Augštecē Lielupe ūdenstūristus pārsteidz ar līkumiem un labu straumi 0
”Man te tāda doma ienāca prātā, ka jānobrauc šovasar Lielupe no Bauskas līdz Jelgavai. Pats nezinu, kāpēc, jo maršruts nešķiet interesants, bet kaut kā nedod mieru,” kādā sanākšanas reizē janvārī, kad runa iegrozījusies par laivojumiem, izmet Armands. Ar tādu kā taisnošanās pieskaņu balsī.
”Muļķiem domas sakrīt,” pasmejos, jo arī mani moka līdzīga ideja. Lēnā, platā Lielupe ar garlaicīgajiem līdzenumiem krastos nebūt nešķiet ūdenstūristu iecienīts galamērķis. Tomēr kauna lieta, ka mēs, Jelgavā uzauguši čaļi, izbraukuši visu Latvijas novadu lielākās upes, bet dzimto Lielupi nicīgi piemirsuši. Mūsu saruna risinās Jelgavas krodziņā, aiz kura loga Lielupes atteka Driksa vēl slēpjas zem biezas ledus un sniega kārtas. Turpat pie kroga galda dažās minūtēs uz salvetes top brauciena plāns.
Izrādās, mūsu domas sakrīt arī ar citiem ”muļķiem”. Norunātajā jūnija sestdienas rītā uz Bausku dodamies ne tikai mēs ar Armandu, bet arī Paulis, Mārtiņš un Atis – visi lielāku vai mazāku dzīves daļu esam pavadījuši Lielupes krastos, bet īsti neesam to laivojuši. Laiks atdot šo parādu!
Lielupe nav dīķis!
Ap pusdienlaiku esam Bauskā. Nolemjam startēt no Mūsas tilta, jo šeit vieglāka piebraukšana pie upes. Mūsa mūs sagaida ar aizaugušiem krastiem, bet diezgan patīkamu straumīti. Negaidīts, pozitīvs pārsteigums.
Pabraukuši garām Bauskas pilij, drīz vien esam Lielupes dzimšanas vietā, kur Mūsa savienojas ar Mēmeli. Straumīte vēl turpinās; šķiet, pie nedaudz zemāka līmeņa dažviet jau varētu veidoties interesantas krācītes. Vēl patīkamāks pārsteigums mūs sagaida pēc dažiem līkumiem, kad skatam paveras dolomīta atsegumi upes krastos.
Augštecē ir pavisam cita Lielupe nekā tā, ko pieraduši redzēt jelgavnieki vai jūrmalnieki. Stāvi krasti, tīkami līkumi un gluži vērā ņemama straume. Visiespaidīgākais skats paveras dažus kilometrus lejpus Bauskas, kad ieraugām Jumpravmuižas mākslīgās pilsdrupas. Jau tā iespaidīgās dolomīta klints virsotnē uzsliets viduslaiku pils tornītis neogotikas stilā. Jumpravmužas parks veidots 18. – 19. gadsimta mijā. Toreizējais muižas īpašnieks ļoti gribējis pārspēt kaimiņus, tādēļ nav kautrējies uzlabot Mātes dabas darbu ar mākslīgām pilsdrupām, velvēm un alām. Leģendas vēsta, ka no pilsdrupām eja vedusi zem Lielupes līdz pat Bauskas pilij. Otrpus Lielupei atrodas Ziedoņu parks un bijušā Bornsmindes muižas pils.
Nākamā pieturvieta – Mežotnes pils. Šeit piestāšana daudz ērtāka un krastā ierīkota arī patīkama atpūtas vieta upes krastā. Mežotnes pils celta 19. gadsimta sākumā. Otrā pasaules kara gaitā sagrauta un pilnībā atjaunota vien 2001. gadā. Pašlaik tajā atrodas viesnīca, krodziņš un restorāns. Mūs, pagānus tādus, vairāk par vācbaltu muižniecības arhitektūras mantojumu interesē Mežotnes pilskalns jeb Viestura kalns otrā upes krastā. Tas bijis apdzīvots no 9. līdz 13. gadsimtam. Te risinājušās sīvas cīņas starp ķēniņa Viestarda vadītajiem zemgaļiem un vācu krustnešiem. Vēlāk pilskalnā uzslieta ordeņa pils, bet 14. gadsimta vidu dumpīgie zemgaļi ar leišu dižkungu Aļģirdu to nopostījuši.
Pili labajā krastā un pilskalnu kreisajā savieno gājēju pontonu tiltiņš pār Lielupi. Padomāts arī par laivotājiem, iestrādājot tiltiņā arku, pa kuras apakšu izbraukt. Lielupe aiz Mežotnes kļūst plašāka, bet sākumā to īpaši nemana, jo upe aizaugusi niedrēm. Līkumojam pa šaurām tērcītēm starp niedru saliņām.
Kādā atvarainā upes šaurumā netālu no Grāvendāles mūs sagaida aptuveni 30 gulbju bars. Jau viena gulbja pacelšanās spārnos ir ievērības vērts skats, bet, kad dažu metru attālumā to dara vairāki duči majestātisko putnu, gribot negribot žoklis atkaras.
Aiz ”gulbju šauruma” upe kļūst šaurāka, dziļāka un taisnāka. Manāmas ulmaņlaikos veiktās Liel-upes padziļināšanas pēdas. 20. gadsimta 30. gados Latvijai bija ambiciozi plāni pārvērst Lielupi par kuģu ceļu, pa kuru lauku labumi no Latvijas maizes klēts Zemgales ceļotu līdz jūrai. Savukārt krastos manāmi dīķos un līčos pārvērtušies karjeri, kur tolaik iegūts māls ķieģeļu ražošanai. Upes straume saglabājas diezgan cienījama. Pēc GPS rādījumiem – neairējot slīdam ar ātrumu apmēram 2 km/h, uzairējot – aptuveni 8 km/h.
Saule knapi pagriezusies uz rietiem, kad sasniedzam Salgales baznīcas drupas. Baznīca celta 18. gadsimta sākumā par hercoga Ferdinanda līdzekļiem. Zvanu tornis piebūvēts krietni vēlāk. Netālu bijusi pārceltuve, kas baznīcēnus no kreisā krasta cēlusi pāri upei. Saglabājies vien māju nosaukums ”Cēlāji”. Otrā pasaules kara laikā Salgales baznīcu sagrāva sarkanarmiešu artilērija, jo vācieši pie tās bija ierīkojuši ierakumus. Daļa baznīcas interjera saglābta un pārvesta uz Rundāles pils muzeju, bet pussagrautā ēka nez vai tiks atjaunota, jo atrodas diezgan nomaļā vietā. Vietējā draudze radusi sev jaunas mājas Emburgas jaunajā baznīcā, tuvāk pagasta centram. Vecās drupas vairs noder vienīgi stārķu ģimenei, kas ierīkojusies sabumbotā torņa virsotnē. Vēl sirreālāks skats paveras iekštelpās, kur nezālēs ieaugušas kolonnas bal-sta zilas debesis. Jumta un griestu sen vairs nav.
Naktsmājas esam sarunājuši pie pazīstama upmalas māju saimnieka. Bēda Lielupes laivotājiem ir tā, ka šeit tikpat kā nav ierīkotu nometņu vietu. Turklāt krasti ir blīvi apdzīvoti. Atliek tikai cerēt, ka saimnieki būs laipni, vai vismaz respektēs tauvas joslu. Vēl viens variants ir nakšņot atpūtas vietā pie Staļģenes tilta, ja nebaida šosejas un pagasta centra tuvums.
Otrā diena – sports
Pirmā bija patīkamiem pārsteigumiem un interesantiem apskates objektiem piepildīta ūdenstūrisma diena, bet otro var raksturot īsi – sports. Straume ir pazudusi vispār, turklāt sacēlies pretvējš. Kā teicis Velnagrāvja airēšanas kausa rīkotājs Atis Lugažs: Zemgalē upes plūst uz to pusi, uz kuru pūš vējš. Un šodien vējš grib mūs aizgādāt atpakaļ uz Bausku. Tomēr līdz pusdienlaikam esam aizcīnījušies līdz Teteles parkam ar Tetelmindes tornīti. Mūra torni 1885. gadā Tetelmindes muižas parkā Lielupes krastā uzcēla barons Frīdrihs Bērs jaunākais par godu Krievijas caram Aleksandram III, kurš 19. gadsimta 80. gados ieradās pie barona uz medībām. Parks ir jauki sakopts, ar vairākiem dižkokiem un Latvijai netipiskām koku sugām.
Aiz Teteles atlicis pēdējais cēliens līdz Jelgavai, bet pretvējš kļūst nejaukāks. Tam ir kur ieskrieties, jo Lielupes platums šajā posmā pārsniedz 100 metrus. Ir jau pievakare, kad aiz Jelgavas Dzelzceļa tilta iegriežamies Driksā. Kā tā mainījusies pa šiem gadiem!
Piemēslotās taciņas vietā ierīkota smalka promenāde ar skatu laukumiņiem, no kuriem gāžas mākslīgi izgaismoti ūdenskritumi, bet pāri Driksai ved izlocīts gājēju tiltiņš. Aiz tā piestājam krastā un dodamies iekost vakariņas krodziņā. Tajā pašā, kur janvārī ar Armandu plānojām braucienu. Esam gandarīti ne pa jokam, ka viss izdevies, kā plānots, bet krogusmeita un citi klienti gan iepleš acis, kad pa durvīm iesoļo pieci neskuvušies vīri glābšanas vestēs, pilošiem airiem rokā, izplatot ap sevi nepārprotamu sviedru un upes dūņu aromātu. Sātīgi ieturējušies, sēžamies atpakaļ laivās un palīkumojam pa Pils salas kanāliņiem, aplūkojot Jelgavas pili no neierastāka skatpunkta. Pie Jelgavas jahtkluba ieslīdam atpakaļ Lielupē un reizē ar pēdējiem rietošās saules stariem sasniedzam finišu – laivu bāzi ”Delfīns”.
Uzziņa Maršruts: Lielupe no Bauskas līdz Jelgavai (apmēram 50 km) Laivas: atpūtnieku kajaki vai tūristu smailes Ilgums: divas dienas ar nakšņošanu teltīs Staļģenes apkārtnē Laiks: jūnijs, īsi pirms Jāņiem (Lielupē par ūdens trūkumu nav jāraizējas pat vasaras vidū) |
