Foto – Shutterstock.com

Ausainais ezis – mazs, adatains žiperis, kuru var turēt mājās 4

Simpātiskais ausainais ezis ir gandrīz uz pusi mazāks nekā parastais un sver pat mazāk nekā puse cukura paciņas. Ausis gan viņam iespaidīgas, un palīdz regulēt ķermeņa temperatūru. Pēdējā laikā daudzviet pasaulē ausaino ezi aizvien biežāk izvēlas turēt kā mājdzīvnieku.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Kāda būs Ukraina 5-10 gadus pēc kara? Zelenskis aicina nefantazēt, bet divas lietas viņš apsola
Lasīt citas ziņas

Ausainais ezis (Hemiechinus auritus) no pārējiem ežu dzimtas pārstāvjiem atšķiras ar izteikti lielām ausīm, kuru garums svārstās no 3–5 centimetriem. Šāds ausu izmērs ļāvis dzīvniekam pielāgoties karstajam klimatam, kāds valda daudzviet, kur šie eži mīt.

Ausainie eži apdzīvo tuksnešus, pustuksnešus un stepes. To izplatības areāls ietver Dienvidaustrumeiropu, Vidusāziju, Dienvidāziju un Rietumāziju, kā arī Ziemeļāfriku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ausainais ezis ir samērā mazs dzīvnieciņš. Viņa ķermeņa garums svārstās no 12 līdz 27 centimetriem, bet aste ir 1–5 centimetrus gara. Ausainie eži, kas mīt Pakistānā un Afganistānā, var sasniegt 30 centimentru garumu. Ausainie eži ir gandrīz divas reizes mazāki nekā parastie eži. Savvaļā tie parasti sver 200 – 400 gramus, bet nebrīvē mātīte gaidībās var sasniegt 650 gramu svaru.

Mīkstā vilna uz eža krūtīm un vēdera ir gaiši pelēka vai bālgana, bet uz purniņa – pelēcīgi melna vai gaiši brūna. Afganistānas un Pakistānas ausainajiem ežiem ir brūnas krāsas vilna. Ausainā eža muguru klāj īsas un smalkas adatas, dzīvnieka sānus tās gandrīz nesedz. To krāsa ir atkarīga no areāla, kur ausainie eži dzīvo: tā variē no gaišas salmu krāsas līdz melnai, taču lielākoties adatas ir gaišas ar baltām un tumši brūnām svītrām.

Eža spico purniņu rotā garas, kustīgas ausis, kas ir nedaudz atliektas atpakaļ. Ar to palīdzību ezis regulē ķermeņa temperatūru. Ausīs tuvu ādai esošie asinsvadi atbrīvo siltumu, ļaujot mazināt ķermeņa temperatūru. Ausainā eža kājas ir garākas, nekā parastajam ezim.

Parastajās dzīves vietās – tuksnešos un sausās stepēs – ausainie eži parasti apgrozās izžuvušu upju gultnēs, pamestos apūdeņošanas grāvjos, apūdeņotos laukos un mitrās aizās. Nereti apmetas uz dzīvi netālu no cilvēku apdzīvotām vietām, mežu joslās, oāzēs, pie ūdenstilpēm cilvēku mājokļu tuvumā. No tuksnešu un stepju zonām ar augstu un biezu zāli un bēdīgu, ātri izžūstošu augāju ausainie eži izvairās. Mēdz doties arī kalnos līdz pat 2400 metru augstumā.

Ausainais ezis visaktīvākais ir diennakts tumšajā laikā: naktī, dodoties meklējumos, mazais ezītis bieži vien mēro pat 7–9 kilometrus. Dienā kā patvērumu izmanto paša raktu alu vai iekārtojas pamestās lapsu, smilšu peļu vai citu dzīvnieciņu alas. Alas dziļums atkarībā no grunts var sasniegt 100–150 centimetrus.

Reklāma
Reklāma

Vasaras laikā ausainie eži kā pagaidu patvērumu bieži izmanto nelielus iedobumus zemē zem krūmiem, saknēm vai akmeņiem. Kad tuvojas rudens, viņi uzkrāj pietiekami lielu tauku slāni un oktobra beigās vai novembra sākumā dodas ziemas guļā, kas noslēdzas marta beigās vai aprīļa sākumā. Tie, kuri dzīvo siltajās teritorijās, guļā mēdz ieslīgt vien barības trūkuma gadījumā.

Ausainie eži ir vientuļnieki. Viņi neveido ne grupas, ne pārus uz ilgu laiku. Upurēt savu vientuļnieka dzīvi viņi ir gatavi vien vairošanās sezonā. Siltajās teritorijās dzīvojošajiem ezīšiem tā ir jūnijā – septembrī, bet, piemēram, Krievijā – aprīlī.

Kāzu laikā ausaino ežu tēviņi sāk dziedāt. Kad tēviņš tuvojas mātītei, tā parasti uzreiz sev klāt nelaiž, bieži vien tas noved pat pie nelieliem kautiņiem adataino mīlētāju starpā. Pēc pārošanās ausainā ežu tēviņa dalība bērnu audzināšanā beidzas – mātīte viņu padzen un sāk paplašināt vai būvēt jaunu alu. Ausainajiem ežiem grūtniecība ilgst 35–42 dienas.

Parasti piedzimst 3–8 kaili mazuļi, kuri jau pēc divām stundām pārklājas ar mazām, mīkstām adatiņām. Aptuveni divu nedēļu vecumā tās nomaina cietas adatiņas, un ežulēniem jau ir pilnībā izveidojies adatu kažociņš. Mazuļu acis atveras septītajā līdz desmitajā dienā pēc dzimšanas, jau trīs nedēļu vecumā tie ēd pieaugušo barību.

Jau 50 dienas pēc dzimšanas ezēni sāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību mātītes sasniedz 11–12 mēnešu vecumā, bet tēviņi – divos gados. Siltajās teritorijās dzīvojošās mātītes mazuļus laiž pasaulē divas reizes gadā, bet aukstajās – tikai vienu reizi. Savvaļā ausainā eža dzīves ilgums parasti ir 3–4 gadi, bet nebrīvē tas dzīvo 3–6 gadus.

Ausaino ežu uzturs atkarīgs no gadalaika, bet lielākoties tajā ietilpst kukaiņi. Visvairāk viņiem patīk mieloties ar vabolēm, skudrām, zirnekļiem, sienāžiem, blaktīm un daudzkājiem. Viņi labprāt ēd arī tārpus, gliemežus, kāpurus un gliemjus. Retos gadījumos mēdz iestiprināties, ēdot vardes, ķirzakas, čūskas, pelēm līdzīgus grauzējus, putnu olām un maziem putnēniem. Reizēm ēd arī augu izcelsmes barību – augļus, sēklas, dzinumus, puķes, dažādu augu augļus, sūnas un dārzeņus. Ausainie eži ir spējīgi diezgan ilgi dzīvot bez ūdens un barības – līdz pat 10 nedēļas.

Pēdējos gados strauji pieaugusi ausainā eža kā mājdzīvnieka popularitāte. Lai turētu neparasto zvēriņu, nepieciešams vien parasts būris vai kaste (ne mazāks par 70 centimetriem garumā), kā pamatu klāj smiltis vai skaidas. Tajā jāievieto koka namiņš, lai dzīvniekam būtu vieta, kur atpūsties. Vēlams ezītim sarūpēt vairākus dažādus patvērumus – tuneļus, alas, ievietot arī akmentiņus un zariņus.

Noteikti nepieciešama dzirdinātava. Ezītis priecāsies par skrejriteni. Protams, vajadzīga arī kastīte ar smiltīm, kur adatainajam draugam nokārtot dabiskās vajadzības. Vēlams mājoklī ielikt arī mazliet salmu (ligzdas celtniecībai). Barības trauciņu vislabāk likt būrī tikai barošanas laikā. Eža dzīvesvietu nepieciešams uzkopt katru dienu. Būrī dzīvojošajiem zvēriņiem katru dienu nepieciešama iespēja pastaigāties, izlocīt kājas, kā nekā savvaļā naktī mēro daudzus kilometrus.

Siltumu mīlošie ausainie eži nepanes zemas temperatūras, bet no saaukstēšanās un pneimonijas (plaušu karsonis) viņus visbiežāk izārstēt neizdodas, tādēļ jāraugās, lai ežu mājoklis neatrastos atvērta loga tuvumā vai caurvējā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.