Kultūra

Aukstu ūdens malku karstā laikā. Saruna ar dziesminieku Goran Goru 0

Foto – Karīna Miezāja

Dziesminieks, komponists, sabiedriski aktīvs pilsonis, meitas tētis un latvju dižgara Raiņa tēla iemiesotājs, Goran Gora dziesmās devis jaunu elpu Knuta Skujenieka dzejai, rakstījis mūziku teātrim, bet šovasar pirmoreiz viņa dziesmas skanēs kopā ar kamerorķestri. Mūziķis ir pārliecināts, mūsdienās cilvēkam trūkstot klusuma un iespējas mierā uzdod jautājumus pašam sev. Tieši tāpēc viņš jau otru reizi iesaistījies Baznīcu nakts akcijā, 5. jūnijā aicinot ikvienu uz mirkli piestāt tās ietvaros notiekošajos mūziķa koncertos Daugavgrīvas un Jēzus baznīcās Rīgā.

„Viegli un gaiši ir tad, ja vari piedalīties labā lietā ar skaidru ideju, kas sakrīt ar tavu paša ceļa virzienu,” saka Gorans. Tieši tāpēc līdzās dziesmu radīšanai, koncertiem viņš ikdienā bieži manāms rosāmies dažādās sabiedriskās akcijās un pasākumos – te pasniedzot Ziedoņa balvas dažādu jomu censoņiem, te, ieguvis tik pazīstamo ķīļbārdiņu, iemiesojoties latvju dzejas dižgara tēlā Rainim un Aspazijai veltītā televīzijas īsfilmu sērijā.

Gorans ir viens no aktīvākajiem Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” dalībniekiem, ne tikai uzstājoties koncertos un radot mūziku ar Imanta Ziedoņa dzeju, bet arī kopā ar fonda atzaru jeb „mazo kavalēriju” – Gorana dzīvesbiedri, dziedātāju un radio personību Māru Upmani-Holšteinu, Renāru Kauperu, Jāni Strapcānu un citiem – dažādos Latvijas nostūros sakopjot dažādus vides objektus.

„Vienmēr esmu bijis tāds drusku vides fanātiķis – esmu cilvēks no laukiem, lai arī pēdējos 20 gadus no mana 31 gada ilgā mūža esmu rīdzinieks. Pilsētā jūtos mazliet neērti, nepatīk tas ritms un temps, asfalts un betons. Kad nosēdi nedēļu mājās, mēģinādams rakstīt dziesmiņas un radoši izpausties, tad aizbraukt un vienkārši rakt zemi ir tik forši! Gandarījums, darbojoties dabā, ir pilnīgi cits, kad redzi reāli izdarītu darbu – radošā sfērā mazliet pietrūkst tā iespēja redzēt sava darba augļus tūlīt. Tu ieraksti dziesmu, palaid to tautiņās, bet to, vai tā ir laba vai slikta, redzi tikai pēc gadiem. Ar mazo kavalēriju mēģinām to vides sakopšanas sēklu sēt jauniešos. Pastrādājam, uzspēlējām futbolu un pēc tam – arī mazu koncertiņu. Ja vēlies klausīties – ir jāpastrādā! Gribu ticēt, ka iedvesmojam jauniešus – padomā, ja reiz Kaupers var zemi rakt, kāpēc to nevarētu citi!”



„Ja mērķis ir redzams, ir daudz vieglāk organizēt savu dzīvi. Tādas darbības tu vismaz var izskaidrot cilvēkiem, par to var runāt. Citādi ir rakstot dziesmas – tad tev pašam tas mērķis tā īsti nav zināms, tu raksti, raksti, un ir grūti paskaidrot cilvēkiem, ar ko īsti nodarbojies. Rakstu. Meklēju un meklējos. Roku dziļumā un mēģinu atrast saķeri ar šo pasauli. Atrast veidu, kā par to runāt.”

Joprojām Latviju koncertos apceļo Gorana jaunākā, pērn izdotā albuma „Mosties” koncerti, kuros skan dziesmas ar Knuta Skujenieka dzeju. „Iekritu azartā. Gribējās vēl un vēl. Viss sākās pavisam nejauši – biju koncertā apsolījis atskaņot vienu dziesmu latviski, un tad nu ķēru, un meklēju viņa grāmatu, sāku lasīt, un sapratu, ka arī pārējie dzejoļi ir tādi, uz kuriem uzķeros. Knuta gadījumā jutu – tas ir mans. Ja ir kāda saķere ar kādu dzejnieku, tad kaut kas sanāk. Tikai tagad mēģināt pēc viņa pašam kaut ko latviski rakstīt – briesmīgi grūti! Pat ja rodas kāda spārnota frāze, viss pārējais liekas stulbs. Rakstīt angliski ir vieglāk, tur kaut kā viss labi izklausās. Mēģinu izbraukt pa šauru celiņu – gribu runāt par dziļām lietām, bet reizē negribu, lai tas kādu nomāc – klausies, bet tev šķiet, ka kāds morāli lasa. Eju cauri visādām dzejām, meklēju, iespaidojos. Domas jau lidinās citā virzienā. Ir jāattīstās pašam. Tikai mainīties, meklēt jauno virzienu. Nav jēgas rakstīt tādu pašu albumu, kāds bija iepriekšējais.”

Gorans atzīst – veselu gadu pēc meitiņas Ronjas piedzimšanas neesot varējis rakstīt. „Bērns bija nobloķējis manu radošo strūklu. Tagad esmu iemācījies darboties arī meitas klātbūtnē. Protams, laikam jau drusku esmu kļuvis par to noliedzošo tēvu – jau tagad redzu viņu nākotnē sakām – tētis nekad negribēja spēlēties, jo mūzika bija svarīgāka! Šobrīd ir atvēries radošais vāciņš, un tur pabāž galvu visādas interesantas lietas!”

Varbūt Skujeniekam varētu sekot Rainis, kura ādā jau pusgadu nācies iejusties? Gorans noliedzošu purina galvu un steidz iebilst – „Ar Raini man vairāk ir kopīga kaut kāda misijas apziņa. Es viņu neuztveru kā cilvēku, drīzāk – kā prāta stāvokli. Gara kustību, kas aicina uz garīgumu un domas skaidrību. Viņa rakstītais ir ļoti dziļš, un es nejūtu, ka Rainim būtu vajadzīga mūzika klāt. Ielikt Raini trīs minūšu radio hīta formātā nav iespējams,” prāto Gorans un tikmēr rāda telefonā nofotografētu Imanta Ziedoņa mājās atrasto Raiņa citātu. „Tur dzejnieks saka, pat ja mums šķiet, ka esam kaut ārkārtīgi milzīgs, bieži izrādās, ka tieši tas ir pats mazākais, kas var būt. Tikai pēc laika tu ieraugi cilvēka īsto lielumu. Kā Štrauss un Mālers, – pirmais bija leģenda jau dzīves laikā, un otrs, kuru novērtējam tagad. Tā ir doma, kas man patīk – kaut kā redzu šo sakarību arī mūsdienās. Tas, ka tev ir pārbāztas koncertzāles un miljoniem „jūtūba” skatījumu, tas vēl nenozīmē kvalitāti. Jebkurā kultūras izpausmē, ko sniedz kaut kāds darbs, to novērtē tikai vēlāk.”



Gorana sabiedriskajā misijā itin labi ierakstījusies arī atkārtota muzicēšana ikgadējā Baznīcu naktī. „Manā gadījumā tur nav sakara ar reliģiju, jo neesmu tās piekritējs. Manuprāt, baznīcas rituāli ir tikai virspuse, svarīgs ir garīgais dziļums, kas, manuprāt, mūsdienās diemžēl ir atrodams tikai baznīcā – vietā, kur vari parunāties ar sevi mierā un klusumā. Kā saka Juris Rubenis, tādā tempā un dinamikā, kāda ir šodien, cilvēkam pat nav iespējas dzirdēt savas domas un parunāties ar sevi. Manuprāt, mūsdienās baznīcai jābūt tādai bākai, jāsniedz iespēja būt dialogā ar sevi, nevis jābaida cilvēki ar grēcīgas dzīves bēdīgo finālu. Baznīcas mierā tu gribot, negribot, pieslēdzies citam garīgam slānim. Jau sāc domāt. Tas ir mans motīvs piedalīties baznīcu naktī. Es nesludinu, ka nu visiem pēkšņi jāattopas un jāskrien uz baznīcu katru svētdienu, bet ir ārkārtīgi būtiski aiziet turp vismaz reizi gadā, kaut vai Ziemassvētkos. Tāpēc ir forši, ka ir tāda Baznīcu nakts. Cilvēki, kas ierodas Baznīcu naktī, ir pilnīgi cita publika ar pilnīgi citu klausīšanās intensitāti. Viņi nāk nevis pēc izklaides, bet pēc kaut kāda auksta ūdens malka karstā laikā. Pašam uznāk mirkļi, diezgan neregulāri un neplānoti, kad jūti, ka Tev ir nepieciešams uzlādēt baterijas. Ja netieku pie dabas, kas ir mana baznīca, tad baznīcas labi noder. Aizej vienkārši pasēdi mieriņā. Sakoncentrējies. Tāpēc ir ļoti būtiski tādus mazus atslēgšanās mirkļus no realitātes piekopt kā tradīciju, lai vispār saprastu, kādā virzienā doties tālāk.”

Gorana Baznīcu nakts pirmais koncerts skanēs Vecmīlgrāvī, Daugavgrīvas baznīcā – Jana Babre-Laime lasīs Imanta Ziedoņa dzeja par ticību un skanēs Gorana dziesmas ar dzejnieka vārdiem. „Ejam stundu garā ceļojumā, kurā cilvēks no kūniņas pārtop par taureni.” Tajā pašā vakarā Jēzus baznīcā skanēs Gorana solo dziesmas. „Pagājušajā gadā, spēlējot Baznīcu naktī savas solo dziesmas, sapratu, ka arī to laiku pa laikam gribas izdarīt. Vienam aizbraukt, nospēlēt koncertu – tad tam ir pilnīgi cita intensitāte. Bariņā jau sākas spēlītes un joki.”

Gorans šobrīd vairāk manāms dažādos muzikālos ansambļos – nule uzvaras gājienu radiostacijās uzsākusi kopā ar Aiju Andrejevu iedziedātā dziesma „Pavasaris”, viņa balss skan Renāra Kaupera un Ineses Zanderes albumā bērniem „Sasauc smieklus izklīdušus”. „Manā gadījumā sadarbības ir apvāršņu paplašināšana. Šobrīd izaicinājuma virpulī mani iemetis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – ir uzstādījums šī gada vasaras festivālā „Vasarnīca” Cēsīs pirmoreiz radīt manu dziesmu aranžējumus kamerorķestrim. Ņemot vērā, ka esmu diletants, proti, neskolots mūziķis, uzdevums ir vēl grūtāks. Toties prieka tāpēc jo vairāk. Bet „Pavasaris” tapis jau pirms trim gadiem kādam labdarības pasākumam. „Aija to atkal izcēla laukā, šogad dodoties koncertturnejā, un arī tagad tā, izrādās, izklausās svaigi. Sākšu vēl domāt, ka esmu rakstījis pāri savam laikam,” pasmīn mūziķis.

LA.lv