Augstākais kabinets Briseles torņos. Saruna ar Ilzi Juhansoni 4
“Mēs aizvien audzējam to cilvēku skaitu, kuri piedalās institūciju darbā un tādā veidā ietekmē institūciju domāšanu, pienesot mūsu redzējumu un izpratni, vienlaikus arī skaidrojot īpašās situācijas, mūsu vēsturi,” saka Latvijas vēstniece Eiropas Savienībā Ilze Juhansone. Šonedēļ oficiāli tapa zināms, ka I. Juhansone kļuvusi par Eiropas Komisijas ģenerālsekretāra vietnieci, kas ir augstākais amats pēc Eiropas komisāra, kādu Briselē ieņems Latvijas un arī Baltijas pārstāvis. Viņa izturējusi 120 pretendentu lielu konkursu.
I. Juhansones uzdevums būs pārstāvēt Eiropas Komisiju sarunās ar Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Parlamentu. Nākamais vēstnieks, kurš turpinās darbu Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā Briselē, vēl tiek izraudzīts. I. Juhansone jaunos pienākumus Eiropas Komisijā sāks 16. novembrī.
– Katrs ietekmīgāks amats, ko Eiropas Savienības institūcijās iegūst kāds Latvijas pārstāvis, ir uzskatāms par vērā ņemamu sasniegumu, zinot, cik sīva ir konkurence visu 28 valstu starpā. Ko tas, ka Eiropas Komisijas ģenerālsekretāra vietniece turpmāk būs latviete, var nozīmēt mūsu valstij?
– Pirmkārt, tas ir novērtējums man personīgi, pierādījums manai profesionalitātei un novērtējums Latvijas ierēdniecībai kopumā. Bet, skatoties plašāk, protams, tā ir iespēja redzēt un vairāk ietekmēt Eiropas procesus ne tikai kā vienas atsevišķas dalībvalsts pārstāvim, bet skatoties arī no institūciju puses. Latvijai, protams, tā ir papildu iespēja, ka arī mēs esam šajā lēmumu veidošanas procesā. Mēs aizvien audzējam to cilvēku skaitu, kuri piedalās institūciju darbā un tādā veidā ietekmē institūciju domāšanu, pienesot arī mūsu redzējumu un izpratni par lietām, vienlaikus skaidrojot īpašās situācijas, mūsu vēsturi, dažādo pieeju. Jebkurā gadījumā cilvēki, kuri strādā institūcijās, paliek ļoti cieši saistīti ar Latviju.
– Par to, ka Latvijas cilvēki paliek Briselē, ir dažādi uzskati. No vienas puses, ir labi stiprināt Latvijas pārstāvju spēku šeit, no otras puses, viņi, iespējams, ir zuduši Latvijas diplomātijai, ministrijām, jo dzimtenē vairs neatgriezīsies.
– Negribētu piekrist, ka šie cilvēki ir zuduši Latvijas publiskajai administrācijai, diplomātijai. Tas patiesībā vairāk ir jautājums Latvijas publiskajai administrācijai, cik daudz viņi ir gatavi pēc kāda laika šos cilvēkus paņemt atpakaļ. Ko Latvijas ministrijas, institūcijas ir gatavas piedāvāt cilvēkiem, kuri ir ieguvuši pieredzi starptautiskajās institūcijās? Es pilnīgi noteikti vismaz šobrīd redzu, ka pēc kāda laika labprāt vēlētos atgriezties Latvijas publiskajā pārvaldē ar cita līmeņa pieredzi par darbu starptautiskajās institūcijās, kas ir saistīta ar cita veida politikas veidošanu, un dalīties ar šo pieredzi.
Domāju, ka tādu cilvēku ir pietiekami daudz, jautājums ir, vai mēs vienmēr spējam šos cilvēkus paņemt pretī, vai mēs spējam atrast to nišu, kur Latvijā, vienalga vai tā būtu ierēdniecība, politiskā vide, privātais sektors, šo cilvēku spējas varētu izmantot. Mums ir bijuši ļoti daudz cilvēku, kuri ir strādājuši gan starptautiskos projektos, gan Pasaules bankā, gan Starptautiskajā valūtas fondā un tā joprojām. Vai mēs viņus paņemam atpakaļ, vai mēs viņus izmantojam? Reizēm ar pozitīvu skaudību skatos uz bulgāru kolēģiem, kur ļoti daudz cilvēku ar starptautisko institūciju pieredzi pēc tam strādā valstī.
– Un te ir vietā jautāt arī par tiem Latvijas diplomātiem, ekspertiem, kuri strādāja Briselē Latvijas prezidentūras laikā, vai viņu zināšanas, atgriežoties Latvijā, taps izmantotas?
– Lielākā daļa no kolēģiem, kuri strādāja Briselē prezidentūras laikā, ir atgriezušies savās nozaru ministrijās vai institūcijās. Mēs bijām ļoti veiksmīga prezidentūra, jo Latvijas valsts iestādes uz Briseli atsūtīja savus labākos un spēcīgākos cilvēkus. Ar prezidentūras pieredzi vienlaikus atpakaļ atgriezās ap simts cilvēku. Izšķīstot katrā atsevišķā nozares ministrijā bez skaidra redzējuma, kā mēs šo unikālo pieredzi izmantojam, mēs palaidām garām iespēju kvalitatīvi jaunā līmenī pacelt publisko administrāciju. Un tā zināmā mērā ir neizmantota iespēja. Viņi ir simt cilvēki ar pieredzi risināt sarunas starptautiskā vidē, meklēt kompromisus starp divdesmit astoņām dalībvalstīm un pēc tam ar Eiropas Parlamentu, tas ir unikāls resurss.
– Kāda būs jūsu loma? Kādi ir Eiropas Komisijas ģenerālsekretāra vietnieka pienākumi?
– Zināmā mērā turpināšu darīt to pašu ko līdz šim, tikai no citas perspektīvas, proti, mans uzdevums būs pārstāvēt Eiropas Komisiju sarunās ar Eiropas Savienības Padomi un attiecībās ar Eiropas Parlamentu. Kad vēstnieku līmenī notiks sarunas par konkrētiem Eiropas politikas dokumentiem, tiesību aktiem, tad mans uzdevums būs šajās sarunās pārstāvēt EK viedokli.
– Nesen tika publiskots pētījums, ko sabiedrība domā par Eiropas Savienības institūcijām, un tajā bija vēstīts, ka cilvēki aizvien jūtas ļoti atsvešināti no Briseles. Ko darīt, kā to mainīt?
– Ir tikai viena iespēja, un tas nav tikai Eiropas Komisijas, bet arī dalībvalstu un visu Eiropas Savienības institūciju pienākums, vienkārši izstāstīt to, ko darām. Lielā mērā tā ir EK atbildība izskaidrot savus piedāvājumus, bet tikpat tā ir dalībvalstu valdību atbildība. Mēs joprojām saskaramies ar tradicionālo stāstu, kad ļoti daudzu valstu valdības priecīgas mājās stāsta: “Nevis mēs, bet Brisele tā nolēma”, lai gan tie ir ministri un valdību pārstāvji, kuri piedalās šajās sarunās.
Uzziņa
Pamatojoties uz EK priekšsēdētāja Ž.K. Junkera priekšlikumu, Eiropas Komisija otrdien nolēma Ilzi Juhansoni, Paraskeviju Mihū un Žanu Eriku Pakē iecelt ģenerālsekretāra vietnieka amatā.
EK priekšsēdētājs Žans Klods Junkers: “Ģenerālsekretariātam ir centrāla loma pārkārtotajā politiskajā komisijā, kuras pamatprincipi ir rezultātu nodrošināšana un komandas darbs. Kopā ar Aleksandru Italjēneru mums tagad ir izcili spēcīga komanda ar plašu pieredzi visās galvenajās ES politikas jomās.”
