku, šķiet, nokārtojis zinātnisko grādu abu šo sajūtu kombinēšanā.

Mani ļoti interesē šī robežsituācija – augstā māksla un ikdienišķais, zemais. Filmu “Knutifikācija” joprojām neesmu noskatījusies, taču draugi atstāstīja kādu spilgtu epizodi, kurā diriģents Māris Sirmais ar ekstātisku žestu vada kori dziedam “Kamēr vēl dreb mana roka”. Vārdu autors Knuts Skujenieks sev piederīgajā pašironijā aizkadrā komentē, ka nekādi nevar saprast, kurā brīdī viņa rakstītais teksts kļuvis par nacionālo himnu – “tā jau tāda gultas dziesma!”. Man šķiet, ka tieši šajās miesīgajās, piezemētajās norisēs lielās lietas atjaunojas, atgūst ticamības spēku.

Dullo dauku festivālu “VĀRTI”, kas šogad notika Popē jau otro reizi, no līdzīgiem kultūras projektiem atšķir tas, ka “VĀRTI” ir cieši sasaistīti ar vietu – veco muižas ēku atjaunošanu, parka kopšanu, izcila skata līdz pat apvārsnim atklāšanu garāmgājējam, noliekot tur dullo dauku soliņu. Dzimst bērni, tiek nosargāta mazā skoliņa, un tas piešķir tādu nopietnību, zemes smagumu visam sadziedātajam, sadzejotajam.

Reizēm dzirdu skeptiskas piezīmes, ka šobrīd Latvijā visi krūmi čab no lielākiem un mazākiem festivāliem, ka pārāk lieli līdzekļi aizplūst to organizēšanai, ka publikai tie nav aptverami. Tieši otrādi – idejām gatavu un to īstenošanai spējīgu cilvēku skaits man ir indikators, ka šobrīd mūsu mīļajā Latvijā dzīvojam tik labi kā vēl nekad. Ka mums ir laiks, iespēja un vēlēšanās izdzīvot katru mūsu esības brīdi, pierakstot sajūtās cilvēku radošuma un Latvijas dabas radīto skaistumu.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Vai tas aizvēsturiskais kaitinošais jājam-jēdzeknis “augstāk par zemi? augstāk par zemi. ausgtāk par zemi…” joprojām strīķē radioaparātus?

  2. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Mīļā un gudra Anda!

    Temats skaidrs un izteiksmes līdzekļi atbilst!

    Bet es lūgšu Tevi saprast ka latviešu biedrības nav atjaunotas!
    Tauta nav atguvusi savas kultūras tradīcijas!
    Tauta smok partijnieku D I K T Ē TA J Ā – uzspiestajā valsts pārvaldē – kur latviešu bezmaksas biedrībam vairs nav noteicošā vieta!

    Izlasi manu rakstu internetā www ;”Mosties celies, strādā”!

    Naudas pasākumi, naudas “ATSŪKNĒŠANA” nav spējiga dot latviešiem to ko deva 3 000 latviešu biedrības līdz 1940.gadam. Proti – pašiem radīt savus svētkus savai mājai blakus.

    Lūdzu nesamierinies ar komunistu un čekistu devīzi :”Latvija bez latviešu biedrībām”!

  3. Atcerēsimies Raiņa “Uguns un nakts” pamatmotīvu, jo šodienas globalizētajā pasaulē neviena tauta neko bez cīņas nedabūs – neko ar kādiem EUR-fondu miljardiem neapvienos, neko nesavienos – vien lielākā parādu jūgā iegrimsim:”…tikai Spīdola iet brīvi, bez spaida un sapņaini. Ej, Lāčplēsi, ej atkal cīņā! par maz tu uzvarēji, uzvarētājs! uzvari atkal un galīgi, dari savu lielo darbu, iztīri zemi no mošķiem!”

  4. Ja šo dabiskumu, radošumu un latviskumu apvienotu ar ekonomiku un reālu Latvijas izdziedēšanu no slinkuma, ļaunuma un tupības, kas ved pa paralēlām sliedēm uz iznīkšanu, tad mums būtu stipra un godīga, skaista un latviska valsts. Tāda mums ir. Joprojām. Festivāliem jābūt. Katra vieta atkopjas un kļūst tīrāka ar skaņu un krāsu vibrācijām, sirdsmīlestību un gaismu par katru stādiņu, celtni, bijībā pret saglabāto. Bez sērošanas, ar cieņu un pietāti pret mirušajiem, atklātībā pret vērtībām, kas sargājamas, sasaistē ar kultūru. Jā. Skeptiķi lai ēd kauču indētas olas, lēkā pa dzintarskatuvi un stāsta, cik naivs ir latvietis. Latvietis ir izsenis staltums un spēks. Nevis saujiņa ļaužu Eiropas pusziemeļos. Katrs bērna solis Latvijā vistālākajos novados ir mūsu stiprums. Centrs ar karogu mastā. Mums vajag Knutu. Skujenieku ar savu nedaudz smejošo, skanīgo balsi. Kā vienojošu un saprotamu izjūtu kopumu – caur atdzejojumiem izlaužot ceļu uz kultūrām, atdodot vienam to, ko zaudēja daudzi. Mums vajag tautas sirdsapziņu – kā Lūsēnu vai mazo bērnu balstiņas vismazākajā mūzikas skoliņā. Katru un visus. Paldies, Anda. Bez skepses un naida par latviskumu būtu jādzīvo Latvijā visiem, aiz Latvijas un visur pasaulē. Kā Baltimoras svētkos vai tepat Staburagam līdzās, Ēdolē, Cēsīs un Alūksnē, Valkā. Visā teritorijā un vienlaidus bez iztapības. Ar sirdi.

Noskaties! Unikāli aizkadri no filmas "Nameja gredzens" tapšanasAr lielās zemgaļu un krustnešu kaujas ainām noslēgusies latviešu leģendas “Nameja gredzens” filmēšana. Mobilā televīzija, lietotne LMT Straume piedāvā ieskatīties filmas uzņemšanas aizkulisēs un kuriozos unikālā videostāstā "Filmas "Nameja gredzens" aizkadrā".
Draugiem Facebook Twitter Google+