Augstākais mērķis – Mežaparka estrāde 0
Katrs dziedātāju vai dejotāju kolektīva mēģinājums šobrīd ir solis tuvāk nākamā gada Dziesmu un deju svētkiem. Uz tiem pošas arī Smiltenes jauktais koris “Pakalni”. Pēc dalībnieku skaita “Pakalni” ir vidēja izmēra koris – aktīvo dziedātāju – ap 30, taču esot raksturīgi (un ne vien šim korim), ka drīzumā piepulcēsies vēl citi dziedātgribētāji.
Mežaparka skatuve, uz kuras dziedot dvēsele paceļas spārnos, ir liels vilinājums – arī ikdienas sūrā mēģinājumu darbā mazliet kūtrākiem koristiem.
“Pakalnu” prezidente, dziedātāja un arī Smiltenes novada bibliotēkas vadītāja Zaiga Krūmiņa tomēr teic, ka iemesla satraukumam nav, jo repertuāru visi apgūst vienlīdz labi. Viņa pati gan nevarot iedomāties, ka varētu izlaist pat vienu mēģinājumu: “Ļoti slikti jūtos, ja neesmu aizgājusi uz mēģinājumu. Turklāt korī ir sevišķa atmosfēra un ja vēl ir zelta diriģents!” Tā klausītāji esot nosaukuši “Pakalnu” diriģentu Ēriku Derumu, brīdinot, lai tikai koristi nelaižot viņu prom.
Jāpaspēj!
Diriģents Ēriks Derums vada ne vien “Pakalnus”, bet arī Cēsu skolotāju kori “Beverīna”, Trikātas jaukto kori, Raiskuma pagasta jaukto kori, sieviešu kori “Kalme” Limbažos un mežu darbinieku vīru kori “Silvicola”.
Seši kori un katrs savā Vidzemes pusē. Tā nav joka lieta. Ēriks piekrīt, ka sanāk pabraukāt, bet tad abi ar Zaigu sāk smieties, atceroties savdabīgus brīžus Dziesmu svētku gājiena laikā Rīgā. Brīdī, kad koris iet garām Brīvības piemineklim, diriģentam jāsoļo pie karoga:
“Bet reizē taču iet visi novada kori. Man tad sākumā iznāk iet kopā ar Cēsu kori. Līdzko paejam garām, tā savus koristus pametu un pa ielu skrienu uz gājiena vidu, kur iet limbažnieki, tad jādodas pie raiskumiešiem, bet gājiena beigās – pie smilteniešiem.”
Cik kora veiksme atkarīga no diriģenta? Ēriks spriež, ka tieši diriģents esot tas “atkarīgais” – no koristu atsaucības. Tas, ka dažreiz kāds netiek uz mēģinājumu, jāsaprot un jāpiedod, taču jāspēj strādāt, lai repertuāru apgūtu visi. Agrāk mēģinājumu ziņā esot bijis vienkāršāk. Dziedātāji atprasījušies no darba vai samainījušies ar kolēģi. Tagad diemžēl tā nevar, jo koris ir vaļasprieks, toties pie darba jāturas visiem spēkiem un līdzekļiem. Šā iemesla dēļ mēģinājumi notiek ļoti vēlās vakara stundās vai svētdienās.
Ko tur “šūmēsies”
“Varbūt neizklausās aktuāli, bet es maz pievēršu uzmanību tām Rīgas “šūmēm”,” Ēriks atmet ar roku. “Ja reiz esmu diriģents un man apkārt koristi, tad galvenais ir strādāt. Augstākais mērķis manam darbam ir būt Dziesmu svētkos. Manu sešu koru dalībnieki arī tur grib nokļūt, un mums vienkārši nav laika nekam citam, kā tikai dziedāšanai. Vispār jau labi, ka ir aktīvi cilvēki, kas cīnās par tiesībām, finansēm. Nauda ir ļoti vajadzīga, bet vai esam tiešām tik tālu nonākuši, ka varam dziedāt tikai par naudu?”
Katra novada pašvaldība maksā algu diriģentam un nodrošina visus obligātos braucienus uz Dziesmu svētkiem, skatēm un iespēju robežās arī uz koncertiem vai koru sadziedāšanos. Pašvaldība finansē arī tērpu iegādi. Savukārt koristu biedru naudas ir brīvprātīgs ieguldījums sabiedriskajām aktivitātēm.
Ērika mundrums nedaudz noplok, kad mūsu saruna aizvirzās uz tēmu, par kuru daudzviet ceļ trauksmi – dziedātāju trūkumu: “Laukos nav kas dzied. Es neteiktu, ka kora dziedāšanas nākotne ir apdraudēta, bet robeža ir tuvu. Agrāk visās skolās bija kori un dziedāšana obligāta. Tagad bērniem ir brīva izvēle – gribi dziedāt, dziedi, bet negrib jau.
Toties tam, kurš dziedājis skolas korī, gribēsies nākt arī uz lielo kori. Tāpat uzskatu, ka šodien neviens jauns koris vairs nevar nodibināties. Pat tādam, kas jau agrāk pastāvējis, atjaunoties grūti. Ilgi mēģinājām to darīt Smiltenē, jo pilsētā savulaik bija slavens vīru koris, diemžēl nekas neiznāca. Nenoliedzams ir fakts, ka patlaban daudzi bijušie koristi, arī no Smiltenes, dzied Īrijas latviešu korī.”
Mazliet cerīgāka situācija esot novados, kur kora dalībnieks ir pats novada domes priekšsēdētājs vai kāda cita amatpersona. Tad ir ne vien pozitīvais piemērs, bet iespējama arī tīri taustāma palīdzība. Piemēram, nodrošināts transports, ar ko visus tālāk dzīvojošos koristus atved uz mēģinājumiem.
Ēriks atklāti teic, ka skatēs ar savu koru ļoti augstiem sasniegumiem lepoties nevarot. Tas atšķirīgās pieejas dēļ: gan “Pakalnos”, gan citos koros ļaujot dziedāt visiem, kam Dieviņš devis balsi un kam ļoti, ļoti gribas dziedāt. Ar speciālo mūzikas izglītību neesot pārāk daudz dalībnieku.
“Neesam profesionāļi, bet dziedam no sirds un mūsu sirdis atvērtas visiem!” – tāds ir kora “Pakalni” moto. Tādēļ arī lielie Dziesmu svētki, mazie Dziesmu svētki novados un Jāzepa Vītola dienas Gaujienā pēc darba nogurušajiem ir motivācija tomēr iet uz mēģinājumiem.
“Pakalnu” dziedātāju sirdis ir atvērtas, arī mācoties repertuāru labdarības koncertiem, kas jau tradicionāli Ziemassvētkos notiek Smiltenes baznīcā. Arī vairākiem citiem koncertiem Ēriks māca dziesmas ārpus obligātā Dziesmu svētku repertuāra, un tās parasti izvēlas pats kolektīvs.
Parēķinot ar dziedātājiem kopā pavadītos gadus, iznāk, ka diriģents Ēriks Derums visilgāk bijis saistīts ar “Beverīnu”: “Tur pats sāku dziedāt, vēl mācoties Cēsu Mūzikas vidusskolā. Diriģents bija Imants Kokars. Viņš kora kvalitātes latiņu uzlika augstu, un man ir pienākums un gods to noturēt.”
Ēriks atzīst, ka nezinot otru kori, kam būtu tik stipras tradīcijas kā smilteniešiem. Zaiga stāsta – kā ierasts, arī šogad svinējuši “Pakalnu” dzimšanas dienu – jau septiņpadsmito – kādreizējās populārās filmas “17 pavasara mirkļi” garā. “Tāpat netiek aizmirstas dzimšanas un vārda dienas koristiem pašiem, svarīgi notikumi ģimenēs. Tradīcija ir arī Jāņu ielīgošana Beverīnas pilskalnā ķēniņa Tālivalža zemē Trikātā, kad tur ierodas Ērika “Beverīna” un visi dziedam “Beverīnas dziedoni”.”
Uzziņa Starpkaru laikā Smiltenē par koriem atbildēja Dziedāšanas un mūzikas biedrība. Koris “Pakalni” izveidojās 1995. gada 31. janvārī. 1998. gadā “Pakalnus” sāka vadīt Ēriks Derums. 1999. gadā kora krusttēvs, Latvijas Dziesmu svētku virsdiriģents Jānis Zirnis iesvētīja kora “Pakalni” karogu. |
