Apbrīno

“Auļi” un “Skyforger” foršākie pasaulē. Saruna ar dūdinieku Kasparu Bārbalu 16


Kaspars Bārbals
Kaspars Bārbals
Foto – Anda Krauze

Dzīve ir interesanta tad, ja tā nav vienveidīga, saka bungu un dūdu grupas “Auļi” līderis Kaspars Bārbals. Viņam patīk pieņemt izaicinājumus, un jaunākais “Auļu” projekts ir sadarbība ar etnomūzikas grupu “Tautumeitas”, kuras rezultātā tapis albums un tiek sniegti koncerti dažādās Latvijas pilsētās.

Tikšanās ar Kasparu norunāta ierakstu studijā “Lauska”, kur viņš strādā par skaņu režisoru. Kaspars ir ļoti daudzpusīgs – gan dūdinieks, gan producents, gan menedžeris, gan mūziķis, pēc izglītības radiotehnikas inženieris, bet, ja jāizvēlas kāda īstā sirds nodarbe, tā esot skaņu režija. “Bērnībā nevarēju izdomāt, kas vēlos būt. Vēlāk savu ceļu mēģināju atrast tīri intuitīvi – man patika mūzika, mūzikas atskaņošana, tāpēc aizgāju mācīties radiotehnikas inženieriju, taču secināju, ka tas nav īsti mans. It kā uz to pusi, bet es aizgāju nepareizi. Mani vairāk interesēja nevis tas, kā uztaisīt elektroniku, bet gan – ko ar to var radīt. Darbs mūzikas jomā nāca grūti, likās, ka ar to jau neko nevarēs nopelnīt. Man šķita – ja gribi darīt to, kas patīk, nekāds darbs no tā nesanāk, drīzāk hobijs, nauda jāpelna paralēli ar citām lietām. Tomēr mazpamazām esmu nonācis pie tā, ka šis ir mans pilna laika darbs paralēli “Auļu” koncertiem. Sapratu, ka Latvijā ar mūziku varu nopelnīt tikai tad, ja būvēšu pats savas studijas.”

Satikšanās ar dūdām

Bungu un dūdu grupu “Auļi” veido deviņi vīri no Latvijas un meitene no Igaunijas. Grupas pamatus 2003. gadā ielicis grupas toreizējais bundzinieks Mikus Čavarts. “Tas notika ļoti vienkārši – viņam piezvanīja no Liepājas, tur bija tādi Līvas ciema svētki, un bija lūgums savākt kopā dažus bundziniekus, lai uztaisa kādu šoviņu. Mikus savāca teju visus, kuri tolaik spēlēja bungas un dūdas. Ātri salikām kopā tautiskus gabalus, danču gabalus un nospēlējām koncertu. Mums vēl ir videoieraksts no tā pasākuma, kurā var redzēt, ka mums diez ko labi neiet, bet tā sajūta, kad tu stāvi cilvēku grupā un viss dūc, pūš, rūc, rīb – tik ievelkoša. Pēc koncerta sanācām kopā un sapratām, ka tās nedrīkst būt beigas. Un tas turpinās jau 14 gadus ar nelielām sastāva izmaiņām, taču ideja ir tā pati, kas sākumā.”

Kaspara mūzikas instruments grupā “Auļi” ir dūdas, visai rets un nenobružāts instruments. “Koledžas laikos kursabiedri spēlēja ģitāras metālistu grupās, viņi man iedeva paklausīties grupas “Skyforger” albumu, kas man sākumā likās visai dīvains, bet vēlāk ļoti piesaistīja tieši tautas un smagās mūzikas sintēzes dēļ. Šīs mūzikas iespaidā izdomāju, ka vēlos iemācīties spēlēt kokli. Uzzināju par kokļu meistaru Māri Jansonu, kuram gribēju pasūtīt kokli, taču viņš atbildēja, ka tobrīd īsti neesot tam laika, bet pēc nedēļas būšot dūdu taisīšanas kursi. Tā arī tur nonācu – sākumā gan nevarēju saprast, kā to maisu savākt, jo viss pīkst uz visām pusēm, bet vispār process bija ļoti interesants.” Tagad jau pats Kaspars iejuties skolotāja lomā, viņš ir autors grāmatai, ar kuras palīdzību var apgūt dūdu spēli. “Mums bija sadarbība ar Māri Jansonu – kursi cilvēkiem, kuri vēlas mācīties spēlēt tautas instrumentus. Nebija neviena, kas varētu pamācīt spēlēt dūdas, tāpēc es kādu brīdi piepalīdzēju. Taču tas aizņēma ļoti daudz brīvā laika; tad nu sarakstīju mazu grāmatiņu, kurā ieliku savas elementārās zināšanas. Vai tas kādam ir palīdzējis? Grūti teikt, bet ik pa brīdim dzirdu kādu atsauksmi.”

Galerijas nosaukums


Draudzīgie metālisti

Kasparam bija iespēja piepildīt savu sapni un no 2004. līdz 2012. gadam uzstāties kopā ar grupu “Skyforger”, ko viņš piemin kā vienu no savas karjeras augstākajiem punktiem. “Māris Jansons bija iespēlējis dūdas iepriekšējā “Skyforger” albumā, bet uz nākamo ierakstu netika, tāpēc palūdza, lai to izdaru es. Biju ārkārtīgi pagodināts, jo tajā laikā biju baigais grupas fans. Man likās, ka “Skyforger” ir foršākā grupa pasaulē; domāju, ka kļūšu pasaulslavens. Katram cilvēkam dzīvē ir vairāki posmi: bērnība, skola un tā tālāk. Tagad savu “Skyforger” posmu es raksturotu kā tādu jaunības, karavīru posmu. Un tad tas beidzās – es vienkārši to izdzīvoju. Rokmūziķa dzīvesveids, braukājot pa visām tūrēm, atņem ļoti daudz enerģijas. Tas nenozīmē, ka “Auļos” mēs spēlējam bez enerģijas, tas viss vienkārši ir citādāk.” Kaspars piemin, ka nereti cilvēkiem ir nepamatoti stereotipi par rokmūziķiem un metālmūzikas izpildītājiem, arī “Skyforger” puišiem, kuri uz skatuves izskatās visai draudīgi. “Tas nav nekāds sātanisks metāls, kas mudina uz vardarbību. “Skyforger” tautiskajās melodijās ir ļoti daudz sirsnības. Ir tāds priekšstats: ja tu aizej uz metālistu pasākumu, tur būs drausmīga agresija, kaušanās. Es nekad neko tādu neesmu piedzīvojis. Šie cilvēki ir citādi – izskatās, domā, ģērbjas citādi, bet viņu vidū ir izteikta draudzība un vienotība. Manuprāt, daudz lielāka iespējamība piedzīvot negatīvas lietas ir nevis metālistu koncertā, bet gan kādā vietējā diskotēkā.” Kaspars uzskata: atrodoties uz skatuves, no viņa nāk daudz spēcīgāka enerģija, cilvēki var viņa būtību nolasīt daudz tiešāk un precīzāk nekā ikdienā.

Enerģijai jāsprāgst

“Auļiem” dziesmas top ilgu laiku, jo nav tikai viens konkrēts cilvēks, kurš atbild par dziesmu rakstīšanu. Savu roku dažas minūtes ilgajā muzikālajā mākslas darbā pieliek teju visi “Auļu” kungi. “Vienmēr jau nav tā, ka dziesmas tapšanā piedalās pilnīgi visi, kādam ir jādod impulss. Piemēram, iepriekšējā albumā “Gadalokos” katrs no mums paņēma kādu gadskārtu un domāja, kā tā varētu izpausties skaņdarbā, tad visi nācām kopā ierakstu studijā un rādījām viens otram šos impulsus. Viens ieraksta tādu balsi, cits atkal tādu skaņu – tad kaut ko pamainām, un tādi pamainīšanas posmiņi var ievilkties.”

Šogad “Auļu” vīri metušies kopā ar etnomūzikas grupu “Tautumeitas”. Kaspars teic, ka vienoties ar vēl vienu grupu esot divtik grūti, bet ne neiespējami. “Mums vajadzēja saglabāt radošās idejas no abām grupām un tajā pašā laikā atrast kompromisu. Jaunais albums tapa diezgan ātri – pusgada laikā, jo jau esam uzkrājuši pieredzi, un pēc konkrētas shēmas, nevelkot garumā, izdevās visu izdarīt ļoti kompakti.” Sadarbību ar “Tautumeitām” Kaspars uzskata par vienu no dzīves un karjeras augstākajiem punktiem. “Es ticu, ka ir lietas, kas ir kaut kur gaisā. Vai nu tu tās paņem, vai ne. Un, ja ne, tad paņems kāds cits. “Auļi” ir instrumentāla grupa, un cilvēki man ir teikuši, ka gribētos dzirdēt arī dziedāšanu. Klausoties “Tautumeitas”, mēs sapratām, ka tas ir kaut kas ļoti foršs. Nezinājām, protams, vai viņas būs ar mieru sadarboties, bet kaut kā tas viss sanāca. Tā bija viena no lietām, kas uzreiz aizgāja – reizēm ir tā, ka nekas neiet, bet šis bija ļoti veiksmīgi – ops, un aizgāja! Protams, bija daži momenti radošajā procesā, kad nevarēja saprast, kurš tad tagad uzvarēs, bet, protams, mēs piekāpāmies meitenēm, un arī viņas mums piekāpās. Mēs atradām līdzsvaru.”

“Auļu” mūziku Kaspars dēvē par festivālu mūziku – sēdošajās koncertzālēs grupa īsti neiedzīvojas, jo visam ir jāiet pa gaisu, enerģijai ir jāsprāgst, tāpēc sadarbība ar “Tautumeitām” ir lielisks vidusceļš – gan enerģija, gan melodijas, gan dziedāšana. Jau trīs koncerti aiz muguras un divi vēl priekšā. Kaspars atklāj, ka jūtas tā, it kā būtu savā īstajā vietā: “Esam iejutušies. Ir forši! Mans personīgais izaicinājums bija ne tikai nodrošināt kvalitatīvu ierakstu, bet arī izveidot visu tā, lai 17 cilvēki uz skatuves veidotu skaņu, kas ir līdzvērtīga ierakstam. Šis ir ļoti apjomīgs projekts.”

Sieva mani saprot

Ir grupas, kuru dalībnieki ir sirdsdraugi arī ārpus ierakstu studijas un skatuves, bet vai desmit cilvēki spēj uzturēt labas attiecības arī ārpus grupas rāmjiem? “Kaut kā dabīgi ir sanācis tā, ka ārpus grupas mums nav baigā draudzība. Ja draudzība ir pārāk ilga vai cieša, var sākties personiskas lietas, var viens otram apnikt. Piemēram, kad aizbraucam kādā tūrē, pēc tam ir forši kādas pāris nedēļas nesatikties. Manuprāt, satikšanās ar pārtraukumiem ir pamats veiksmīgai grupas pastāvēšanai. Tam jābūt vairāk saistītam ar mūziku, nevis privāto dzīvi. Protams, ja kādam vajag palīdzību, viens otram neatsakām.”

Runājot par privāto dzīvi, Kasparam tai laika atliek maz, lai kā negribētos to atzīt. “Ja ir savs uzņēmums, ja tu strādā savā, nevis kāda cita labā, jārēķinās ar to, ka darba laiks ievelkas. Es reizēm strādāju pa 12 stundām diennaktī. Vismaz sākumā bija bail: ja nepielāgošos klientiem, viņi aizies prom. Man ir paveicies, ka mana sieva arī ir ļoti radoša personība, un mēs saprotam viens otru. Dagmāra ir RTU tautas deju ansambļa “Vektors” vadītāja un strādā deju studijā “Dzirnas”. Viņa ļoti labi saprot, ko nozīmē strādāt radošajā jomā. Grūti ir tad, ja viens ar otru nerēķinās, ja viens dara visu, bet otrs neko. Mums ir mēnesi veca meitiņa, tāpēc ceru, ka mums izdosies rast iespēju turpināt darboties radoši, kā arī veltīt vairāk laika ģimenei.”

Jaunā albuma, kā arī koncertturnejas tematika ir kāzas. “Pamatā paņēmām tautasdziesmas, kuras izvēlējās “Tautumeitas” no dažādiem Latvijas reģioniem – simboliski sakārtotas tādā secībā, ka sākumā meita dzīvo tēva mājās, domā par precībām, tad sākas precību padarīšanas, atvadīšanās no vecākiem, mičošana, un beigās jau atmiņas par piedzīvoto. Tas nav ļoti tradicionāli – nezinu, vai kāds varētu ņemt un šo mūziku izmantot savās kāzās, jo tas ir vairāk tādā filozofiskā pārdomu līmenī – var klausīties un varbūt kādos brīžos sasaistīt ar sevi.” Kasparam laulību tēma ir svarīga, jo pagājušogad mijis gredzenus ar Dagmāru. “Visu iepriekšējo gadu biju kāzu plānošanas procesā, tāpēc gluži vai likumsakarīgi, ka satikāmies ar “Tautumeitām” un radījām šo kopdarbu – es vēl biju savu kāzu noskaņās, man šī tēma bija ļoti tuva, varēju iztēloties, kā tas viss skanēs, kā izskatīsies. Uzskatu, ka laulībai ir liela nozīme, sevišķi, ja zini, ka cilvēks, ar kuru esi kopā, ir īstais. Man pašam iepriekš ir bijušas attiecības, kurās ilgi dzīvoju kopā, bet neprecējos. Nezinu, kādēļ cilvēki tā dara – varbūt nav pārliecības par to, ka tas ir īstais cilvēks. Apsvērumi noteikti ir dažādi, bet vismaz tad, kad es satiku īsto cilvēku, uzreiz zināju, ka gribu viņu precēt.”

Latvijā ir vislabāk

“Kad atskatos uz jau padarīto, ir sajūta, ka sasniegts daudz. Esam bijuši daudz un dažādos mūzikas festivālos, piemēram, Malaizijā, Spānijā, Vācijā. Arī Latvijā esam paveikuši daudz. Mūs klausās gan vecāki cilvēki, gan jaunāki, piemēram, šovasar uzstājāmies festivālā “Laba daba”, kuru apmeklē gandrīz tikai jaunieši, un viss bija forši. Man ir interesanti tādēļ, ka visu laiku notiek kaut kas jauns, nav tā, ka kaut ko izdarījām un tagad dzīvojam uz veciem lauriem. Pieņemam arvien jaunus izaicinājumus. Ļoti svarīgs ir ārzemju tirgus, cenšamies tikt uz arvien jauniem festivāliem, vietām – tas ir tas, pie kā strādāju es. Taču man negribētos daudz runāt par to, kas būs nākotnē, jo šobrīd vēl esmu šī projekta, ko veidojam kopā ar “Tautumeitām, zenītā. Gribētos teikt, ka šajā procesā esam ielikuši sirdi – tik daudz enerģijas, spēka, emociju. Šobrīd es vēl neskatos uz kādu nākotnes lielo mērķi, es dzīvoju šodien. Negribas ātri skriet pāri un ķerties pie nākamā, gribas izdzīvot šo brīdi, nākamie mērķi atnāks paši.” Ja dalība “Skyforger” bija tikai kāds posms no Kaspara dzīves, tad muzicēšanai “Auļos” viņš paredz ilgu mūžu, sakot: “Auļi – tas jau ir kā dzīvesveids!”

Tautas mūzika, ko rada un izpilda “Auļi”, ir atgriešanās pie saknēm, pie pamatvērtībām, tā liek mums atcerēties, kas mēs esam, no kurienes nākam, un varbūt uz brīdi aizmirst visu negatīvo. “Man ne reizi nav bijusi vēlme doties prom no Latvijas. Jā, es visu laiku runāju par to, ka jābrauc spēlēt uz ārzemēm, taču tas ir savādāk. Es neuzskatu, ka visur, kur es neesmu, ir labāk. Jāmeklē savas iespējas, un tās ir visur. Protams, es nenoliedzu, ka ir pārdomas par to, ka Latvijā nodokļi ir par lielu, ka vienmēr jāpadomā par to, kā lai kaut ko izdara, lai tas būtu legāli un oficiāli, bet, manuprāt, ja cilvēks atrod savu sirds nodarbošanos, tad ir iespējams ar to nopelnīt. Uzskatu, ka es tam esmu labs piemērs. Agrāk nekad nedomāju, ka ar to, ko daru, varēšu pelnīt sev iztiku. Es neesmu bagāts, bet varu izdzīvot, un mani tas apmierina. Lai gan vienmēr jau gribas vairāk, tomēr izvēlos strādāt tādu darbu, kas man patīk.”

“Latvijai mani piesaista mūsu atšķirīgā valoda un kultūra. Ļoti nepatīk, ka, aizbraucot uz Parīzi, Londonu, Berlīni, nevar redzēt atšķirību starp cilvēkiem. Tur atšķirības var redzēt tikai arhitektūrā. Manuprāt, ir forši, ka cilvēki var ceļot pa pasauli, bet labāk ir dzīvot savā zemē. Tad, apciemojot citu valsti, var redzēt un sajust to dažādību. Man ir ļoti svarīgi būt daļai no Latvijas, daļai no šīs kultūras, kura atšķiras no citām.”

LA.lv